MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

— Iekams izlaidīšu garu, — Hols pabeidza.

Kurāres upuri nosmok krūšu muskuļu un diafrag­mas paralīzes dēļ. Hols nepavisam nedomāja, ka no­mirt šādā nāvē ir patīkami.

— Novēliet man labu .veiksmi, — viņš teica.

— Līdz pašlikvidācijas kodolsprādzienam atlikušas divas minūtes trīsdesmit sekundes, — sacīja Gledisa Stīvensa.

Hols trieca ar dūri pa aizvaru, un tas saira, pār- vērzdamies putekļu mākonī. Viņš ielīda centrālajā serdē.

Te valdīja klusums. Piektā līmeņa sirēnu gaudo­šana un zibsnījošā gaisma bija palikusi tur, aiz mu­guras; šeit bija vienīgi auksts, metālisks tukšums, kas dobji atbalsoja mazāko troksni. Centrālā serde bija cilindriska šahta apmēram desmit metru diametrā, tās sienas bija praktiskā pelēkā krāsā. Šahtā atradās

kabeļi un mehānismi, pie sienām — kāpšļi, pa kuriem varēja nokļūt ceturtajā līmenī.

— Redzu jūs uz ekrāna, — Hols izdzirda Stouna balsi. — Kāpiet ātrāk augšā. Kuru katru brīdi izplūdīs gāze.

Atskanēja vēl viena, lentē ierakstīta balss:

— Centrālā serde ir inficēta. Visam apkalpojoša­jam personālam tūlīt atstāt bīstamo zonu.

— Kāpiet! — Stouns kliedza.

Hols kāpa. Paskatījies zem kājām, viņš ieraudzīja, ka grīdu jau aizsedz baltu dūmu mākonīši.

•— Tā ir gāze, — teica Stouns. — Turpiniet kāp­šanu.

Hols, cik ātri vien varēdams, lika rokas un kājas no kāpšļa uz kāpsli. Krūtis smagi cilājās — gan no piepūles, gan no uztraukuma.

— Jūs pamanījuši jutīgie elementi, — neskanīgā balsī teica Stouns.

Sēdēdams laboratorijā pie ekrāna, viņš redzēja, kā Holu šahtā uztausta ESM elektriskās acis, kā tās iz­seko viņa siluetam, kas pārvietojas pa pelēko sienu. Viņš likās tik traģiski neaizsargāts, tik viegli ievai­nojams … Stouns pameta acis uz citu ekrānu, kur bija redzams, kā uz balstīkļiem grozās ligamīna pisto­les, pavērsdamas pret mērķi savus tievos stobrus.

— Ātrāk!

Hola ķermenis uz ekrāna bija redzams kā sarkans siluets uz spilgti zaļa fona. Uz šī silueta bija uzklāts mērķēšanas režģis ar krustpunktu pret kaklu. ESM vadītie automāti, izpildīdami programmu, bija samek­lējuši bagātīgi apasiņotu ķermeņa apvidu; lielākajai daļai dzīvnieku kakls šai ziņā ir pārāks par muguru.

Bet Hols, kāpdams aizvien augstāk pa centrālās serdes sienu, skaidri apzinājās tikai divas lietas — attālumu un savu nogurumu. Visu ķermeni bija apņēmis savāds, pilnīgs nogurums, it kā viņš būtu tā kāpis jau stundām ilgi. Viņš saprata: sāk iedarboties gāze.

— Jūs uztaustījuši jutīgie elementi, — Stouns at­kārtoja. — Bet atlikuši vairs tikai desmit metri.

Hols atskatījās un ieraudzīja vienu no elementiem. Pistoles stobrs bija vērsts tieši pret viņu. Tieši tai brīdī pistole izšāva, izsviezdama zilganu dūmu mā­konīti. Kaut kas nosvilpa gar ausi, atsitās pret sienu un nokrita lejup.

— Šoreiz netrāpīja. Turpiniet kāpšanu.

Vēl viens dzelonis atsitās pret sienu tieši blakus Hola kaklam. Viņš mēģināja kāpt vēl ātrāk, pastei­dzināt savas kustības. Augšājau bija redzamas dur­vis ar baltiem burtiem: «IV LĪMENIS». Stounam bija taisnība, vēl vajadzēja kāpt mazāk nekā desmit met­rus.

Trešais dzelonis, pēc tam ceturtais. Viņam vēl ne­bija trāpīts. Liktenim labpatika izspēlēt tādu joku: vienu mirkli Hols neapmierināts nodomāja, kāds gan labums no tik draņķīgām elektroniskajām sistēmām, kuras nevar trāpīt vienkāršā mērķī…

Nākamais dzelonis ķēra viņu plecā. Nosmeldza vien, kad tas iedūrās miesā, un pēc tam visu ķermeni pārskrēja otrs sāpju vilnis — izšļācās indīgais šķid­rums. Hols pie sevis nolamājās.

