MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

— Labāk mēs jums to parādīsim.

— Ko parādīsit?

— Ja nemaldāmies, mūsu sīkbūtnes, — Stouns sacīja.

Pie durvīm bija uzraksts «MORFOLOĢIJA». Istaba, kas aiz tām atradās, bija sadalīta divās daļās — telpā, kur uzturēties eksperimentētājiem, un izolētā kamerā aiz stikla sienas. Pie šīs sienas bija pierīkoti īpaši cimdi, lai kamerā varētu iebāzt rokas un darboties ar instrumentiem.

Stouns parādīja uz stikla trauciņu, kurā bija mazs, melns plankumiņš.

— Domājam, ka tas arī ir mūsu «meteorīts», — viņš sacīja. — Uz tā virsmas mēs esam atraduši kaut ko tādu, kas acīmredzot ir dzīvs. Noteiktas dzīvības pazīmes ir arī vairākās citās vietās pavadoņa iekšienē. Seit šo «meteorītu» mēs esam atgādājuši, lai to ap­skatītu gaismas mikroskopā.

Stouns iebāza rokas cimdos, iebīdīja trauciņu lie­las, hromētas lādes spraugā un izvilka rokas šaipus stikla.

— Tā lāde, — viņš paskaidroja, — būtībā ir parasts gaismas mikroskops, kas sajūgts kopā ar pa­rastajām attēla palielināšanas un izvēršanas ierīcēm. Ar to mēs varam iegūt tūkstoškārtīgu palielinājumu. Attēls tiek projicēts uz šī ekrāna.

Līvits darbojās ar vadīšanas rokturiem. Hols un pā­rējie nenolaida acu no ekrāna.

— Desmitkārtīgs, — Līvits sacīja.

Hols ieraudzīja, ka parauga virsma ir nespodri melngana, izrobota. Stouns aicināja pievērst uzma­nību zaļajiem lāsumiņiem.

— Simtkārtīgs.

Tagad zaļie lāsumiņi bija kļuvuši lielāki un ļoti skaidri.

— Domājams, tā ir mūsu sīkbūtne. Mēs esam novērojuši, kā tā aug: brīžiem tā kļūst violeta, acīm­redzot tad notiek mitotiskā dalīšanās.

— Spektra pārbīde?

— Kaut kas tamlīdzīgs.

— Tūkstoškārtīgs, — teica Līvits.

Visu ekrānu aizpildīja viens zaļš plankums, kas atradās ieplakā starp asajiem izciļņiem. Hols pievērsa uzmanību tam, ka plankums ir gluds un spīdīgs, gan­drīz kā ieeļļots.

— Vai jūs domājat, ka tā ir baktēriju kolonija?

— Diez vai tā ir kolonija mūsu parastajā iz­pratnē, — Stouns atbildēja. — Kamēr mēs nezinājām par Bārtona eksperimentiem, mēs vispār nedomājām, ka tā ir kolonija. Domājām, ka tas varētu būt viens pats organisms. Bet nu izrādās, ka atsevišķajām da­ļiņām jābūt tikai apmēram vienu mikrometru lielām; plankums šajā ziņā ir daudz par lielu. Tātad te mēs droši vien redzam saliktu veidojumu — varbūt kolo­niju, varbūt arī ko citu.

Viņu acu priekšā plankums kļuva violets un pēc tam atkal zaļš.

— Dalīšanās turpinās, — Stouns sacīja. — Lieliski.

Līvits ieslēdza kinokameras.

— Tagad skatieties ar abām acīm.

Plankums k|uva violets un kādu brīdi tāds arī pa­lika. Likās, ka tas mazliet izplešas, un uz īsu mirkli visa virsma sašķēlās sešstūrainās daiviņās, kas at­gādināja grīdas flīzes.

— Vai redzējāt?

— Tas it kā sašķēlās.

— Sešstūros.

— Man tā vien liekas, — teica Stouns, — ka šīs sešstūrainās figūras ir atsevišķi organismi.

— Interesanti, vai regulāra ģeometriska forma tām ir pastāvīgi, jeb vai tās tādas kļūst tikai dalīšanās laikā?

— Ar elektronu mikroskopu mēs vēl šo to uzzinā­sim,— Stouns sacīja un pievērsās Bārtonam. — Vai sekcijas jūs esat pabeidzis?

— Jā.

— Vai ar spektrometru rīkoties protat?

— Domāju, ka protu.

— Tad ķerieties pie darba. Tas nebūs grūti — spek- trometrs ir sajūgts ar skaitļošanas mašīnu. Mums ir vajadzīgas gan graudiņa, gan zaļā organisma ana­līzes.

— Vai paraugus jūs man dosit?

— Jā.

— Tādus pašus paraugus pārbaudiet attiecībā uz aminoskābēm.

