MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

Menčiks juta uznākam gurdenumu. Viņu pārņēma miegainība.

— Rajonu MU?

— Jūs nepārklausījāties, ser.

— Kad?

— Divdesmit minūtes pirms katastrofas.

— Kādā augstumā?

— Seši tūkstoši deviņi simti metru, ser.

— Kad izbrauks komisija?

— Pēc pusstundas, ser. No bāzes.

— Labi, — Menčiks sacīja. — Būšu.

Viņš pakāra klausuli un vēlreiz gurdi paskatījās uz tālruni. Viņu māca nogurums, un viņš domāja, cik labi būtu, ja tagad varētu doties pie miera. «Rajons MU» — tas bija pieņemtais apzīmējums ielenktajam rajonam ap Pidmontu.

«Vajadzēja nu gan viņiem nomest bumbu,» Men­čiks pie sevis pukojās. «Vajadzēja to nomest uzreiz, jau vakarrīt.»

Kopš tā brīža, kad viņu informēja, ka direktīvas 7-12 izpildīšanu nolemts atlikt, sirds viņam nebija mierīga. Bet viņam nebija tiesību izteikt šai jautā­jumā nekādas domas, un tā nu viņš gaidīja, ka pret Vašingtonas lēmumu protestēs grupa «Meža uguns­grēks», kas tagad bija sapulcējusies apakšzemes la­boratorijā. Taču nekas tamlīdzīgs nenotika. Menčiks zināja, ka grupai «Meža ugunsgrēks» par šo lēmumu ir paziņots; viņš pats bija redzējis telegrammu, kas

tika pārraidīta visām slepenajām apakšvienībām; tele­grammā tas bija pateikts nepārprotami.

Un tomēr kaut kāda iemesla dēļ grupa nebija pro­testējusi. Tā vispār šai telegrammai nebija pievērsusi nekādu uzmanību.

Tas bija ļoti savādi.

Un tagad bija notikusi katastrofa. Menčiks aizdedza savu pīpi un, sūkdams to, pārlika visas iespējamības. Visdrīzāk varēja gadīties, ka kāds zaļknābis prakti­kants aizsapņojies, nomaldījies no kursa, pēc tam kritis panikā un pilnīgi zaudējis kontroli pār lidmašīnu. Tā jau bija noticis simtiem reižu. Avārijas cēloņu izmek­lēšanas komisija, izbraukusi uz notikuma vietu, pa­rasti deva slēdzienu, ka lidmašīna avarējusi sakarā ar «agnogēnisku kļūmi kādā no sistēmām». So militārā leksikona frāzi lietoja, lai caur puķēm pateiktu, ka avārijas cēloni nav izdevies noskaidrot. Sajā formu­lējumā neparādījās atšķirība starp mehānisku kļūmi un pilota kļūmi, taču nevienam nebija noslēpums, ka lielākā daļa kļūmju ir pilota kļūmes. Vadīdams sa­režģītu mašīnu, kas veic trīs tūkstošus kilometru stundā, pilots nedrīkstēja sapņot. Statistika neap­strīdami liecināja: kaut gan lidojumi pēc atvaļinājuma vai nedēļas nogales ir tikai 9 procenti no visiem lido­jumiem, tajos notiek 27 procenti negadījumu.

Menčika pīpe izdzisa. Viņš piecēlās, ļaudams avī­zei nokrist, un iegāja virtuvē pateikt sievai, ka braue prom.

— Sis novads ir kā radīts filmēšanai, — kāds teica, raudzīdamies uz smilšakmens klintīm, kas spilgti sarkanas izcēlās uz tumšzilo debesu fona. Un tiešām daudzas filmas bija uzņemtas šajā Jūtas rajonā. Bet Menčika domas tagad nebija pie kino. Sēdēdams limuzīnā, kas bija devies ceļā no Jūtas lidostas, viņš apdomāja, kas viņam bija teikts.

Lidojumā no Vandenbergas uz Jūtas dienvidiem komisija bija noklausījusies «Phantom» un zemes sta­cijas «Topeka Central» radiosarunu ierakstus. Lielā­kajā daļā lentes nekā interesanta nebija, vienīgi da­žās pēdējās sekundēs pirms lidmašīnas nogāšanās bija fiksēts kas svarīgs.

— Kaut kas nav kārtībā, — pilots bija teicis. Un mirkli vēlāk: — Gaisa šļūtene jūk ārā. Droši vien no vibrācijām. Tā sairst putekļos. — Un vēl pēc sekun­dēm desmit vāja, dziestoša balss teica: — Viss, kas kabīnē ir no gumijas, jūk ārā.

Vairāk nekas nebija pārraidīts.

Šīs īsās frāzes Menčikam neizgāja no prāta, un tās viņam likās aizvien dīvainākas un briesmīgākas.

Viņš skatījās ārā pa logu uz klintīm. Saule pašreiz rietēja, un tās dziestošie, sarkanīgie stari apgaismoja vairs tikai klinšu galotnes; ielejas jau tina tumsa. Menčiks palūkojās uz priekšā braucošo limuzīnu, kas veda uz avārijas vietu pārējos komisijas locekļus, un uz putekļu mākonīti, ko tas atstāja.

