MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

Beigu beigās grupa «Meža ugunsgrēks» secināja, ka raksturīga dzīvības iezīme ir enerģijas pārvēršana. Tā vai citādi — ar barību vai ar Saules gaismu — visi dzīvie organismi uzņēma enerģiju, pārvērta to citā formā un pēc tam izmantoja. (Vīrusi bija izņēmums no šī likuma, bet grupas dalībnieki bija ar mieru de­finēt, ka vīrusi nav dzīvi.)

Līvitu lūdza līdz nākamajai apspriedei sagatavot šai definīcijai atspēkojumu. Nedēļu visu pārdomājis, Līvits ieradās uz apspriedi ar trim priekšmetiem — melnas drēbes atgriezumu, rokas pulksteni un gra­nīta gabalu. Viņš salika tos uz galda ,un paziņoja:

— Kungi, jūsu priekšā ir trīs dzīvas būtnes.

Uzaicinājis apspriedes dalībniekus pierādīt pretējo,

viņš nolika melno drēbi saulē; drēbe sasila.

— Šis ir viens no enerģijas pārvēršanās piemē­riem, — Līvits teica. — Gaismas enerģija pārvēršas siltumā.

Viņam iebilda, ka tā esot tikai pasīva enerģijas ab­sorbcija, ka tā esot pārvēršanās un nevis pārvēršana, bet dzīvībai raksturīga tieši pēdējā — mērķtiecīga, no­zīmīga enerģijas pārvēršana, kas veic kaut kādu funkciju.

— Kā jūs zināt, ka arī šī nav mērķtiecīga? — Līvits vaicāja.

Pēc tam viņš pievērsās pulkstenim. Līvits norādīja uz ciparnīcu, kas tumsā spīdēja: tur notika radioaktīvā sabrukšana un izstarojās gaisma.

Tika iebilsts, ka tā ir tikai nestabilajos enerģētis­kajos līmeņos esošajiem elektroniem piemītošās poten­ciālās enerģijas atbrīvošanās. Tomēr tas vairs neizska­nēja tik pārliecināti: Līvita argumenti sēja neticības sēklu.

Visbeidzot viņš pārgāja pie granīta. — Viņš ir dzīvs, — Līvits sacīja. — Viņš dzīvo, elpo, staigā un runā. Mēs tikai nepamanām to, jo tas notiek pārāk lēni. Klintij mūža garums ir trīs miljaidi gadu, mums — sešdesmit vai septiņdesmit. Mēs nevaram saskatīt, kas ar šo klinti notiek, tā paša apstākļa dēļ, kāpēc mēs nevarētu uztvert melodiju, ja skaņu plate grieztos ar ātrumu viens apgrieziens gadsimtā. Un klints, 110 savas puses, nemaz nenojauš par mūsu ek­sistenci, jo mūsu mūžs ilgst tikai vienu viņas mūža mirkli. Mēs viņai esam gluži kā īsi zibšņi nakts tumsā.

Līvits savu viedokli bija izteicis pietiekami skaidri, un vienā svarīgā jautājumā grupas locekļiem sava no­stāja bija jāgroza. Bija spiesti pieļaut iespējamību, ka kaut kādas dzīvības formas viņi nespēj izanalizēt, ka, vēl vairāk, viņi nespēj spert pat pirmo soli, nespēj šādu analīzi uzsākt.

Bet Līvitam nedeva mieru vēl vispārīgāks jautā­jums — par darbību nenoteiktības apstākļos. Viņš uz­manīgi pārlasīja Tolberta Gregsona grāmatu «Plāno­jot neplānojamo», izstudēja sarežģītos matemātiskos modeļus, kurus autors bija izstrādājis šīs problēmas analizēšanai. Savu pārliecību Gregsons izteica šādiem vārdiem:

Visi lēmumi, kuriem piemīt nenoteiktības ele­ments, iedalās divās krasi atšķirīgās kategorijās: lēmumos, kuru sekas ir paredzamas, un lēmumos, kuru sekas paredzēt nav iespējams. Acīm redzams, ka pieņemt otras kategorijas lēmumus ir krietni grūtāk.

Lielāko daļu lēmumu, arī gandrīz visus lēmumus, kuri skar cilvēku attiecības, var atveidot modelī ar paredzamām sekām. Piemēram, prezidents var sākt karu, komersants — pārdot savu uzņēmumu, vīrs — šķirties no sievas. Šāda veida darbībai būs kaut kā­das sekas; iespējamo seku skaits ir bezgalīgs, bet varbūtigo seku skaits ir pietiekami mazs. Iekams cilvēks kaut ko nolemj, viņš var apsvērt dažādas iespējamo lēmumu sekas, lai pieņemtu to lēmumu, kurš sola vislabākās izredzes.

