MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

— Kristāliskā struktūra …

— Tā izskatās, — Līvits teica, neatraudams acis no ekrāna. — Trijās dimensijās katra vienība droši vien ir sešstūraina plātne, kaut kas līdzīgs grīdas flīzei. Astoņskaldnis, kura divas lielākās skaldnes ir seš­stūri. Bet iekšā ķīļveidīgi irbuļi, kuru smailes sa­stopas centrā.

— Tie var ļoti labi norobežot bioķīmiskās funkcijas.

— Jā, — Līvits sacīja un sarauca pieri.

— Kas jums kaiš?

Līvits pūlējās atcerēties kaut ko tādu, ko viņš bija aizmirsis, un pēc mirkļa tas tiešām uzpeldēja atmiņā. Tas bija sapnis — par māju un par pilsētu. Par to, kā māja dzīvo, kad tā ir viena pati, un kā tā dzīvo liel­pilsētā.

Viņš atcerējās visu līdz pēdējam.

— Ziniet, — viņš teica, — interesanti, kādā veidā šis viens elements ir saistīts ar pārējiem.

— Jūs domājat par to, vai mēs šeit neredzam daļu no sarežģītāka organisma?

— Tieši tā. Vai atsevišķā vienība ir dzīvotspējīga pati par sevi, tāpat kā baktērija, vai arī tā ir ķieģelītis no lielāka orgāna, no lielāka organisma? Kā nekā, apskatot vienu pašu aknu šūnu, jūs taču nevarētu pateikt, no kura orgāna tā nākusi. Un ko mēs varētu saprast no vienas smadzeņu šūnas, ja nebūtu redzē­juši visas smadzenes?

Ilgāku laiku lūkojies ekrānā, Stouns teica:

— Diezgan neparasta analoģija. Aknas spēj reģe­nerēties, ataugt, bet smadzenes nespēj.

Līvits pasmaidīja.

— «Vēstnešu teorija» …

— Jā, tur ir ko padomāt, — Stouns sacīja.

«Vēstnešu teoriju» bija izvirzījis sakaru inženieris

Džons R. Semjuelss. Runādams V gadskārtējā konfe­rencē par kosmonautikas un sazināšanās problēmām, viņš bija izklāstījis dažas hipotēzes, kādā veidā ārpus- zemes civilizācijas varētu meklēt sakarus ar citām ci­vilizācijām. Viņš uzskatīja, ka mūsu sazināšanās teh­nikas atziņas, pat visprogresīvākās, te ir bezpalīdzī­gas un ka vairāk attīstītas civilizācijas noteikti būs atradušas labākus paņēmienus.

— Pieņemsim, ka tā vai cita civilizācija grib no­taustīt Visumu, — Semjuelss bija argumentējis. — Pie­ņemsim, ka viņa vēlas stādīties priekšā — Galaktikas mērogā formāli paziņot par savu esamību. Informā­ciju, mājienu par sevi, viņa vēlas raidīt visos virzie­nos vienlaikus. Kā to vislabāk izdarīt? Pa radio? Diez vai — tas vilktos pārāk gausi, izmaksātu pārāk dārgi, un bez tam signāli pārāk ātri izdzistu. Pēc dažiem miljardiem kilometru neuztverami vāji būtu kļuvuši pat visspēcīgākie signāli. Ar televīziju ir vēl sliktāk. Ģenerēt gaismas starus ir fantastiski dārgi. Pat tad, ja šī civilizācija prastu uzspridzināt veselas zvaig­znes un par signālu varētu izmantot kādAs Saules lie­luma zvaigznes sprādzienu, tas tik un tā būtu pārāk sālīti.

Bez pārmērīgā dārguma visas šīs metodes neļauj izmantot arī kāds jebkuram starojumam piemītošs trū­kums: jo tālāk signāls izplatās, jo vājāks tas kļūst. Triju metru attālumā spuldze var būt pat neizturami spoža, trīssimt metru attālumā — pietiekami spoža, piecpadsmit kilometru attālumā — redzama. Bet miljons kilometru attālumā tā vairs nekādi nebūs re­dzama, jo staru enerģija dziest proporcionāli attāluma ceturtajai pakāpei. Vienkāršs, neapejams fizikas likums.

Tāpēc signāla pārraidīšanai jāizmanto nevis fizika, bet gan bioloģija. Jāizveido sazināšanās sistēma, kas, attālumam pieaugot, nekļūs vājāka un miljoniem kilo­metru attālumā būs tikpat spēcīga, kāda tā ir blakus savam avotam.

īsi izsakoties, jāizveido tāds .organisms, kas va­rētu noderēt par jūsu ziņojuma pārnesēju. Sim or­ganismam pašam jāvairojas, jābūt lētam un viegli savairojamam fantastiskā skaitā. Ar nelielām izmak­sām varēs iegūt triljoniem tādu organismu un pēc tam nosūtīt tos uz visām pusēm kosmosā. Tās būs sīkstas, mazprasīgas sīkbūtnes, kas spēs izturēt kos­mosa bargos apstākļus. Tās augs un dalīsies, un pēc dažiem gadiem pa Galaktiku visos virzienos trauksies neskaitāmas sīkbūtnes, gaidīdamas kontaktu ar dzī­vību.

