MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

Apakšstaciju darbības principu Holam bija izskaid­rojis Bārtons.

— Visās laboratorijās un visos ventilācijas kanā­los ir jutīgie elementi. Ar dažādu ķīmisku un elektro­nisku noteicēju, kā arī tiešu bioanalizatoru palīdzību tie uzrauga gaisu. Bioanalizatori ir dzīvas peles, ku­rām tiek pastāvīgi reģistrēts pulss. Ja kāds jutīgais elements signalizēs, ka gaiss ir inficēts, attiecīgā labo­ratorija tiks automātiski izolēta. Ja infekcija aptvers visu līmeni, tas tiks izolēts no pārējiem līmeņiem un sāks darboties kodolierīces mehānisms. Kad tas būs noticis, zaļā spuldzīte nodzisīs un sāks zibsnīt sar­kanā. Tas ir signāls, ka līdz sprādzienam atlikušas trīs minūtes. Ja jūs pa šo laiku neiebāzīsit un nepa­griezīsit savu atslēgu, trešās minūtes beigās lādiņš sprāgs.

— Un man tas jādara pašam?

Bārtons apstiprinoši pamāja ar galvu.

— Atslēga ir tērauda. Tā vada elektrību. Slēdzenē iemontēta sistēma, kas mēra atslēgas ielicēja orga­nisma elektrisko kapacitāti. Slēdzene reaģē uz ķer­meņa apmēriem ūn svaru, kā arī uz sāļu saturu svied­ros. Tā klausa tikai jums.

— Tātad es patiešām esmu vienīgais?

— Patiešām. Un jums ir arī vienīgā atslēga. Bet ir kāds aipstāklis, kas visu mazliet sarežģī. Būvētāji ne­bija precīzi ievērojuši projektu. Kad viss komplekss jau bija gatavs un kodolierīce samontēta, mēs pama­nījām, ka šajā līmenī trūkst triju apašstaciju. Astoņu vietā ir tikai piecas.

— Ko tas nozīmē?

— To, ka gadījumā, ja šajā līmenī sākas noplūde, jums jādrāžas pie tuvākās apakšstacijas. Citādi var gadīties, ka jūs tiekat izolēts sektorā, kur apakšsta­ciju nav. Un, ja kāds no bakterioloģiskajiem jutīga­jiem elementiem sabojātos un dotu trauksmes signālu nevietā, laboratorija varētu tikt iznīcināta bez vaja­dzības.

— iVtanup āt, tā ir diezgan nopietna kļūda.

— Izrādās, — Bārtons sacīja, — ka trīs trūkstošās apakšstacijas domā uzstādīt nākammēnes. Bet pašlaik mums no tā vieglāk nekļūst. Jūs tikai turiet šo sarež­ģījumu prātā, gan jau viss būs labi.

Līvits momenta pamodas, izkapa no gultas un saka ģērbties. Viņš bija uztraukts: nupat viņam bija radu­sies kāda ideja. Kaut arī nepārdomāta un traka, tomēr velnišķīgi vilinoša.

Šī ideja viņam bija radusies sapnī.

Viņš bija sapņojis par kādu māju un par pilsētu, kas to apņēma, — milzīgu daudzstāvīgu pilsētu ar lie­lām maģistrālēm un komunikāciju tīklu. Mājā dzīvoja kāds vīrs ar ģimeni; šajā pilsētā viņš strādāja, brau­kāja turp un atpakaļ, staigāja šur un tur, darbojās, mijiedarbojās.

Pēc tam pilsēta sapnī pēkšņi pazuda, palika tikai šī māja. Cik ļoti viss bija izmainījies! Viena pati māja klaja lauka vidū, zaudējusi jebkādas saites ar ār­pasauli, zaudējusi ūdeni, kanalizāciju, elektrību, ielas. Ģimene bija palikusi bez veikaliem, skolām un ap­tiekām. Mājastēvam, kas pilsētā bija strādājis un uz­turējis attiecības ar citiem pilsētniekiem, vairs nebija kur pelnīt iztiku.

Māja pārvērtās pilnīgi citā organismā. Un no šī or­ganisma līdz laboratorijā «Meža ugunsgrēks» izolē­tajai sīkbūtnei bija tikai viens solis, viens iztēles lē­ciens …

Vajadzēs par to apspriesties ar Stounu. Stouns, kā parasti, smiesies — viņš jau smējās vienmēr —, bet arī uzklausīs un pārdomās. Līvits zināja, ka tiek uzska­tīts par grupas ideju ģeneratoru, par cilvēku, no kura vienmēr var sagaidīt visneticamākās, prātam visne- pieņemamākās teorijas.

«Nu, nekas,» Līvits nosprieda. «Stounu tas vismaz ieinteresēs.»

Līvits paskatījās pulkstenī. Tas rādīja 22.00. Tuvo­jās pusnakts. Viņš steidzās ģērbties.

Izņēmis jaunu papīra kombinezonu, viņš iekāpa tajā. Uz kailās miesas viņš sajuta papīra vēsumu.