— Ar visu frakcionēšanu?

— Domāju gan, — Stouns sacīja. — Tikai jums tas būs jādara ar rokām.

Līvits piekrītoši pamāja ar galvu. Stouns atkal iebāza rokas cimdos, izņēma trauciņu no mikroskopa un nolika uz sāniem zem ierīces, kas izskatījās pēc ešafota miniatūrā. Tas bija mikroķirurģijas aparāts.

Mikroķirurģija — māksla izdarīt smalkas operācijas vienai šūnai — bioloģiskās pētniecības līdzekļu arse­nālā bija parādījusies samērā nesen. Ar mikroķirur- ģiskajām metodēm bija iespējams izņemt no šūnas kodolu vai daļu citoplazmas, izdarot to tikpat tīri un akurāti, kā ķirurgs amputē locekli vai orgānu.

Šī ierīce bija konstruēta tā, ka cilvēka rokas kustī­bas ar vairāku pārnesumu un servomehānismu palī­dzību tika precīzi pārvērstas asmeņa mikrokustībās; operators pakustināja pirkstu, bet asmens pārvietojās tikai par miljondaļu centimetra.

Skatīdamies palielinošajā vizierī, Stouns sāka sau­dzīgi skrubināt melno graudiņu. Atskaldījis divus ma­zus fragmentus, viņš tos ievietoja katru savā stikla trauciņā. Pēc tam Stouns mēģināja atraut divus ma­zus fragmentus no zaļā plankumiņa.

Zaļais plankums tūlīt kļuva violets un izpletās.

— Are, ka nepatīk, — Līvits teica smiedamies.

Stouns sarauca pieri.

— Interesanti. Kā jūs domājat — vai tā ir nespeci- fiska augšanas reakcija jeb vai trofiska reakcija uz ievainošanu un apstarošanu?

— Es domāju, — teica Līvits, — plankumam nepa­tīk, ka to baksta.

— Nu, labi. Bet mums tomēr jāturpina, — Stouns sacīja.

Šis telefona zvans Arturam Menčikam uzkrita kā murgs. Viņš bija pārnācis mājās, paēdis pusdienas un tikko kā apsēdies dzīvojamajā istabā palasīt avīzes.

Pēdējās divas dienas, kas sakarā ar notikumu Pīd- montā bija pagājušas steigā un nevaļā, avīzi viņš nebija rokā ņēmis.

Kad atskanēja zvans, viņš domāja, ka tas būs sie­vai, bet mirkli vēlāk laulātā draudzene ienāca pie viņa un teica:

— Zvana tev. No bāzes.

Ņemdams klausuli, viņš sajuta ko nelabu.

— Majors Menčiks klausās.

— Major, runā pulkvedis Bērnss no astotās …

Astotā apakšvienība Vandenbergas bāzē pārzināja

drošības procedūras, izdeva atļaujas ieiet bāzē un iziet no tās. Tā noklausījās arī visas telefona sarunas.

— Jā, pulkvedi?

— Jūs, ser, esat to personu sarakstā, kuras pavē­lēts zināmos ārkārtējos gadījumos informēt par noti­kušo. — Bērnss runāja piesardzīgi, rūpīgi izmeklēdams vārdus: saruna notika pa atklāto līniju. — Tagad man jūs jāinformē, ka pirms četrdesmit minūtēm Big- hedas rajonā Jūtas štatā nogāzās mācību lidmašīna.

Menčiks sarauca uzacis. Kāpēc gan viņu informēja par parastas mācību lidmašīnas avāriju? Tas taču neietilpa viņa kompetencē.

— Kas tā bija par lidmašīnu?

— «Phantom». Lidoja no Sanfrancisko uz Topeku.

— Skaidrs, — Menčiks teica, kaut gan skaidrs vi­ņam nebija nekas.

— Ser, paziņot jums par šo gadījumu pieprasīja Godards, lai jūs varētu iesaistīties izmeklēšanas ko­misijā.

— Godards? Kādēļ Godards?

Kādu mirkli Menčiks sēdēja, truli lūkodamies avī­zes virsrakstā «Draud jauna Berlīnes krīze» un do­mādams, ka pulkvedis runā par Lūisu Godardu, Van­denbergas bāzes šifrēšanas nodaļas priekšnieku. Tikai pēc tam viņš aptvēra, ka runa ir par Godarda kosmisko centru, kas atrodas netālu no Vašingtonas. Viens no uzdevumiem, kurus veica šis centrs, bija koordinēt dažas speciālas programmas, kas bija vien­laikus Hjūstonas un centrālo valdības iestāžu kom­petencē.

— Ser, — pulkvedis Bērnss teica, — četrdesmit minūtes pēc izlidošanas no Sanfrancisko «Phantom» novirzījās no kursa un pārlidoja rajonu MU.