Un kas notiks, kad tās sastaps svešu dzīvību? Katra tāda sīkbūtne būs potenciāli spējīga attīstīties par pilnvērtīgu orgānu vai pilnvērtīgu organismu. Sa­skarē ar svešo dzīvību no tām sāks augt pilnīgs sa­zināšanās mehānisms. Tas ir gluži tāpat kā raidīt pasaules telpā miljardu smadzeņu šūnu, kas katra pie­mērotos apstākļos spēj izaugt par jaunām smadze­nēm. Jaunizaugušās smadzenes varētu runāties ar svešo civilizāciju, informēt to par savas civilizācijas pastāvēšanu un ieteikt līdzekļus, kā nodibināt sakarus.

Zinātniekiem praktiķiem Semjuelsa teorija par sīk­būtnēm vēstnesēm bija šķitusi amizanta. Bet tagad to ignorēt vairs nedrīkstēja.

— Vai jūs domājat, ka no šīs plātnītes, ko esam ielikuši elektronu mikroskopā, jau veidojas kāds sa­zināšanās orgāns?

— Varbūt atbildi uz jūsu jautājumu palīdzēs at­rast kultūras? — Līvits teica.

— Vai arī rentgenkristalogrāfija. Tūlīt došu rīko­jumu.

V līmenī atradās rentgenkristalogrāfijas iekārta, kaut gan, programmu «Meža ugunsgrēks» sagatavo­jot, bija dedzīgi diskutēts, vai tā ir nepieciešama. Rentgenkristalogrāfija bija vismodernākā, vissarež­ģītākā un visdārgākā struktūranalīzes metode mūs­dienu bioloģijā. Tā mazliet līdzinājās elektronmikro- skopijai, bet bija vēl viens solis uz priekšu tai pašā virzienā. Rentgenkristalogrāfija bija vēl jutīgāka, ar tās palīdzību varēja aplūkot vēl sīkākus veidojumus, bet tas prasīja daudz laika, dārgu iekārtu un apmācītu personālu.

Biologs R.A. Janeks bija teicis: «Jo vairāk mēs re­dzam, jo dārgāk par to samaksājam.» Tas bija jāsa­prot tā, ka iekārtām, kuras dod iespēju cilvēkam redzēt dziļāk un precīzāk, cena aug straujāk nekā izšķirša­nas spēja. Šo nepielūdzamo pētniecības likumsakarību pirmie atklāja astronomi, no savas rūgtās pieredzes pārliecinādamies, ka izgatavot sešmetrīgu teleskopa spoguli ir daudz grūtāk un dārgāk nekā trīsmetrlgu.

Bet vienlīdz pareizi tas bija arī attiecībā uz biolo­ģiju. Piemēram, gaismas mikroskops bija neliela ierīce, ko varēja viegli cilāt un pārnēsāt ar vienu roku. Tas deva iespēju apskatīt šūnu no ārpuses, un zinātniekam šī iespēja izmaksāja apmēram tūk­stoš dolāru.

Elektronu mikroskops padarīja redzamus sīkus vei­dojumus šūnā. Tas bija liels aparāts un maksāja līdz simttūkstoš dolāriem.

Rentgenkristalogrāfija padarīja redzamas atseviš­ķas molekulas. Tā bija tik tuvu atsevišķu atomu foto­grafēšanai, cik pašreizējā zinātnes attīstības līmenī vispār bija iespējams. Bet tās iekārta bija prāva auto­mobiļa lielumā, aizņēma veselu istabu, prasīja spe­ciāli sagatavotus operatorus un deva rezultātus, kuru interpretēšanai bija nepieciešama ESM. Tā tas bija tāpēc, ka rentgenkristalogrāfijas iekārta nedeva tiešu vizuālu pētāmā objekta attēlu. Šai ziņā tā nepavisam nelīdzinājās mikroskopam un arī darbojās citādi nekā gaismas vai elektronu mikroskops.

Attēla vietā rentgenkristalogrāfijas iekārta deva difrakcijas ainu — fotoplatē fiksētu ģeometrisku pun­ktu klājienu, kas pats par sevi bija neatminama mīkla. Šo punktējumu izanalizēt un iegūt objekta molekulārās struktūras ainu varēja tikai ar ESM palīdzību.

Tā bija samērā jauna zinātne, kaut arī tās nosau­kums jau bija novecojies. Termins «rentgenkristalogrā­fija» liecināja par tiem laikiem, kad tā galvenokārt pētīja kristālus. Tagad ar kristāliem tā nodarbojās reti. Kristāliem bija regulāra struktūra, tāpēc punktē- jums, kas radās, rentgenstaram ejot caur tiem, bija iz­analizējams samērā viegli. Taču pēdējā laikā rentge- nografēja arī dažāda veida neregulārus objektus. No tiem rentgenstari atstarojās dažādos leņķos. ESM «iz­lasīja» fotoplati, izmērīja šos leņķus un pēc iegūtajiem datiem noteica, kāda forma ir objektam, kurš devis šādu atstarošanās ainu.