stāstu krājums - ZILĀ PLANĒTA

Tā tas ilga vēl apmēram pusstundu. Beidzot manas nervu sistēmas frekvenču spektrs bija sastādīts. Tagad ārsts smalki zināja, ar kādām impulsu frekvencēm manī var izraisīt jebkuru sajūtu un noskaņojumu. Viņš vismaz tā domāja …

Ir atzīts, ka hipnozei un iedvesmošanai vislabāk pa­kļaujas vājas gribas cilvēki. Tieši šo apstākli arī iz­mantoja Kraftštuta firmas vadība, lai «audzinātu» savus skaitļotājus padevības un bijības garā.

Šāds audzināšanas kurss bija paredzēts arī man. Taču sakarā ar «nenormālo» spektru, tūlīt uzsākt to nevarēja. Pagaidām, kamēr man kaut kur sagatavoja atsevišķu darba vietu, varēju samērā brīvi klaiņot pa gaiteņiem, ieskatīties klasēs, kur mācījās un strādāja mani biedri.

Kolektīvajās lūgšanās alumīnija kondensatorā, kur

visi Kraftštuta upuri ik rītu trīsdesmit minūtes slavi­nāja firmas vadītāju, man nelika piedalīties. Truli, bez fc gribas un domām, nelaimīgie tur atkārtoja vārdus, ko tiem diktēja pa radio.

— Pazīt sevi ir augstākais prieks un laime, — vien­muļi ķērca reproduktors.

— Pazīt sevi ir augstākais prieks un laime, — korī skandēja divpadsmit vīrieši, kuru gribu bija iznīcinājis maiņstrāvas lauks.

— Izzinot impulsu cirkulācijas noslēpumus, mēs ie­pazīstam laimi un prieku.

— … laimi un prieku …

— Cik brīnišķīgi, ka viss ir tik vienkārši! Kāda bauda apzināties, ka mīlestība, bailes, sāpes, naids, bads, ilgas un jautrība ir tikai elektroķīmiski impulsi!

— … impulsi…

— Cik nožēlojami tie, kas nezina lielo patiesību!

— … lielo patiesību . ..

— Mūsu glābējs un skolotājs Kraftštuta kungs dā­vājis mums šo laimi!

— … laimi. . .

— Viņš devis mums dzīvību!

— … devis mums dzīvību!

Pēc lūgšanas divpadsmit upuri gāja uz darba zāli, kurā bija novietoti rakstāmgaldi. Virs katra galda pie griestiem spīguļoja apaļa alumīnija plātne — gigan­tiskā kondensatora detaļa. Otra plātne, acīm redzot, bija iebūvēta grīdā.

Šī zāle ar alumīnija apļiem mazliet atgādināja bul­vāra vai dārza kafejnīcu. Taču idiliskais iespaids iz­zuda, tiklīdz paskatījos uz cilvēkiem, kas tur sēdēja.

Uz katra galda atradās papīra loksne ar uzdevumu. To vajadzēja atrisināt. Sākumā skaitļotāji stulbi un vienaldzīgi blenza uz formulu un vienādojumu rindām. Tad, acīm redzot, .ieslēdza citu frekvenci, un balss pa radio spalgi nokomandēja:

— Sāciet darbu!

Tai pašā mirklī divpadsmit cilvēku atšķīra blokno­tus, satvēra zīmuļus un sāka drudžaini rakstīt. Ne, tas nebija darbs! Tā nestrādā pat vislielākie entuziasti.

Matemātiskas histērijas krampji, lūk, kas plosīja šos cilvēkus! Kā tārpi viņi locījās pie savām piezīmēm.

Tā tas turpinājās apmēram stundu. Rokas kustējās arvien straujāk, galvas noslīga gandrīz līdz galda virsmai, deniņos izspiedās zilganas vēnas. Tad ģene­ratoru pārslēdza uz astoņu hercu frekvenci. Tai pašā mirklī visi iemiga.

Kas to būtu domājis! Kraftštuts rūpējas arī par savu vergu atpūtu . ..

Bet jau pēc dažām minūtēm viss atkal sākās no jauna.

Pēkšņi viens no skaitļotājiem neizturēja. Viņš pār­stāja rakstīt, dīvaini sašķiebās un stingi uzlūkoja kaimiņu. Tad iekliedzās baismīgi aizžņaugtā balsī un sāka plēst savu apģērbu. Nelaimīgais koda sev pirk­stus, skrāpēja krūtis, triecās ar galvu sienā, līdz bei­dzot saļima uz grīdas.

Pārējie skaitļotāji to laikam pat nemanīja. Bet mani pārņēma tāds niknums, ka sāku ar dūrēm zvetēt pa durvīm. Gribējās uzsaukt šiem nelaimīgajiem, lai viņi taču reiz attopas, pamet šo nolādēto telpu, iznī­cina savus mocītājus …

— Nomierinieties, Rauha kungs, nomierinieties, — pēc brīža sadzirdēju zobgalīgu balsi. Tas bija Bolcs.

