MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

•— Jā, interesanti. . .

Stouns uz ESM ievadierīces tastatūras izsita izolē­tas sistēmas koordinātes. Izolētas kultivēšanas sistē­mas, kas bija pilnīgi hermetizētas un autonomas, tika lietotas, lai varētu izpētīt baktēriju vielmaiņu. Tās mērīja gāzu un barības vielu patēriņu un atkritum- produktu izdalīšanos. Piemēram, ja šādā sistēmā būs ievietots augs, tā mērīs ogļskābās gāzes patēriņu, kā arī ūdens un skābekļa izdalīšanos.

Dati par Andromēdas celma izturēšanos izolētajā sistēmā atklāja vēl kaut ko ievērības cienīgu. Sai sīk- būtnei nebija nekādu ekskrementu. Kultivēta ogļskā­bajā gāzē un ultravioletajā gaismā, kolonija nepār­traukti auga, līdz visa ogļskābā gāze bija patērēta. Tad augšana izbeidzās. Netika izdalīta nedz kāda gāze, nedz citi atkritumprodukti.

Nekas nepalika pāri.

— Varen efektīvi, — teica Stouns.

— To jau arī vajadzēja gaidīt.

Tas bija savai videi lieliski piemērots organisms: patērēja visu un neatmeta neko. Sī sīkbūtne bija kā radīta kosmiskajai tukšībai.

Stounam un Līvitam abiem vienlaikus iešāvās prātā viena un tā pati doma.

— Debess augstā!

Līvits jau sniedzās pēc tālruņa.

— Runājiet ar Robertsonu, — viņš teica. — Tūlīt runājiet ar Robertsonu.

— Neticami, — klusu sacīja Stouns. — Nekādu at­kritumu. Barotne nav vajadzīga. Celms var augt tur, kur ir ogleklis, skābeklis un saules gaisma. Punkts.

— Ceru, ka mēs vēl neesam nokavējuši, — Līvits teica, ar skatienu nepacietīgi urbdamies ESM pults ekrānā.

Stouns apstiprinoši pamāja ar galvu un piebilda:

— Ja šis organisms tiešā ceļā pārvērš vielu ener­ģijā un enerģiju vielā, tad jau būtībā tas ir mazs reak­tors.

— Un kodolsprādziens …

— Neticami, — sacīja Stouns. — Pavisam neticami.

Ekrāns atdzīvojās. Viņi ieraudzīja Robertsonu —

nogurušu, ar degošu cigareti rokā,

— Džeremij, jums taču jāsaprot, man ir vajadzīgs laiks. Es vēl neesmu ticis galā ar …

— Klausieties, — Stouns viņu pārtrauca. — Gribu sacīt ko citu. Jums jāgādā, lai direktīva 7-12 netiek pielietota nekādos apstākļos. Sis jautājums nav ap­spriežams: šo organismu tuvumā nedrīkst spridzināt nekādas kodolierīces. Tas būtu vārda tiešā nozīmē pēdējais, ko mēs varētu izdarīt.

Stouns īsos vārdos paskaidroja, ko viņi konsta­tējuši.

Robertsons iesvilpās.

— Iznāk, ka mēs būtu sagādājuši fantastiski ba­gātīgu barotni.

— Jā, tā tas būtu.

Grupai «Meža Ugunsgrēks» bagātīgas barotnes pro­blēma savā laikā bija radījusi īpašas bažas. Piemē­ram, bija zināms, ka parastajos apstākļos pastāv da­žādi ierobežojoši un līdzsvarojoši faktori, kas apvalda baktēriju augšanu, neļauj tām pārmērīgi savairoties. Neapvaldītas augšanas matemātiskā aina spēj iedvest šausmas. Baktērijas E. coli šūna ideālos apstākjos dalīsies ik divdesmit minūtēs. Kamēr par to nedomā, var likties, ka tur nekā sevišķa nav. Taču baktērijas vairojas ģeometriskajā proporcijā: no vienas rodas divas, no divām četras, no četrām astoņas, un tā tā­lāk. Tādā kārtā iznāk, ka vienā dienā no vienas E. coli šūnas varētu izveidoties superkolonija zemeslodes lielumā un svarā.

Tas nekad nenotiks kāda pavisam vienkārša cēloņa dēļ: augšana «ideālos apstākļos» nevar turpināties neierobežoti ilgi. Izsīkst barība. Izsīkst skābeklis. Mai­nās apstākļi pašā kolonijā, un arī tas iegrožo augšanu.

Turpretim, ja uzrastos tāds organisms, kas spēj vielu tieši pārvērst enerģijā, un ja tam tiktu sagādāts pietiekami bagāts enerģijas ieguves avots, teiksim, ko­dolsprādziens …

— Jūsu ieteikumu es darīšu zināmu prezidentam,— teica Robertsons. — Viņš priecāsies, uzzinājis, ka jau­tājumu par direktīvu 7-12 ir izlēmis pareizi.