— Man agrāk ļoti patika vesterni, — kāds teica. — Tos visus filmēja šeit. Skaists apvicļus.

Menčiks sapīcis klusēja. Viņu pārsteidza, kā cilvēki var tik daudz laika izšķiest nenozīmīgai pļāpāšanai. Bet kas zina —varbūt viņi vienkārši nevēlējās, baidī­jās skatīties acīs īstenībai.

īstenība bija nežēlīga: lidmašīna «Phantom» bija iemaldījusies dziļi rajonā MU — iekams pilots ap­tvēra, ka ir kļūdījies, un pagriezās atpakaļ uz zieme­ļiem, viņš pa šo teritoriju bija nolidojis jau sešas mi­nūtes. Taču rajonā MU lidmašīna bija sākusi zaudēt stabilitāti. Un beigu beigās tā bija nogāzusies.

— Vai uz bāzi «Meža ugunsgrēks» ir paziņots? — Menčiks jautāja.

Kāds komisijas loceklis, psihiatrs (avārijas izmek­lēšanas komisijās allaž bija vismaz viens psihiatrs), vaicāja:

— Vai jūs runājat par bakteriologiem?

— Jā.

— Viņi ir informēti, — kads cits atbildēja. — Pirms stundas ziņojumu parraidija pa šifrēto sakaru līniju.

«Tagad grupai «Meža ugunsgrēks» vajadzētu no­teikti atsaukties,» domāja Menčiks. «šo ziņu viņi ne­drīkstētu ignorēt.»

Ja vien viņi tur vispār lasīja telegrammas. Līdz šim tas Menčikam ne reizi nebija ienācis prātā, bet varbūt viņi tiešām telegrammas nelasīja. Varbūt viņi bija tik ļoti aizņemti ar savu darbu, ka negribēja sevi lieki apgrūtināt.

— Lūk, kur atliekas, — kāds teica. — Tur priekšā.

Katru reizi, kad Menčiks dabūja redzēt avarējušas lidmašīnas atliekas, viņš bija pārsteigts. Viņš nekādi nevarēja pierast, ka tās ir izsvaidītas kur kurā, kaut arī ar prātu saprata, kāds milzīgs, postošs spēks pie­mīt lielam metāla priekšmetam, kad tas triecas pret zemi ar ātrumu tūkstošiem kilometru stundā. Vienmēr viņš gaidīja, ka ieraudzīs kārtīgu, kompaktu metāla kaudzīti, bet ne reizi tas tā nebija bijis.

«Phantom» atliekas bija izkaisītas tuksnesī piecu kvadrātkilometru platībā. Stāvēdams pie apdegušā kreisā spārna karkasa, Menčiks tik tikko varēja sa­redzēt tālumā pārējos komisijas locekļus, kas bija sa­pulcējušies pie labā spārna. Lai kur viņš skatījās, visur mētājās sagriezušās, nomelnējušas metāla da­ļas, kurām krāsa bija nolupusi. Uz viena gabala bija skaidri salasāms kāda brīdinoša uzraksta sākums: «NE …» Pārējais bija nogājis. >

Pateikt visu, kas noticis, pēc šīm atliekām nebija iespējams. Fizelāža, kabīne, lukturis bija sašķaidīti miljons fragmentos, un liesmas visu bija pārvērtu­šas līdz nepazīšanai.

Kad saule jau noslīdēja aiz apvāršņa, Menčiks uz­dūrās astes plākšņu atliekām. Metāls joprojām izsta­roja siltumu, kaut kādas detaļas vēl gruzdēja un kū­pēja. Turpat viņš pamanīja smilšu daļēji apbērtu kaulu. Viņš to pacēla un šausmās konstatēja, ka tas ir cilvēka kauls. Diezgan garš, aizlauzts, vienā galā apogļojies, tas acīmredzot bija nācis no rokas vai kājas. Kauls bija neparasti tīrs — nebija palicis ne pēdu no miesas, tikai pilnīgi gluds kauls.

Satumsa. Komisijas locekļi vilka ārā savus kabatas lukturus. Seši vīri, laizdami sev pa priekšu dzeltenus gaismas kūļus, staigāja starp kūpošiem metāla gaba­liem.

Bija jau vēls vakars, kad kāds bioķīmiķis, kura vārdu Menčiks nezināja, pienāca aprunāties.

— Ziniet, — bioķīmiķis sacīja, — tas ir ļoti savādi. Tajā ierakstā pilota vārdi, ka kabīnē sairst gumija …

— Kas tur savāds?

— Sajā lidmašīnā nebija ne kripatiņas gumijas. Attiecīgās detaļas tajā bija izgatavotas tikai no viena veida sintētiskās plastmasas. Tas ir firmas «Ancro» nesen radītais polimērs, ar kuru tā ļoti lepojas. Daži raksturlielumi tam ir tieši tādi paši kā cilvēka audiem. Ļoti elastīgs materiāls, kuru var izmantot daudzās nozarēs.