MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

— Vai tad pilnā prātā kāds dedzināsies vai slīcinā­sies? Līdz tam vakaram pilsētiņā visi cilvēki bija nor­māli. Un te pēkšņi viņi it kā zaudēja prātu.

— Ko darījāt jūs?

— Es sev teicu: «Pīter, tu sapņo. Pavairāk būsi iedzēris. Gāju mājās un likos gulēt: rīts gudrāks par vakaru. Tikai ap desmitiem dzirdu mašīnas troksni. Eju ārā paraudzīt, kas tur brauc. Skatos — auto ar kulbu, nu, zini, no tiem armijas furgoniem. Iekšā sēž divi. Eju viņiem klāt, bet viņi, piķis un zēvele, manā acu priekšā saļimst. Kaut ko tik drausmīgu es vēl ne­biju redzējis. Un tomēr savādi…

— Kas ir savādi?

— Tas, ka pa visu vakaru tā bija tikai otrā mašīna. Parasti brauc cauri vesels lērums.

— Tātad pirms tam bija vēl viens automobilis?

— Bija. Villiss, satiksmes policijas patruļnieks. Viņš brauca šeit cauri kādas piecpadsmit vai trīsdes­mit sekundes pirms tam, kad tas viss sākās. Netika gan apstājies — reizēm viņš tā dara. Villiss brauc pēc grafika un, ja ir nokavējies, tad nepietur.

Džeksons nopūtās un ļāva galvai noslīgt atpakaļ uz spilvena.

— Tagad, ja tev nav nekas pretī, es kādu brītiņu pagulēšu. Runāju, runāju, kamēr vairs nav spēka.

Viņš aizvēra acis. Hols, līzdams pa tuneli, atgriezās priekštelpā un tur ilgi sēdēja, cauri stiklam raudzīda­mies uz Džeksonu un zīdaini, kuru gultas atradās viena otrai līdzās.

Tā bija milzīga zāle — kā futbola laukums. Mēbeļu tajā tikpat kā nebija — vienīgi šur tur pa galdam. Pa visu telpu atbalsojās tehniķu sasaukšanās. Viņi izkār­toja lidmašīnas «Phantom» atliekas. Apdegušie un sagriezušies metāla gabali tika izvietoti tā, kā tie bija atrasti smiltīs: komisija atveidoja katastrofu.

Tikai pēc tam varēja sākt visu kārtīgi izmeklēt.

Majors Menčiks, noguris, iekaisušām acīm, kafijas tasi rokā, stāvēja kaktā un vēroja. Ducis vīru garā, izbalsinātā zālē rekonstruē avāriju — Menčikam šī aina šķita mazliet sirreālistiska.

Pienāca viens no bioķīmiķiem, pavicinādams viņam gar degunu caurspīdīgu plastmasas maisu.

— Tikko kā saņēmu to atpakaļ no laboratorijas, — viņš sacīja.

— Kas tas ir?

— To jūs nekad neuzminēsit.

Bioķīmiķa acis no uztraukuma spīdēja. «Labi jau, labi,» Menčiks īgni nodomāja. Nekad neuzminēšot…

— Nu, un kas tad tas būtu?

— Depolimerizēts polimērs, — bioķīmiķis sacīja, apmierināti nošmaukstinādams lūpas. — Tikko kā no laboratorijas.

— Kas tas par polimēru?

Polimērs ir molekula, kas sastāv no atkārtoju­miem — tūkstošiem vienādu posmu — līdzīgi domino kauliņu virknei. Polimēri ir lielākā daļa plastmasu, neilons, viskoze, augu šķiedrviela un pat glikogēns, ko sintezē cilvēka aknas.

— Tā pati polimēriskā plastmasa, no kuras bija izgatavota lidmašīnas «Phantom» gaisa šļūtene, kas iet uz pilota sejas masku, un acīmredzot arī pati maska.

Menčiks sarauca pieri un bez kāda entuziasma pa­skatījās uz drupano, melno pulveri maisā.

— Plastmasa?

— Jā. Polimērs — depolimerizējies, noārdījies. Tas nav nekāds vibrāciju efekts. Iedarbība, kas to izrai­sījusi, ir bijusi bioķīmiska, tīri organiska.

Nu jau Menčiks sāka saprast.

— Vai ar to jūs gribat sacīt, ka kaut kas šo plast­masu izārdījis?

— Varētu sacīt arī tā, — bioķīmiķis atbildēja. — Tas, protams, ir vienkāršojums, bet…

— Kas tad bija tas ārdītājs?

Bioķīmiķis paraustīja plecus.

— Kaut kāda ķīmiska reakcija. Izārdīt varēja skābe vai stiprs karstums, vai…

— Vai?

— Manuprat, arī mikroorganisms. Ja starp mikro­organismiem ir kāds plastmasas ēdājs. Vai jūs manu domu saprotat?

— Domāju, ka saprotu, — Menčiks teica.

