MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

bifšteku cepējs ar saviem rīkiem nevarēs pagatavot uzkožamos.

Taču fermenti veica arī vienu kopīgu funkciju. Tie padarīja iespējamas ķīmiskās reakcijas, kas citādi nenotiktu. Bioķīmiķis šīs reakcijas varēja atveidot, izmantojot lielu karstumu, lielu spiedienu vai stipras skābes. Bet cilvēka ķermenis vai atsevišķa šūna tā­dus ekstremālus apstākļus nepanesa. Fermenti, šie «dzīvības savedēji», ļāva ķīmiskajām reakcijām no­ritēt ķermeņa temperatūrā un pie normāla atmosfē­ras spiediena.

Zemes dzīvībai fermenti bija nepieciešami. Bet, ja kāda dzīvības forma bez tiem iztika, tad tā noteikti bija attīstījusies pilnīgi citādā ceļā.

Tātad viņu atrastā sīkbūtne ne ar ko nelīdzinājās Zemes organismiem, b.ija pilnīgi sveša.

Un tas savukārt nozīmēja, ka šīs sīkbūtnes izpēte un tās neitralizēšanas paņēmienu meklēšana vilksies daudz, daudz ilgāk, nekā domāts.

Džeremijs Stouns strādāja morfoloģijas laborato­rijā. Viņš izņēma mazo, tagad sacietējušo plastmasas oblātu, kurā bija iestrādāts zaļā plankuma paraugs, ielika to skrūvspīlēs, cieši saspieda un ar zobārsta urbi slīpēja nost plastmasu, kamēr tika līdz zaļajam materiālam.

Darbs bija ārkārtīgi smalks un prasīja ilgstoši kon­centrēt uzmanību. Atsedzis zaļo materiālu, viņš noslī­pēja oblātu tā, ka izveidojās plastmasas konuss ar zaļo paraugu virsotnē.

Viņš atslābināja skrūvspīles, izcēla no tām ko­nusu un pārnesa to uz mikrotomu — nazi ar rotējošu asmeni. Mikrotoms nogrieza ļoti plānas plastmasas plātnītes ar zaļiem audiem vidū. Plātnītes bija apa­ļas; atdalītas no konusa, tās iekrita traukā ar ūdeni.

Plātnītes biezumu varēja izmērīt, novērojot tās atsta­roto gaismu: ja gaisma bija viegli sudrabaina, plāt- nīte bija par biezu; ja tā laistījās varavīksnes krāsās, bija sasniegts vajadzīgais biezums — tikai dažas mo­lekulas.

Tieši tik biezam vajadzēja būt audu slānītim, lai to varētu aplūkot elektronu mikroskopā.

Atradis piemērotu plātnīti, Stouns ar pinceti to uz­manīgi pacēla un noguldīja uz maza, apaļa vara tīk­liņa. Tīkliņu ievietoja plakanā metāla kapsulā, un to ielika elektronu mikroskopā. Visbeidzot mikroskopu hermētiski noslēdza.

Grupas «Meža ugunsgrēks» rīcībā bija firmas «BVJ» elektronu mikroskops «JJ-42». Sis modelis deva ļoti intensīvu elektronu plūsmu, un tam bija palīgierīce at­tēla asuma palielināšanai. Principā elektronu mikro­skops bija diezgan vienkāršs: tas darbojās tāpat kā gaismas mikroskops, tikai gaismas staru vietā foku­sēja elektronu staru. Gaismu fokusēja ar lēcām — iz­liektiem un ieliektiem stikliem. Elektronus fokusēja ar magnētiskajiem laukiem.

Daudzējādā ziņā elektronu mikroskops bija radnie­cīgs televizoram, arī attēls tika projicēts uz parastā televīzijas ekrāna — uz virsmas, kura pārklāta ar kārtu, kas, elektronu apšaudīta, spīd. Salīdzinājumā ar gaismas mikroskopu elektronu mikroskopam bija viena liela priekšrocība: tas varēja dot daudz spēcī­gāku palielinājumu. Kāpēc tas ir tā, izskaidroja kvantu mehānika un starojuma viļņu teorija. Visvien­kāršāko populāro analoģiju bija atradis elektronmik- roskopists un liels automobiļu sacīkšu cienītājs Sid- nejs Poltons.

«Iedomājieties,» Poltons rakstīja, «ceļu ar asu līkumu un divus automobiļus — sporta mašīnu un lielu kravas automobili. Kravas automobilis, brauk­dams pa šo līkumu, noslīd no ceļa, turpretim sporta mašīna līkumu izbrauc itin viegli. Kāpēc? Tāpēc, ka sporta automobilis, būdams vieglāks, mazāks un āt­rāks, šādiem grūtiem, asiem pagriezieniem ir piemē­rots labāk. Slaidus līkumus abas mašīnas izbrauks vienlīdz viegli, bet asus vieglāk izbrauks sporta auto­mobilis.

