MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

Vispār kompleksā «Meža ugunsgrēks» ESM veica neskaitāmus vienmuļus aprēķinus. Ja to vajadzētu iz­darīt cilvēkiem, paietu gadi, varbūt pat gadsimti. Ma­šīna visus aprēķinus paveica sekundēs.

— Kā jūs tagad jūtaties, mister Džekson? Večuks mirkšķināja acis un paskatījās uz plast­masas skafandra apņemto Holu.

— Tā nekas. Sevišķi labi nav, bet iztikt var, — viņš teica un greizi pasmaidīja.

— Vai mazliet aprunāties varēsim?

— Par ko?

— Par Pīdmontu.

— Kas tad jūs Pīdmontā interesē?

— Tas vakars, — Hols sacīja. — Vakars, kad tas viss notika.

— Nu ko, varu pastāstīt. Pīdmontā esmu nodzīvojis visu mūžu. Mazlietiņ pabraukājis — līdz Losandželo- sai un pat līdz Sanfrancisko. Uz austrumiem līdz Sent- luisai — tas gan bija gaisa gabals. Bet Pīdmontā es dzīvoju. Un man tev jāsaka …

— Lūdzu, par to vakaru, — Hols iejaucās.

Džeksons apklusa un aizgriezās prom.

— Es negribu par to domāt, — viņš teica.

— Padomājiet gan. Tas ir vajadzīgs.

— Nē.

Kadu mirkli viņš vēl skatījas uz otru pusi, pec tam pagriezās atpakaļ pret Holu un vaicāja:

— Vai viņi visi nomira?

— Visi ne. Vēl viЈns ir palicis dzīvs. — Hols pa­māja ar galvu uz bērna gultiņu, kas atradās turpat blakus Džeksona gultai.

Džeksons pacēla galvu un paskatījās uz segu tīs­tokli.

— Kas tas ir?

— Zīdainis.

— Zīdainis? Tad jau būs Riteru Džeimijs. Vai ir pavisam mazs?

— Mēneši divi.

— Nūja. Tas pats ir. Mazs, bet lielu rīkli. Uz mata kā vecais. Vecais Riters — ko tas varēja aurot un plo­sīties. Un mazais tāpat. Brēca rītā, brēca vakarā. Mā­jās nedrīkstēja logus taisīt vaļā — piekliegs pilnu pilsētu.

— Vai Džeimijam nebija vēl kaut kas īpatnējs?

— Nē, nebija. Vesels kā bifelis, tikai gražojās. At­ceros, tajā vakarā arī bļāva kā nelabais.

— Kurā vakarā?

— Tajā, kad Čārlijs Tomass atstiepa to elles ma­šīnu. Mēs visi to redzējām. Tā nāca lejā kā krītošā zvaigzne, spoži spīdēdama. Nokrita uz ziemeļiem no pilsētas. Visi bija satraukti, un Cārlijs Tomass brauca to meklēt. Pēc minūtēm divdesmit atgriezās un izvilka to mašīnu no sava forda bagāžnieka. Pilnīgi jauns fords. Viņš ar to dikti lepojās.

— Kas notika tālāk?

— Nu, mēs visi salasījāmies apkārt, skatījāmies. Rēķinājām, ka tam jābūt pavadonim. Enija gan do­māja, ka tā mašīna esot atlidojusi no Marsa, bet, sa­proti, viņa jau mums tāda savādāka. Uznāk reizēm, ka nezin ko sarunā. Mums pārējiem tik daudz sapra­šanas bija, ka ne no kāda Marsa, bet no Kanaverala zemesraga. Varbūt esi dzirdējis — tā vieta Floridā, no kurienes šauj gaisā raķetes?

— Jā, esmu. Turpiniet.

— Kas tas ir, to mēs, kā redzi, izdomājām skaidri un gaiši, bet, ko darīt tālāk, nezinājām. Saproti, mums Pīdmontā nekas tāds vēl nebija gadījies. Reiz gan bija tūrists ar šauteni, motelī «Komanču virsaitis» teroru taisīja, šāva lai, bet tas jau bija četrdesmit astotajā, bez tam viņš bija tikko kā no zaldātiem, maķenīt vai­rāk iekampis, un bija mīkstinoši apstākļi. Kamēr šis Vācijā vai kādā citā elles kaktā, brūte no šā prom. Ne­viens no mums viņam sutu neuzdeva, sapratām — var cilvēkam gadīties. Bet kopš tā laika nav bijis itin ne­kas. Klusa pilsēta. Ja tā padomā, laikam tāpēc jau mums tur patika …

— Ko tad galu galā jūs ar pavadoni izdarījāt?

— Jā, netikām gudri, ko lai dara. Els saka, taisīsim vaļā, bet mēs rēķinājām, ka tas nebūs pareizi, sevišķi tāpēc, ka tur iekšā var būt kaut kādas zinātniskas pa­darīšanas. Izdomājāmies gan šā, gan tā. Beigās Cār­lijs,, pavadoņa atvedējs, saka: aiznesīsim dakterim.

