MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

— Lieliski, — Hols teica.

Atskanēja sprakšķis, pēc tam rūkoņa. Hols neatrāva acis no ekrāna, bet meitene savu skaņas kanālu bija pārslēgusi, lai atbildētu citam izsaucējam, arī no «Meža ugunsgrēka». Pēkšņi viņš izdzirda zemu, gari stieptu balsi, kas nedroši vaicāja:

— Hallo! Vai kāds mani izsauc?

— Sveicināts, doktor! — Hols atsaucās. — Seit runā jūsu kolēģis Marks Hols no … Fīniksas. Gribu lūgt dažas zinas par kādu jūsu inspektoru, policistu Villisu.

— Telefoniste sacīja, ka mani izsaucot valdības darīšanās, — stiepdams vārdus, teica Smitsons. — Vai tā ir patiesība?

— Jā, tā tas ir. Mums vajag …

— Doktor Hol, — Smitsons viņu pārtrauca, — vai jūs vispirms neidentificēsit savu personību un neno­sauksit savu iestādi?

Tikai tagad Holam ienāca prātā, ka Villisa nāve droši vien jau ir piesaistījusi likumības sargātāju uz­manību un varbūt doktors Smitsons par to ir no­bažījies.

— Man nav brīv jums precizēt, kas tā ir…

— Paklausieties, doktor, pa telefonu es nekādas zi­ņas nesniegšu, jo vairāk tāpēc, ka cilvēks vada otrā galā negrib paskaidrot, kādēļ tās viņam vajadzīgas.

Hols dziļi ievilka elpu.

— Doktor Smitson, man jūs jālūdz …

— Lūdziet, cik jums patīk. Man ļoti žēl, bet es ne­gribu …

Tajā brīdī klausulē atskanēja zvans, un bezkaislīga metāliska balss pavēstīja:

— Lūdzu uzmanību, šis ir ieraksts. Kibernētiskā kontrolierīce, pārbaudīdama līniju, pa kuru notiek šī saruna, konstatējusi, ka ārējais abonents sarunu ieraksta magnetofona lentē. Visiem abonentiem jā­zina, ka par slepenu valdības sarunu ierakstīšanu bez attiecīgām pilnvarām soda ar ieslodzījumu cie­tumā vismaz uz pieciem gadiem. Ja ierakstīšana tur­pināsies, savienojums automātiski pārtrūks. Šis ir ieraksts. Paldies par uzmanību.

Iestājās pailgs klusuma brīdis. Hols varēja iedo­māties, cik pārsteigts patlaban ir Smitsons; pārstei­gums tas bija arī viņam pašam.

— No kādas pekles jūs zvanāt, ko? — Smitsons beidzot jautāja.

— Izslēdziet magnetofonu, — Hols teica.

Sekoja vēl viena pauze, klikšķis un pēc tam:

— Viss kārtībā. Izslēgts.

— Es runāju no slepena valdības objekta.

— Bet paklausieties, mister …

— Centieties saprast, ko es saku. Lieta ir ārkārtīgi svarīga, un tā skar policistu Villisu. Notikušais, bez šaubām, tiks izmeklēts, un iepīts tur tiksit, protams, arī jūs. Bet, iespējams, mēs varam pierādīt, ka poli­cists Villiss nebija spējīgs atbildēt par savu rīcību, ka tas bija tīri klīnisks gadījums. Taču mēs neko neva­rēsim izdarīt, ja jūs nepastāstīsit mums visu, ko zināt par viņa veselības stāvokli. Turklāt, ja jūs, doktor

Smitson, mums to nestāstīsit, pie tam nestāstīsit tū­līt, mēs varam jūs ietupināt uz divdesmit gadiem par atsacīšanos sniegt palīdzību oficiālai valdības piln­varotai izmeklēšanai. Jūs varat man ticēt vai neti­cēt — man vienalga. Es jums to tikai pasaku, un jums pašam labāk būtu ticēt.

Sekoja ļoti ilga pauze, un beigu beigās Smitsons, joprojām gari stiepdams vārdus, sacīja:

— Kāpēc tā jāuztraucas, doktor? Dabiski, ka tagad, kad es saprotu, kas par situāciju …

— Vai Villisam bija kuņģa čūla?

— Čūla? Nē. To viņš tikai tā teica, ja vien vispār viņš ir teicis tā, kā to stāsta. Cik man zināms, čūlas viņam nekad nav bijis.

— Bet vai vispār viņš ar kaut ko slimoja?

— Ar diabētu.

— Ar diabētu?