— Varat viņu manā vārdā apsveikt ar zinātnisko gaišredzību, ko viņš šai gadījumā parādījis, — Stouns piebilda.

Robertsons kasīja pakausi.

— Man ir jauni dati par «Phantom» avāriju. Tas esot noticis rajonā uz rietumiem no Pīdmontas seš­tūkstoš deviņsimt metru augstumā. Komisija atradusi pilota minētās sairšanas pēdas, tikai sairstošais ma­teriāls bijusi nevis gumija, bet gan kaut kāda plast­masa. Tā tikusi depolimerizēta.

— Kā komisija to izskaidro?

— Viņi galīgi nezinot, ko domāt, ko nedomāt. Bet tas vēl nav viss. Komisija atradusi pāris kaulu, kas identificēti kā cilvēka. Gabals no pleca kaula un ga­bals no liela kaula. Dīvainā kārtā kauli esot pilnīgi tīri, gandrīz kā pulēti.

— Miesa nodegusi?

— Nekāda deguma neredzot, — Robertsons atbil­dēja.

Raižpilnu vaigu Stouns paskatījās Līvita.

— Bet ko tad redzot?

— Tīrus, pulētus kaulus. Viņi par tiem netiekot ne­kādā skaidrībā. Un tad vēl kas. Mēs pārbaudījām Pīd­montas aplencēju personālsastāvu. Tas ir nacionālās gvardes 112. pulks. Ķēde izvietota simt piecdesmit

kilometru rādiusā ap pilsētiņu, un, izrādās, viņi iesū­tījuši patruļas astoņdesmit kilometrus dziļi aplenktajā zonā. Rietumos no Pīdmontas bijis vesels simts viru. Miršanas gadījumu nav.

— Neviena? Vai jūs par to esat pilnīgi pārliecināts?

— Pilnīgi.

— Vai karavīri nebija arī rajonā, kuru pārlidoja «Phantom»?

— Bija. Divpadsmit cilvēku. Viņi jau arī paziņoja bāzei par šo pārlidojumu.

Līvits sacīja:

— Tad jau iznāk, ka lidmašīnas katastrofa ir vien­kārši sagadīšanās.

Stouns piekrītoši pamāja ar galvu un teica Robert- sonam:

— Man liekas, Pīteram būs taisnība. Ja jau nav upuru uz zemes …

— Varbūt sīkbūtne ir tikai augstu gaisā.

— Varbūt. Bet vismaz vienu mēs tagad zinām no­teikti: to, kā Andromēdas celms nogalina savus upu­rus. Tas sarecina asinis. Nevis noārda audus, notīra kaulus vai dara vēl nezin ko citu, bet gan tikai sare­cina asinis.

— Labi, — Robertsons teica, — pagaidām šo lid­mašīnu izmetīsim no prāta.

Ar to viņu apspriede beidzās.

— Es domāju, tagad ņemsim un pārbaudīsim kul­tūru bioloģisko aktivitāti, — teica Stouns.

— Uzlaidīsim kādus kultivējuinus žurkām?

Stouns apstiprinoši pamāja ar galvu.

— Mums jāzina, vai celms vēl aizvien ir virulents, vēl aizvien tikpat nāvējošs.

Līvits piekrita. Viņiem bija uzmanīgi jāseko, vai celms nemutē, radikāli nemaina savas īpašības.

Viņi jau bija sagatavojušies ķerties pie darba, kad noklikšķēja V līmeņa skaļrunis un atskanēja aicinā­jums:

— Doktor Līvit! Doktor Līvit!

— Jā, — Līvits atsaucās.

Uz ESM pults ekrāna parādījās patīkama izskata jauns cilvēks baltā laboratorijas virsvalkā.

— Doktor Līvit, no skaitļošanas centra pienākušas mūsu elektroencefalogrammas. Tur droši vien ir kļūda, tomēr …

Viņa nedrošā balss izdzisa.

— Nu? — Līvits steidzināja. — Vai kaut kas nav kārtībā?

— Ziniet, ser, lieta tāda, ka jūsējā ieskaitīta cetur­tajā grupā, tā ir netipiska, kaut gan, iespējams, lab­dabīga. Bet mēs gribētu noņemt vēlreiz.

Iejaucās Stouns:

— Tā noteikti ir kļūda.

— Protams, ka kļūda, — Līvits piebalsoja.

— Mēs par to nešaubāmies, — teica jaunais cilvēks. — Tomēr mēs gribētu ierakstīt vēlreiz, lai būtu pilnīgi droši.

— Pašlaik es esmu diezgan aizņemts, — Līvits iebilda.

Atkal vārdu ņēma Stouns:

— Doktors Līvits ies noņemt atkārtotu EEG, tik­līdz viņam radīsies izdevība.