stāstu krājums - ZILĀ PLANĒTA

Ja impulsu ģenerators pārslogots jeb, citiem vār­diem, ja no tā prasa lielāku jaudu, nekā tas spēj dot, tad frekvence sākumā lēni, pēc tam arvien straujāk pazeminās. Kraftštuta firmas skaitļotāju matemātiskās spējas stimulēja ar deviņdesmit trim herciem. Dusmu un niknuma jūtas cilvēkos izraisīja astoņdesmit pieci herci. Tātad impulsu frekvenci vajadzēja samazināt tikai par astoņiem herciem.

Atcerējos, ka izmēģinājumu laboratorijā biju re­dzējis voltmetru un ampērmetru. Reizinot abu šo mēr­instrumentu rādījumus, uzzināju ģeneratora jaudu. At­lika vēl tikai aprēķināt nepieciešamās papildslodzes lielumu …

Četrdesmit minūtēs atrisināju galvā Maksvela vie­nādojumu un izdarīju vairākus citus aprēķinus. Izrā- rījās, ka Pfafa kunga ģeneratoram ir niecīga jaudas rezerve — tikai pusotra vata!

Tagad viss bija skaidrs: lai deviņdesmit triju hercu frekvenci pārvērstu astoņdesmit piecu hercu frek­vencē, vienu no kondensatora plātnēm vajadzēja ie- zemēt caur tūkstoš trīssimt piecdesmit omu pretestību.

Mani pārņēma nevaldāms prieks. Gribējās dziedat, gavilēt. Jā, bet kur dabūt piemērotu stiepli? Pretestī­bai taču jābūt ļoti precīzai. Citādi frekvence var iz­mainīties neparedzētā veidā un vēlamais efekts iz­paliks.

Drudžaini pārdomāju visas iespējas. Taču — vel­tīgi! Nevarības apziņa viesa manī mežonīgas dusmas. Kad izmisumā jau biju gatavs vai kaukt, maza roka pēkšņi nolika uz mana galda melnu plastmasas kausu. Pacēlu acis un izbrīnā sastingu': pie galda stāvēja biklā meitenīte, tā pati, kas bija piegādājusi man Kraftštuta firmas sūtījumus.

— Ko jūs šeit darāt?

— Strādāju, — viņa, tikko kustinādama lūpas, at­bildēja. — Tātad jūs esat dzīvs?

— Jā! Bet paklausieties, jūs varat man palīdzēt.

Viņa bailīgi palūkojās apkārt.

— Pilsētā visi domā, ka jūs esat nogalināts. Arī es tā domāju.

— Jūs ejat uz pilsētu?

— Jā! Gandrīz katru dienu.

Satvēru viņas mazo roku un stipri to saspiedu.

— Šodien pat pastāstiet universitātē, ka esmu sveiks un vesels un mani tikai ar varu piespiež šeit strādāt. Mums jāpalīdz, lai es un mani biedri varētu no šejie­nes izkļūt.

Meitenes acīs izlasīju šausmas.

— Ko jūs runājat! — viņa čukstēja. — Ja to uz­zinās Kraftštuta kungs . .. Bet viņš var uzzināt visu …

— Cik bieži jūs nopratina?

— Nākamā pratināšana būs parīt.

— Tātad jūsu rīcībā ir vesela diena. Esiet stipra un drosmīga!

Meitene izrāva savu roku no manējās un, neteikusi ne vārda, aizskrēja.

Plastmasas traukā bija vesela sauja zīmuļu visda­žādākajām vajadzībām. Neko nedomādams, paņēmu vienu no tiem, pagrozīju pirkstos un apskatīju. Tas bija zīmulis «2B», tātad ļoti mīksts. Šāda zīmuļa serde satur daudz grafīta, kas labi vada elektrību. Pēc tam atradu zīmuļus «3B» un visbeidzot arī «H» — ļoti

cietu zīmuli, kas domāts kopēšanai. Kamēr cilāju zī­muļus, manas smadzenes drudžaini strādāja. Pēkšņi atcerējos! «5H» serdes pretestība ir divi tūkstoši omu! Un tik tiešām, šeit bija arī zīmulis «5H»! Nu Maksvela vienādojums bija atrisināts ne tikai teorētiski, bet arī praktiski. Manās rokās atradās niecīgs tumšpelēks stienītis, brīnumnūjiņa, ar ko cerēju savaldīt fašistisko barbaru bandu.

Tagad vajadzēja vēl dabūt divus vadiņus. Vienu no ' tiem pievienošu kondensatora plātnei, otru — centrāl­apkures baterijai istabas kaktā, bet vidū iestiprināšu zīmuja serdes daļiņu.

Šoreiz liktenis šķita man labvēlīgs. Mūsu palātā atradās galda lampa ar lokanu, no daudzām stieplī- tēm savītu auklu. Šo auklu es nolēmu pārgriezt un sadalīt atsevišķos vados. Ar tiem man tad pilnīgi pietiks.

10.