Bet pastāv arī tādu lēmumu kategorija, kurus ne­var novērtēt, analizējot to sekas. Pieņemot šos lē­mumus, jārēķinās ar absolūti neparedzamiem no­tikumiem un situācijām, turklāt ne tikai ar visāda veida katastrofām, bet arī ar retajiem atklāsmes un gaišredzības brīžiem, tādiem kā tie, kuri deva lāzeru vai penicilīnu. Tā kā šie notikumi nav paredzami, tos nevar ieplānot ne ar kādiem loģiskiem paņēmie­niem. Matemātiskais aparāts te nelīdz.

Mēs varam vienīgi mierināt sevi ar domu, ka, labi tas vai slikti, šādi notikumi ir ārkārtīgi reti.

Džeremijs Stouns ar neaprakstāmu uzmanību pa­ņēma zaļā materiāla plēksnīti un ielaida to izkausēta plastmasā. Plastmasas vanniņa, kurā tā atradās, pēc lieluma un formas atgādināja medicīnisko oblātu. Stouns pagaidīja, kamēr plēksnīte pilnīgi iegrimst, pēc tam uzlēja tai virsū vēl vienu kārtiņu plastmasas un ievietoja «oblātu» termostatā.

Stouns apskauda pārējos grupas locekļus, kuru rīcībā bija daudz automātisko palīgu. Paraugu saga­tavošana elektronmikroskopijai vēl aizvien bija pārāk smalka procedūra, lai te varētu iztikt bez cilvēka roku

izveicības. Laba parauga izgatavošana prasīja ne mazāku meistarību kā juveliera darbs, un arī jāmācās bija gandrīz tikpat ilgi. Stouns šādu meistarību bija ieguvis tikai piecu gadu darbā.

Plastmasas «oblāta» tika turēta speciālā ātrdarbīgā termostatā, un tomēr līdz vajadzīgajai konsistencei tā sacietēja tikai piecās stundās. Termostatā tika uz­turēta pastāvīga temperatūra +61 °C un relatīvais mitrums 10%.

Kad plastmasa būs sacietējusi, Stouns virskārtu nokasīs un ar mikrotomu nogriezīs plānu zaļuma sloksnīti. Lai to varētu skatīt elektronu mikroskopā, tās formai un izmēriem jābūt stingri noteiktiem — «jā­izēvelē» maza, apaļa ripiņa, kuras biezums nepār­sniedz 1500 angstrēmus.

Tikai pēc tam viņš šo zaļo vielu, vienalga, kas tā būtu, varēs apskatīt sešdesmittūkstoškārtīgā palieli­nājumā.

«Tam jābūt ļoti interesanti,» Stouns nodomāja.

Stouns uzskatīja, ka, kopumā ņemot, darbs viņiem sokas labi. Rezultāti bija, grupa strauji virzījās uz priekšu vienlaikus vairākos meklējumu virzienos, kuri solīja panākumus. Un, galvenais, laika viņiem tagad bija diezgan. Nebija ne steigas, ne panikas, nebija ko baidīties

Uz Pīdmontas bija nomesta bumba. Gaisā lidojo­šās sīkbūtnes šis sprādziens noteikti iznīcināja, un līdz ar to infekcijas avots bija neitralizēts. Vienīgā vieta, no kuras infekcija varētu izplatīties, bija laboratorija «Meža ugunsgrēks», bet šī laboratorija bija projektēta ar tādu aprēķinu, lai tas nebūtu iespējams. Ja kaut kur izolācija sabojātos, inficētā zona tiktu automā­tiski izolēta no laboratorijas pārējās daļas. Pusse- kundē noslēgtos hermētiskās durvis un laboratorijai izveidotos jauna konfigurācija.

Tas bija nepieciešams, jo pieredze, kura bija iegūta citās laboratorijās, kas strādāja tā sauktajās aksēnis- kajās jeb bezmikrobu atmosfērās, liecināja, ka infi­cēšanās notiek 15 procentos gadījumu. Cēloņi pa­rasti bija konstruktīva rakstura — hermetizējošās starplikas plīsums, caurums cimdā, vīles atirums —, bet fakts palika fakts: inficēšanās gadījumi bija sa­stopami.

Bāze «Meža ugunsgrēks» tādām nejaušībām bija sagatavota. Bet, ja tās neatgadītos — un bija lielas izredzes, ka tās tiešām neatgadīsies, — tad viņi varētu droši šeit strādāt neierobežoti ilgi. Atrasto sīkbūtni viņi varētu pētīt veselu mēnesi vai pat gadu. Viss bija paredzēts, ne par ko nebija jāraizējas.

Hols staigāja pa gaiteni, noskatīdams kodolierīces apakšstaciju atrašanās vietas un cenzdamies tās iegaumēt. Šajā līmenī bija piecas apakšstacijas. Tās .bija izvietotas izklaidus gar galveno gaiteni. Visas apakšstacijas bija vienādas — sudraba kārbiņas, kas nebija lielākas par cigarešu paciņu. Katrai no tām bija atslēgas caurums un divas spuldzītes — zaļa un sarkana. Zaļā spuldzīte dega.