— Jūs esat bendes! Ko jūs darāt ar šiem cilvēkiem? Kādas tiesības jums ar viņiem tā rīkoties?

Viņa sejā iegūla mīlīgs smaids.

— Jūs taču atceraties teiksmu par Odiseju? Dievi lika viņam izvēlēties: vai nu ilgu un mierīgu, vai arī īsu un vētrainu dzīvi. Viņš izvēlējās pēdējo. Šie ļau­dis rīkojušies tāpat.

— Neko viņi nav izvēlējušies! Ar savu impulsu ģeneratoru jūs nomācāt viņu gribu, iedzināt viņus šajā pašiznīcināšanās virpulī! Un tikai tādēļ, lai sa­raustu pēc iespējas lielāku peļņu!

Bolcs smējās:

— Rauha kungs, jūs taču pats savām ausīm dzir­dējāt, ka viņi saka: «Mēs esam laimīgi!» Un viņi tie­šām ir laimīgi! Vai tad laime nav radošā darbā?

— Man riebjas jūsu spriedelējumi! Cilvēkam ir savs dabiskais dzīves temps. Ikviens mēģinājums to paātrināt jāuzskata par noziegumu.

Bolcs atkal iesmējās.

— Jūs nespriežat loģiski, profesor. Agrāk cilvēki gāja kājām un brauca ar zirgiem. Tagad viņi ceļo reaktīvās lidmašīnās. Agrāk ziņas izplatījās no mutes mutē;- pagāja gadi, kamēr tās pārstaigāja pasauli. Ta­gad radio dažos mirkļos pavēstī jaunumus visai cil­vēcei. Mūsdienu civilizācija vispār neiedomājami pa­ātrinājusi dzīves tempu. Un to jūs par noziegumu nez kādēļ neuzskatāt. Tad kādēļ jūs iebilstat pret orga­nisma funkciju mākslīgu paātrināšanu? Esmu pārlie­cināts, ka šie cilvēki, dzīvodami dabiskā tempā, ne­paveiktu ne tūkstošo daļu no tā, ko viņi izdara paš­reiz. Bet tieši darbā, kā zināms, ir dzīves jēga. Drīz vien jūs pats par to pārliecināsieties . .. Pēc pāris die­nām. Jums iekārto speciālu telpu. Tur jūs strādāsiet vienatnē, jo mazliet atšķiraties no normālajiem cilvēkiem.

Bolcs familiāri uzsita man uz pleca un aizgāja, ļau­dams vienatnē pārdomāt viņa necilvēcīgo filozofiju.

Saskaņā ar «īpatnējo spektru» manai «audzināšanai» izmantoja tādu frekvenci, kas maksimāli pastiprina gribas spēku. Tādēļ arī simulācija nesagādāja man sevišķas grūtības. Es paklausīgi noslīgu ceļos un mo­notoni atkārtoju reproduktora diktēto murgojumu. Kā jau iesācēju, mani bez tam vēl iepazīstināja ar da­žām neirokibernētikas atziņām. Galvenais, vajadzēja iegaumēt, kādām impulsu frekvencēm atbilst šādas vai tādas cilvēka sajūtas. Manos nākotnes plānos notei­cošā loma bija frekvencei, kas stimulē matemātiskās spējas, un vēl kādai citai, kas, par laimi, izrādījās ļoti tuvu deviņdesmit trim herciem.

«Audzināšana» ilga apmēram nedēļu. Pēc tam firmas vadībai, acīm redzot, radās pārliecība, ka esmu jau diezgan iedīdīts, un man lika strādāt.

Atri izrēķinājis pirmo uzdevumu, sāku galvā (lai neviens nekā nemanītu) risināt pašu svarīgāko pro­blēmu: kā uzspridzināt Kraftštuta skaitļošanas centru.

Vārds «uzspridzināt» šajā gadījumā, protams, jāuz­tver pārnestā nozīmē. Ne dinamīta, ne trotila man nebija, arī sadabūt tos šajā akmens sprostā nebija ne mazāko cerību. Un tomēr es atradu izeju.

Pfafa kunga impulsu ģenerators, kā zināms, spēja izraisīt cilvēkos jebkuras emocijas. Teorētiski tas va­rēja modināt Kraftštuta nelaimīgajos upuros arī tais­nīgas dusmas un sašutumu. Tad šie cilvēki neapšau­bāmi prastu sevi aizstāvēt un izrēķināties ar fašistis­kajiem bandītiem. Pēc būtības man vajadzēja atrisināt tikai vienu jautājumu: kā frekvenci, kas stimulē ma­temātisko darbību, aizstāt ar citu, kas izraisa naidu, niknumu, dusmas?

Ģeneratoru pārzināja pats konstruktors — vecais doktors Pfafs. Viņš, acīm redzot, bija sadists, kam cil­vēku spīdzināšana sagādāja baudu. Uz šā vīra palī­dzību, protams, nebija ko cerēt. Bet kā lai iegūst va­jadzīgo frekvenci bez viņa ziņas un pret viņa gribu?