Gluži tāpat arī elektronu mikroskops «turēs ceļu» labāk nekā gaismas mikroskops. Jebkura objekta ap­veids sastāv no šķautnēm un stūriem. Elektronam viļņa garums ir mazāks nekā gaismas kvantam. Tāpēc eleķtroni nemet ap stūriem tik lielus līkumus, labāk «ievēro» ceļu, precīzāk izseko tā konfigurācijai. Ar gaismas mikroskopu, tāpat kā ar kravas automobili, var kaut ko iesākt tikai tad, ja ir plats ceļš. Jeb, runā­jot bez līdzībām, tikai tad, ja ir liels objekts ar garām šķautnēm un slaidiem liekumiem —šūna vai šūnas ko­dols. Turpretim elektronu mikroskopam ir pieejami visi šaurākie ceļi un sānceļi: tas var izzīmēt ļoti sīku šūnas sastāvdaļu — mitohondriju, ribosomu, mem­brānu, tīkloto veidojumu — kontūras.»

Taču praksē elektronu mikroskopam bija arī savas ēnas puses, ko spēcīgais palielinājums nevarēja at­svērt. Vispirms, tā kā gaismas vietā tika izmantoti elektroni, mikroskopa iekšienē vajadzēja uzturēt va­kuumu, un tas nozīmēja, ka apskatīt dzīvas būtnes nav iespējams. Bet visnopietnākais elektronu mikro­skopa trūkums bija saistīts ar paraugu sagatavošanu. Paraugiem vajadzēja būt ārkārtīgi plāniem, tāpēc iegūt pareizu telpisku priekšstatu par pētāmo objektu bija ļoti grūti. Arī te Poltons bija saskatījis vien­kāršu analoģiju:

«Pieņemsim, ka jūs automobili pārzāģējat gareniski uz pusēm. Sai gadījumā tā pilnīgo, «veselo» struktūru jūs vēl varat iztēloties. Bet, ja jūs nozāģējat no auto­mobiļa plānu sloksni, turklāt vēl neizdevīgā leņķī, daudz vis neiztēlosities. Var gadīties, ka jūsu sloksnē ir tikai pa gabaliņam no amortizatora, riepas un stikla. Pēc šādas sloksnes noteikt, kāda izskatās visa mašīna un kā tā darbojas, ir vairāk nekā grūti.»

Iebīdīdams metāla kapsulu mikroskopā, mikroskopu aizhermetizēdams un ieslēgdams vakuumsūkņi, Stouns

Viens no Džeremija Stouna pirmajiem mēģinā­jumiem uzskicēt Andromēdas celma organisma seš­stūraino apveidu.

Foto ar laboratorijas «Meža uguns­grēks» laipnu atļauju

neloloja ilūzijas. Viņš apzinājās elektronmikroskopi- jas trūkumus. Bet viņam nebija izvēles. Šim gadīju­mam ne sevišķi piemērotais elektronu mikroskops viņiem bija vienīgais rīks, ar kuru varēja iegūt tik spēcīgu palielinājumu.

Nogriezis laboratorijā mazāku gaismu, Stouns ieslēdza elektronu staru. Grozīdams vairākas pogas, viņš noregulēja staru fokusu. Attēls uz ekrāna kļuva pilnīgi skaidrs, zaļš un melns.

Tas, ko viņš ieraudzīja, bija kaut kas pavisam ne­ticams.

Džeremijs Stouns skatīja savām acīm vienu orga­nisma elementu. Tas bija ideāls sešstūris, un katra no tā malām saskārās ar citu tādu pašu sešstūri. Iekšpusē sešstūris dalījās ķīļos, kuru smailes sastapās tieši vei­dojuma centrā. Tas viss kopā radīja matemātiskas precizitātes iespaidu un Stounam nekādi nesaistījās ar līdzšinējiem priekšstatiem par dzīvību.

Šis veidojums bija līdzīgs kristālam.

Stouns pasmaidīja: nu gan Līvits nopriecāsies. Lī­vitam patika iespaidīgas, prātam nepierastas lietas. Turklāt viņš bieži bija izteicis domu, ka dzīvības pa­matā varētu būt arī kaut kāda veida kristāli, ka tā varētu būt organizēta stingri regulārā formā.

Stouns nolēma paaicināt Līvitu.

Paskatījies uz ekrānu, Līvits tūlīt teica:

— Skaidrs. Te nu mums ir atbilde.

— Uz ko?

— Uz jautājumu, kā šis organisms funkcionē. Esmu iepazinies ar spektrometrijas un aminoskābju satura analīzes rezultātiem.

— Un?

— Šis organisms sastāv no ūdeņraža, oglekļa, skā­bekļa un slāpekļa. Bet aminoskābju tajā nav. Nevie­nas pašas. Tas nozīmē, ka nav arī nekādu mums pa­zīstamo olbaltumvielu, nekādu fermentu. Es visādi gudroju, kā var pastāvēt tāda dzīvība, kas nav orga­nizēta uz olbaltumvielu pamata. Nu es to zinu.