Mūsu palātā galda lampu neviens nelietoja. Aiz­mirsta un noputējusi, tā stāvēja istabas kaktā uz augsta ķebļa. Aukla bija rūpīgi aptīta ap lampas pa­matni.

Agri no rīta, kad saskaņā ar dienas kārtību visi aizgāja mazgāties, atvienoju lampas auklu un nogla­bāju to kabatā. Brokastu laikā pievācu nazi un, kad pārējie devās uz lūgšanu, iemuku tualetes istabā. Da­žās minūtēs noplēsu auklai izolācijas kārtu un atšķeti­nāju tievos vadiņus. Tad rūpīgi pāršķēlu zīmuli, iz­cēlu serdi, nolauzu tai trīs desmitdaļas. Atlikums bija tieši man vajadzīgā pretestība. Ar to pašu nazi ieskrā­pēju grafīta stienīša galos nelielas rieviņas, ap ku­rām aptinu stiepļu galus. Atlika pievienot stieples kondensatora plātnei un zemei. Bet to varēja paveikt tikai darba laikā.

Skaitļotāji strādāja astoņas stundas dienā. Pulksten vienos parasti sākās pusdienas pārtraukums. Šajā laikā darba telpas vienmēr apstaigāja skaitļošanas centra vadītāji. Pats Kraftštuts allaž ar neslēptu patiku vē­

roja, kā, uzdevumus risinādami, svīst un mokās viņa upuri. Tieši šis brīdis bija kā radīts, lai ieslēgtu ģene­ratora ķēdē papildslodzi, kas pazeminās impulsu frekvenci,

Kad ar gatavo pretestību kabatā devos uz darba vietu, mans noskaņojums bija sevišķi možs. Pie dur­vīm sastapu ārstu.

— Hallo, dakter, vienu mirkli! — es iesaucos.

Ārsts apstājās un aizdomīgi pavērās manī.

— Gribu ar jums mazliet aprunāties. Redziet, es no­spriedu, ka nesavaldība izdarījusi man sliktu pakalpo­jumu. Lūdzu, pasakiet Bolca kungam, ka esmu ar mieru mācīt matemātiku Kraftštuta firmas jaunajiem kadriem.

— Par šo lēmumu priecājos, goda vārds! Es jau teicu šiem savādniekiem, ka ar tavu spektru vislabāk strādāt vai nu par uzraugu, vai par šīs matemātiķu bandas skolotāju. Mums ļoti vajadzīgs uzraugs. Un tu šim nolūkam esi kā radīts . . . Labs ir, es parunāšu ar Kraftštuta kungu. Un domāju, ka jau šodien pulksten vienos, kad mēs apstaigāsim skaitļošanas centru, tu saņemsi galīgo atbildi.

— Lieliski! Tādā gadījumā atļaujiet man ap šo laiku pi^jums pienākt.

Ārsts pamāja ar galvu.

Uz sava galda atradu papīra lapiņu ar jauna impulsu ģeneratora konstrukcijas noteikumiem. Sī ģeneratora jaudai vajadzēja četras reizes pārsniegt pašreizējo. No tā es secināju, ka Kraftštuts taisās četrreiz paplaši­nāt savu uzņēmumu.

Aprēķinot visās detaļās jaunā ģeneratora shēmu, pār­liecinājos, ka mani secinājumi par pašreizējo ģenera­toru bijuši pareizi. Tas iedvesa man vēl lielāku ticību saviem spēkiem. Kad sienas pulkstenis rādīja bez piecpadsmit minūtēm viens, izvilku no kabatas zī­muļa serdi un piestiprināju to ar stieplīti pie alumī­nija ripas virs mana galda. Serdes otrajam galam pie­vienoju vēl dažus vada gabalus. Tagad tie brīvi snie­dzās līdz centrālapkures caurulei istabas kaktā.

Pēdējās minūtes vilkās neciešami ilgi. Beidzot mi­nūšu rādītājs pieskārās skaitlim «12», bet stundu

rādītājs sasniedza ciparu «1». Steigšus pievienoju brīvo vada galu pie baterijas un izgāju gaitenī. Man pretī nāca Kraftštuts, inženieris Pfafs, Bolcs un ārsts. Viņi draudzīgi smaidīja. Bolcs pamāja, lai pienāku tuvāk. Pēc tam apstājāmies pie stikla durvīm, kas veda zālē, kur strādāja skaitjotāji.

Pfafa un Kraftštuta muguras aizsedza zāles durvis, tāpēc pagaidām nezināju, kas īsti tur notiek.

— Jūs rīkojaties ļoti saprātīgi, — Bolcs man pa­čukstēja. — Kraftštuta kungs jūsu priekšlikumu pie­ņem. Un jūs to nenožēlosiet!

— Velns lai parauj, kas tad tas? — Kraftštuts pēkšņi pagriezās pret saviem pavadoņiem. Inženieris Pfafs sabozās. Bet mana sirds sāka pukstēt kā negudra.

— Viņi nestrādāl Viņi glūn uz visām pusēm! — Pfafs sēca.