Stouns visu redzēja uz ekrāna. Tur parādījās bez­kaislīgs uzraksts «TRĀPĪJUMS», pēc tam trīsreiz atkārtojās videoieraksta kadri, kuros bija redzams, kā dzelonis lido pa gaisu un ieduras Holam plecā.

— Līdz pašlikvidācijas kodolsprādzienam atlikušas divas minūtes, — balss ziņoja.

— Deva ir maza, — Stouns sacīja Holam. — Turpi­niet kāpšanu.

Hols kāpa augstāk. Viņš sajuta tādu smagumu, it kā svērtu divsimt kilogramu, bet kāpa. Brīdī, kad viņš

sasniedza durvis, kāds dzelonis atsitās pret sienu pie paša vaiga.

— Ak tu riebeklis tāds …

— Ātrāk! Ātrāk!

Durvis bija aizhermetizetas. Hols parava rokturi, un vēl viens dzelonis atsitās pret sienu.

— Klāt esat, klāt esat, tūlīt būsit iekšā, — sacīja Stouns.

— Līdz sprādzienam palikušas deviņdesmit sekun­des …

Rokturis padevās, durvis šņākdamas atvērās. Hols pārkāpa pār slieksni, un tai mirklī kāds dzelonis trā­pīja viņam kājā. Ķermeni atkal pāršalca dedzinošu sāpju vilnis, un pēkšņi viņš jutās sveram ne vairs divsimt, bet piecsimt kilogramu. Gausi, gausi viņš pacēla roku un aizvēra aiz sevis durvis.

— Jūs esat gaisa slūžās, — Stouns sacīja. — Veriet vajā nākamās durvis.

Hols vilkās uz nākamo durvju pusi. Ceļš uz turieni bija bezgala garš, durvis bija bezcerīgi tālu. Pēdas šķita ieautas svina bluķos, kājas bija neizkustināmas kā akmens stabi. Uz nomoda un miega robežas, sāpju un noguruma pārmākts, viņš lika soli pie soļa. Soli pie soļa.

— Līdz sprādzienam atlikušas sešdesmit sekun­des …

Laiks skrēja. Hols nekādi nespēja saprast, kāpēc viss noris tik ātri, bet viņš pats velkas gausi, gausi.

Rokturis. Pirksti to apvija kā sapnī. Hols pagrieza rokturi.

— Cīnieties ar indi, — teica Stouns. — Jūs to spējat.

Kas notika pēc tam, viņš gandrīz neatcerējās. Rok­turis pagriezās, durvis atvērās. Kā pa miegam viņš samanīja kādu meiteni, laboranti. Holam iestreipuļo­jot gaitenī, viņa stāvēja un skatījās izbiedētām acīm.

— Palīdziet man, — viņš^lūdza.

Meitene nedroši pamīņājās; viņas acis iepletās plati, plati, un pēkšņi viņa metās skriešus prom.

Hols truli noskatījās viņai pakaļ un nokrita uz grīdas. Līdz apakšstacijai bija tikai daži soļi — tur pie sienas laistījās metāla plate.

— Līdz sprādzienam četrdesmit piecas sekundes.

Holu pārņēma dusmas. Gan par to, ka vilinošā sie­vietes balss bija agrāk ierakstīta lentē, gan par to, ka viss ticis šādi izplānots un uzrakstīts nepielūdzamu direktīvu veidā, gan par to, ka tagad pēc šī scenārija darbojas elektroniskās mašīnas kopā ar visu šo spožo, nevainojamo laboratorijas aparatūru, radot iespaidu, ka tas ir viņa negrozāmais, kopš paša sākuma ieplā­notais liktenis.

Holu pārņēma dusmas.

Kā viņam izdevās norāpot atlikušos metrus, pie­slieties uz ceļiem un iebāzt atslēgu, to Hols vēlāk ne­kādi nevarēja atcerēties. Taču viņš skaidri atcerējās, kā tika atslēgu pagriezis, kā nodzisa sarkanā spul­dzīte un atkal iedegās zaļā.

— Pašlikvidācijas kodolsprādziens atsaukts, — balss paziņoja tā, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis.

Hols noslīga atpakaļ uz grīdas. Smaguma pielijis, atdevis pašus pēdējos spēkus, viņš mierīgi ļāvāsmel- najai miglai, kas viņu apņēma.

Kaut kur tālu, tālu kāda balss sacīja:

— Viņš nāk pie samaņas.

— Vai tiešām?

— Jā. Skatieties pats.

Mirkli vēlāk Hols noklepojās — viņam kaut ko iz­vilka no rīkles. Pēc tam viņš noklepojās vēlreiz, ievilka pa muti elpu un atvēra acis.

Norūpējusies viņā raudzījās kāda sieviete.