Dakteris Benedikts ir mūsu pilsētas ārsts. Patiesībā viņš ārstē visus šajā apkārtnē, pat indiāņus. Bet ci­tādi sliktu vārdu par viņu neteiksi, un kādās tik skolās nav mācījies. Vai joka lieta dabūt visus tos diplomus, kas viņam pie sienām? Un tā, nosprieduši, ka dakteris Benedikts zinās, ko ar to mašīnu darīt, aiznesām to viņam.

— Kas bija pēc tam?

— Vecais dakteris Benedikts — patiesībā tik vecs viņš nemaz nav — apskatīja mašīnu rūpīgi, gluži kā savu pacientu, un piekrita, ka tā varētu būt nākusi no kosmosa, un vēl teica, ka tā varētu būt mūsējā, bet varētu būt arī viņējā. Viņš to pieskatīšot, varbūt arī kādam piezvanīšot un pēc vienas divām stundām mums visu pateikšot. Zini, katru pirmdienas vakaru dakteris ar Cārliju, Elu un Ilerbu Džonstonu spēlēja Herba mājās pokeru, bet mēs rēķinājām, ka pēc po­kera viņš piemeldēsies, kur vajadzīgs. Bez tam jau nāca vakariņu laiks, lielākajai daļai no mums gribē­jās ēst, un tā mēs to mašīnu turpat pie viņa arī at­stājām.

— Cikos tas bija?

— Kaut kas ap pusastoņiem.

— Ko Benedikts darīja ar pavadoni, kad jūs gājāt prom?

— Nesa iekšā pie sevis. Neviens to vairāk neda­būja redzēt. Bet sākās tas viss vēlāk, ap astoņiem, pusdeviņiem. Es tad biju aizgājis uz benzīna tanku papļāpāt ar Elu — viņš tai vakarā dežurēja pie sūkņa. Vakars bija vēss, bet gribējās parunāties, tad mazāk jūt sāpes. Pie reizes biju domājis no automāta paņemt gāzēto ūdeni, ko uzdzert virsū aspirīnam. Arī izslāpis biju. Ja tu zinātu, kā «Sterno» kaltē iekšas!

— Ak todien jūs dzērāt denaturātu?

— Jā, ap sešiem maķenīt ieņēmu.

— Kā jūs pēc tam jutāties?

— Kad es sēdēju pie Ela, jutos tīri labi. Bija mazs reibulis un kuņģī smeldza, bet jutos labi. Nu tā mēs ar Elu sēdējām kantorītī, runājāmies, un, vari iedomā­ties, kur bijis kur nebijis, Els pēkšņi kliedz: «Ak dievs, galva!» Pielec kājās un metas ārā, un pakrīt. Turpat uz ielas nokrīt zemē un vairāk ne vārda … Es sēžu apstulbis. Pirmā doma — sirdslēkme vai trieka. Bet nē — kur nu tik jaunam. Eju pie viņa uz ielas, bet viņš — beigts. Pēc tam … pēc tam viņi visi sāka nākt no mājām ārā. Man liekas, nākošā bija misis Leng- dona — atraitne Lengdona. Tālāk es nevaru atcerēties, viņu bija tik daudz. Veltin vēlās ārā. Un tūlīt ķer pie krūtīm un nokrīt kā paslīdējuši. Tikai neceļas pēc tam augšā. Un ne no viena ne vārda.

— Ko jūs domājāt?

— Ko es varēju domāt — tas gāja pāri manai sa­prašanai. Biju pārbijies, neliegšos. Centos gan palikt mierīgs, bet kur tev: vecā sirds dauzās, pats elšu un pūšu. Traki biju pārbijies. Domāju, visi pa tīro mi­ruši. Bet tad sadzirdēju bērna raudāšanu, un kļuva mazdrusciņ vieglāk: tātad visi laikam nebūs pagalam. Pēc tam ieraudzīju ģenerāli.

— Ģenerāli?

— Nē jau, mēs tā viņu tikai saucām. Nekāds ģene­rālis viņš nebija, tikai karojis bija un gribēja, lai visi to atceras. Vecāks par mani. Lāga vīrs, Pīters Arnolds vārdā. Visu mūžu bijis ciets kā klints. Un te nu viņš stāv uz lieveņa, saposies armijas drēbēs. Jau tumšs, bet spīd mēness, un viņš mani ierauga. Jautā: «Vai tu tas esi, Pīter?» Mēs, redzi, iznākam vārda brāļi. At­bildu viņam: «Jā, es.» Viņš saka: «Kas par trakumiem notiek? Japāņi, vai, nāk iekšā?» Es skatos un nevaru saprast: viņš — un tādas aplamības? Un tad viņš saka: «Es domāju, tiem vajag būt japāņiem. Nāk mūs visus apkaut.» Es viņam jautāju: «Pīter, vai tu nejūc?»

Bet viņš atbild, ka slikti jūtoties, un iet iekšā. Juku­šam viņam, protams, vajadzēja būt — citādi nešautos nost. Arī citi sajuka. Tā bija sērga.

— Kā jūs to zināt?