Viņš izgāja ārā no zāles un piegāja pie telegrāfa, kas atradās citā ēkas daļā. Uzrakstījis ziņojumu gru­pai «Meža ugunsgrēks», viņš nodeva to telegrāfistei pārrakstīt. Gaidīdams viņš pajautāja:

— Vai nekāda atbilde vēl arvien nav bijusi?

— Atbilde, ser?

— No «Meža ugunsgrēka», — Menčiks teica. Viņš nespēja ticēt, ka uz ziņu par «Phantom» avāriju ne­viens nav reaģējis. Tā taču bija tik nepārprotami sais­tīta …

— No «Meža ugunsgrēka», ser?

Menčiks izberzēja acis. Viņš bija noguris; vajadzēja gan atcerēties, ka jāpievalda mēle.

— Ai, nē, es to tikai tāpat vien, — viņš sacīja.

Pēc sarunas ar Pīteru Džeksonu Hols devās pie Bārtona. Bārtons atradās sekciju zālē, kur viņš ap­skatīja mikroskopā iepriekšējā dienā izgatavotos pa­raugus.

— Vai kaut ko atradāt? — Hols jautāja.

Bārtons panācās nost no mikroskopa un nopūtās.

— Nē. Itin nekā.

— Es atkal domāju par tiem vājprātīgajiem. Man viņus atgādināja saruna ar Džeksonu. Tajā vakarā pilsētiņā vājprātīgi — vai vismaz dīvaini un ar paš­nāvnieciskām tieksmēm — kļuva daudzi. Vairums no viņiem bija jau gados.

Bārtons sarauca uzacis.

•— Nu un tad?

— Veci cilvēki ir līdzīgi Džeksonam. Viņiem ir kaite kaites galā. Organisms grūst dažādos veidos. Plaušas slimas, sirdis slimas, aknās dur, asinsvadi sklerotiski.

— Un tas maina slimības gaitu?

— Varbūt. Es domāju un domāju: no kā cilvēks var pēkšņi zaudēt prātu?

Bārtons pašūpoja galvu.

— Tur ir vēl kas, — Hols teica. — Džeksons atceras dzirdējis vienu mirēju pirms nāves iesaucamies: «Ak dievs, galva!»

Bārtons skatījās kaut kur prom.

— Tieši pirms pašas nāves?

— Jā.

— Jūs domājat — asinsizplūdums?

Hols apstiprinoši pamāja ar galvu.

— Ir pamats tā domāt, — viņš teica. — Katrā ziņā jāpārbauda.

Ja Andromēdas celms tādā vai citādā veidā izrai­sīja asinsizplūdumu smadzenēs, tad tas tiešām varēja radīt pēkšņas, neparastas psihiskas novirzes.

— Bet mēs zinām, ka šīs novirzes iedarbībā asinis sarec…

— Jā, — Hols teica. — Lielākajai daļai. Bet ne vi­siem. Daži paliek dzīvi, un daži kļūst traki.

Bārtons piekrītoši pamāja ar galvu. Pēkšņi viņu pārņēma satraukums. «Pieņemsim, ka sīkbūtnes iedar­bībā rodas bojājumi asinsvados,» viņš sprieda. «Šāds bojājums ierosina asins sarecēšanu. Tiklīdz asinsvada sieniņa ir pārplīsusi, pārgriezta vai apdegusi, tūlīt sākas procesu virkne, kas beidzas ar asins sarecēšanu. Vispirms apkārt bojājumam sadrūzmēsies trombocīti, aizsargādami to un neļaudami noplūst asinīm. Pēc tam tur sakrāsies sarkanie asinsķermenīši. Pēc tam fibrīna masa saistīs visus elementus kopā. Un, visbei­dzot, šis receklis sacietēs.

Tāda ir normālā virkne.

Bet, ja bojājums ir plašs, ja tas sākas plaušās un pa asinsvadiem izplatās līdz …»

— Es sāku domāt, vai tik mūsu sīkbūtne nesaēd asinsvadu sieniņas, — Hols sacīja. — Tādā gadījumā tas arī būs sarecēšanas sākums. Bet, ja sarecēšana kaut kāda apstākļa dēļ nenotiek, sīkbūtne, ēzdamās tālāk, izraisa asinsizplūdumu.

— Un vājprātu, — Bārtons piebilda, steigšus pār­meklēdams savus audu paraugus. ViņŠ atrada trīs pa­raugus no smadzenēm un tūlīt apskatīja tos mikro­skopā. Nevarēja būt nekādu šaubu. Patoloģija bija acīm redzama. Galvas smadzeņu asinsvadu sieniņu iekšējā kārtā bija zaļi ielāsojumi. Bārtons nešaubījās, ka spēcīgākā palielinājumā tajos būs saskatāmi seš­stūri.

Viņš ātri pārbaudīja arī paraugus, kas bija ņemti no plaušu, aknu un liesas asinsvadiem. Dažos parau­gos asinsvadu sieniņās viņš atrada zaļus plankumus, taču nekur tie nebija tādā pārpilnībā kā galvas sma­dzeņu asinsvados.