— Jā. Un pret šo savu kaiti izturējās visai pavirši. Diagnozi mēs uzstādījām pirms gadiem pieciem se­šiem, kad Villisam bija trīsdesmit. Gadījums bija visai nopietns. Parakstījām viņam insulīnu, piecdes­mit vienību dienā, bet, kā jau teicu, viņš bija paviršs. Reizes divas viņu atveda uz slimnīcu komas stā­voklī — bija aizmirsis, ka jāiešļircina insulīns.-Teicās nepanesam duršanu. Mēs jau gandrīz atbrīvojām viņu no policijas dienesta, jo bija bail tādu laist pie stū­res — ja nu brauciena laikā uznāk acidozes lēkme un ģībonis? Diezgan pamatīgi viņu nobiedējām, un viņš apsolīja, ka izpildīs visus priekšrakstus. Tas bija pirms trim gadiem, un kopš tā laika, cik man zināms, viņš ievadīja insulīnu regulāri.

— Vai jūs par to varat būt pārliecināts?

— Domāju, ka varu. Sallija Konovera, tā oficiante no restorāna, vienam mūsu izmeklētājam gan teikusi, ka, pēc viņās novērojumiem, Villiss esot dzēris — elpa odusi pēc alkohola. Bet es skaidri zinu, ka Vil- liss savā mūžā nav glāzei pieskāries. Viņš bija no tiem īsteni ticīgajiem. Ne smēķēja, ne dzēra. Vienmēr dzīvoja šķīsti. Tāpēc savu diabētu ļoti pārdzīvoja: viņš domāja, ka tādu sodību nav pelnījis.

Hols atzvēlās krēslā. Nu viņš tuvojās, nu viņš jau bija pavisam tuvu. Atbilde, galīgā atbilde, kas atri­sina visas problēmas, bija tikpat kā rokā.

— Pēdējais jautājums, — Hols sacīja. — Vai va­karā pirms savas nāves Villiss brauca cauri Pīd- montai?

— Jā. No turienes viņš raidīja. Tovakar Villiss gan bija palicis mazliet iepakaļ grafikam, bet braukt brauca. Un kas tad ir? Vai tam ir kāds sakars ar val­dības izmēģinājumiem, kas tur notiek?

— Nē, — Hols atbildēja, bet bija pārliecināts, ka Smitsons viņam netic.

— Nu, labi. Ziniet, mēs ar to Villisu esam iekūlu- šies pamatīgā ķezā, un, ja jums ir kādi fakti, kas būtu …

— Mēs ar jums vēl saistīsimies, — Hols apsolīja un atvienojās no līnijas.

Uz ekrāna atkal parādījās meitene.

— Vai jūs beidzāt sarunu, doktor Hol?

— Jā. Bet man ir vajadzīga viena uzziņa.

— Kāda tā būtu?

— Es vēlētos zināt, vai man ir tiesības kādu arestēt.

— Tūlīt paskatīšos, ser. Kāda ir apsūdzība?

— Nekādas apsūdzības nav. Vienkārši vajag vienu cilvēku aizturēt.

Kādu brīdi meitene darbojās pie ESM pults, kas atradās viņai priekšā.

— Doktor Hol, jums ir tiesības pieprasīt, lai attie­cīgie armijas orgāni oficiāli nopratina jebkuru per­sonu, kas kaut kādā veidā ir saistīta ar programmas «Meža ugunsgrēks» veikšanu. Nopratināšana drīkst ilgt četrdesmit astoņas stundas.

— Labi, — Hols teica. — Sarīkojiet man šādu in­terviju.

— Jā, ser. Kas ir šī persona? —

— Doktors Smitsons.

Meitene ar galvas mājienu deva zīmi, ka sapratusi, un ekrāns nodzisa. Holam sametās Smitsona žēl, bet tikai mazliet; šis vīrs dabūs kādu stundiņu bailēs pa­svīst, un tas.arī viss. Ko varēja darīt — vajadzēja ap­turēt baumas par Pīdmontu.

Hols atkal apsēdās krēslā un domāja par to, ko viņš pēdējās stundās bija uzzinājis. Viņš bija satraukts un juta, ka stāv uz svarīga atklājuma sliekšņa.

Trīs cilvēki.

Diabētiķis, kam sakarā ar insulīna neuzņemšanu iestājas acidoze.

Večuks, kas dzer denaturātu un lieto aspirīnu, — arī ar stipri paaugstinātu skābumu organismā.

Un mazs zīdainis.

Viens bija izturējis dažas stundas, pārējie divi acīmredzot bija izturējuši uz visiem laikiem. Viens bija zaudējis prātu, pārējie divi ne. Un tas viss bija kaut kādā veidā savstarpēji saistīts.

Sakarība bija ļoti vienkārša.

Acidoze. Paātrināta elpošana. Pastiprināta ogļ­skābās gāzes izdalīšanās. Piesātināšanās ar skābekli. Reiboņi. Nogurums. Visām šīm parādībām bija kaut kāds loģisks sakars, un tās glabāja noslēpumu, kā pieveikt Andromēdas celmu.

Tajā mirklī V līmenī spalgi un pavēloši atskanēja vispārējās trauksmes zvans un iedegās zibsnījošas koši dzeltenas spuldzes.