Un tad uzreiz tas kļuva silts. Dīvaina sajūtu maiņa. Līvits uzvilka kombinezonu mugurā, piecēlās un aiz­vilka ciet rāvējslēdzēju. Jau iedams arā, viņš vēlreiz pameta acis uz pulksteni.

22.10.

«Ak dievs!» viņam domas izlauzas.

Tas bija noticis atkal. Šoreiz jau desmit minūtes. Kā tās bija aizgājušas? Viņš nekā neatcerējās. Ģērb­šanās nevarēja ilgt vairāk par trīsdesmit sekundēm, bet viņam bija pagājušas veselas desmit minūtes.

Viņš vēlreiz apsēdās uz gultas un mēģināja kaut ko atcerēties. Tas bija veltīgi.

Tas bija briesmīgi. Viņš bija cerējis, ka nu vairs tas neatkārtosies, mēnešiem ilgi tas nebija noticis, un še tev nu bija. Visi šie uztraukumi, neierastais dienas re­žīms, kas tik ļoti atšķīrās no normālā darba režīma slimnīcā, lika sevi manīt: tas sākās atkal.

Kādu mirkli viņš pārlika, vai pārējiem par to stās­tīt, bet tūlīt pat kratījās no šīm domām vaļā. Tik ļauni jau nebija. Vairāk tas neatkārtosies. Nu jau visu laiku gāja uz labo pusi.

Līvits piecēlās. Viņš taču bija sataisījies iet pie Stouna aprunāties par kaut ko svarīgu un aizraujoši interesantu. Par …

Brīdi viņš palika stāvam.

Nevarēja atcerēties.

Ideja, tēls, satraukums, ko tas radīja, — itin viss bija nozudis. Izgaisis, izkritis no prāta.

Viņš saprata, ka vajadzētu pateikt Stounam, visā atzīties. Bet viņam bija skaidrs, ko Stouns uz to sa­cīs un darīs un kā tas atsauksies uz viņa nākotni, uz viņa mūža atlikušo daļu, uz dzīvi, kas sāksies pēc lam, kad programma «Meža ugunsgrēks» būs izpildīta. Ja tas nāktu gaismā, viss mainītos. Viņš vairs nekad nevarētu atsākt normālu dzīvi — būtu jāaiziet no darba, jādara daudz kas nepierasts, bezgalīgi jāpie­lāgojas kam jaunam. Pat automobili vairs nedrīkstētu vadīt.

Nē, viņš nolēma. Neko viņš neteiks. Viss būs labi — kamēr viņš neskatīsies uz mirgojošām ugunīm.

Džeremijs Stouns bija noguris, bet zināja, ka aiz­migt nespēs. Viņš soļoja šurp un turp pa gaiteņiem, domās kavēdamies pie putniem Pīdmontā. Stouns pār­domāja visu, kas ar tiem bija saistīts: kā viņi bija tos ieraudzījuši, kā nogāzējuši ar hlorazīnu un kā putni bija aizgājuši bojā. To visu viņš pārcilāja ne­skaitāmas reizes.

Kaut ko viņš bija palaidis garām. Un šis kaut kas viņam nedeva miera.

Par to viņš bija raizējies, vēl atrazdamies tur, Pīd­montā. Pēc tam tas bija aizmirsies, bet, kad dienas vidus apspriedē Hols stāstīja par saviem pacientiem, šaubas uzmācās ar jaunu spēku.

Kaut kam no Hola teiktā, kaut kādam faktam, ko viņš pieminēja, bija netiešs sakars ar putniem. Bet kas tas bija? Kāda īsti bija tā doma, kādi precīzi bija tie vārdi, kas šo asociāciju ierosināja?

Stouns papurināja galvu. Nevarēja atcerēties, dari, ko gribi. Kaut kur galvā bija visi pavedieni, sakari, atslēgas, bet izvilkt tos virspusē neizdevās.

Viņš saņēma galvu rokās un cieši saspieda to, nolā­dēdams savas nepaklausīgās smadzenes.

Tāpat kā daudzi inteliģenti, Stouns pret savām smadzenēm izturējās ar diezgan lielu neuzticību. Viņš tās uzlūkoja kā precīzu un smalku, bet pārāk untu­mainu mašīnu. Tajās reizēs, kad šī mašīna atsacījās klausīt, Stouns nejutās pārsteigts, kaut arī to grūti panesa un allaž no tā baidījās. Drūmu pārdomu brī­žos Stouns vispār šaubījās par jebkuras domas, par paša prāta lietderību. Reizēm viņš apskauda savas iz­mēģinājumu žurkas: viņu smadzenes bija tik vien­kāršas. Katrā ziņā viņām nekad nebūs tik daudz prāta, lai varētu sevi iznīcināt. Līdz tam spējis aizdomāties tikai cilvēks.

Stouns bieži atkārtoja, ka no prāta ir daudz vairāk ļaunuma nekā labuma. Prāts vairāk iznīcina nekā rada, vairāk sajauc nekā noskaidro, vairāk viļ nekā apmierina, vairāk dara pāri nekā žēlo.