MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

Hols nopūtās.

— Tātad jūs arī denaturātu dzērāt, — viņš teica.

— Jā, bet tikai tad, kad nekā cita neizdevās dabūt. Zini, aspirīns ar «Sterno» tik tiešām noņem sāpes.

— Denaturātā bez parastā spirta ir arī metilspirts.

— Vai no tā var būt kas slikts? — Džeksons jautāja ar negaidītu satraukumu balsī.

— Tur jau tā lieta, ka var. No denaturāta var kļūt akls un var arī nomirt.

— Piķis un zēvele. Es no «Sterno» jutos labāk, tā­pēc arī dzēru.

— Vai aspirīns un denaturāts neatstāja nekādu iespaidu uz jums? Uz jūsu elpošanu?

— Kad tu tā saki, es sāku atcerēties — elpas tie­šām trūka. Bet kas tur liels, cik tad man, vecam vī­ram, tā gaisa vajag?

Džeksons nožāvājās un aizvēra acis.

— Tu, dēls, esi varen mudīgs uz jautāšanu. Bet man tagad nāk miegs.

Hols paskatījās uz viņu un nosprieda, ka večukam taisnība. Labāk iztaujāt viņu pamazām, vismaz no sākuma. Pa tuneli Hols aizlīda atpakaļ priekšistabā. Laborantei viņš sacīja:

— Mūsu draugam Džeksonam ir divus gadus veca čūla. Asins pārliešanu derētu kādu laiciņu turpināt — ielaist vēl pāris vienības, bet pēc tam pārtraukt un paskatīties, kas notiks. Bez tam ievadiet kuņģī zondi un apmazgājiet slimnieku ar ledainu ūdeni.

Noskanēja gongs, un istabas sienas to klusi atbal­soja.

— Kas tas ir?

— Zīme, ka pagājušas divpadsmit stundas. Tas no­zīmē, ka mums jāapmaina apģērbs. Un jums vēl tas nozīmē, ka jāiet uz apspriedi.

— Ma'n jāiet? Uz kurieni?

— Uz konferenču zāli līdzās kafetērijai.

Hols pamāja ar galvu un gāja laukā.

Delta sektorā klusi dūca un klikšķēja elektroniskās ierīces. Kapteinis Arturs Moriss pie pults ievadīja skaitļošanas sistēmā jaunu programmu. Kapteinis Moriss bija programmētājs; uz Delta sektoru viņu I līmeņa vadība bija nosūtījusi tāpēc, ka deviņās stun­dās pa speciālo militāro sakaru līniju nebija saņemts neviens ziņojums. Varēja jau, protams, gadīties, ka steidzamu ziņojumu tiešām ari nemaz nav, taču tas bija maz ticams.

Ja ziņojumi bija, bet netika saņemti, tad sektora sistēmās kaut kas nebija kārtībā. Kapteinis Moriss vēroja, kā ESM izpilda pašpārbaudes programmu. Re­zultāts, kuru tā izdeva, liecināja, ka visas shēmas dar­bojas normāli.

Tas Morisu neapmierināja; viņš ievadīja mašīnā paplašinātu programmu CHECKLIM, pēc kuras visas shēmas un bloki tika pārbaudīti daudz pamatīgāk. Mašīnai pietika ar 0,03 sekundēm, lai dotu laukā at­bildi: uz pults sāka mirgot piecu zaļu spuldzīšu rinda. Moriss piegāja pie teletaipa un izlasīja tikko nodru­kāto tekstu:

Visu sistēmas shēmu funkcionēšanas raksturlielumi ir pieļau­jamajās robežās

Tagad viņš bija apmierināts. Kaut arī viņš stāvēja pie teletaipa, viņš nevarēja zināt, ka defekts tomēr ir, tikai nevis elektronisks, bet gan tīri mehānisks, un tāpēc nekādas pārbaudes programmas to nevar kon­statēt. Defekts atradās pašā teletaipā: no papīra ruļļa malas bija atplīsusi-strēmele un, griezdamās uz augšu, iestrēgusi starp zvanu un āmuriņu. Zvans vairs ne­zvanīja, un šī prozaiskā apstākļa dēļ tad arī nebija reģistrēts neviens ziņojums pa Aizsardzības minis­trijas slepeno līniju.

Šo kļūmi neizdevās uziet ne mašīnai, ne cilvēkam.

Pēc instrukcijas, grupai ik pēc divpadsmit stundām v bija jāsanāk kopā uz īsu apspriedi, lai apkopotu iegū­tos rezultātus un nospraustu kārtējos uzdevumus. Lai taupītu laiku, apspriedes tika noturētas mazā istabā blakus kafetērijai: tā varēja vienlaikus ēst un ap­spriesties.

Hols ieradās pēdējais. Apsēdās krēslā, kura priekšā atradās viņa brokastis — divas glāzes šķidruma un trīs tabletes katra citā krāsā —, un dzirdēja Stounu sakām:

— Vispirms paklausīsimies Bārtonu.

Bārtons pierausās kājās un sāka lēnām, nedrošā balsī ziņot par saviem eksperimentiem un to rezultā­tiem. Pirmo viņš paziņoja to, ka ir noteicis nāvējošā aģenta lielumu un tas līdzinās vienam mikrometram.

Stouns ar Līvitu saskatījās. Viņu atrastie zaļie plankumiņi bija daudz lielāki; tātad, lai infekcija iz­platītos, pietika arī ar zaļā lāsumiņa mikroskopisku daļiņu.

Pēc tam Bārtons pastāstīja par saviem eksperimen­tiem, kuri parādīja, ka infekcija pārnēsājas pa gaisu un ka sarecēšana sākas plaušās. Nobeigumā viņš ap­lūkoja savus mēģinājumus antikoagulatīvās terapijas laukā.

— Kā ir ar sekcijām? — Stouns jautāja. — Ko pa­rādīja tās?

— Neko tādu, ko mēs jau nebūtu zinājuši. Asinis sarec visā ķermenī. Nekādas citas gaismas mikrosko­pijas līmenī pamanāmas novirzes no normas netika konstatētas.

— Un sarecēšana sākas plaušās?

— Jā. Acīmredzot sīkbūtnes tur pāriet asinīs vai izdala kādu toksisku vielu, kas pāriet asinīs. Kaut ko tuvāk par to mēs varēsim pateikt, kad būs izpētītas iekrāsotās sloksnītes. Sevišķi mēs raudzīsim noskaid­rot, vai nav bojātas asinsvadu sieniņas, jo šādi bojā­jumi atbrīvo tromboplastīnu un stimulē vietēju asins sarecēšanu.

Stouns apstiprinoši pamāja ar galvu un pievērsās Holam. Hols pastāstīja par abiem pacientiem izdarī­tajām analīzēm, par to, ka zīdainim visi rādītāji at­bilst normai, bet Džeksonam ir asiņojoša kuņģa čūla un tāpēc viņam tiek pārlietas asinis.

— Viņš ir atguvis samaņu. Es ar viņu mazliet pa­runājos.

Visi sarosījās.

— Misters Džeksons ir vecs, tiepīgs āzis. Viņam ir sešdesmit deviņi gadi. Čūla jau divus gadus. Līdz šim stipra asiņošana uznākusi divas reizes, aizpērn un pērn. Abas reizes viņš brīdināts, ka jāmaina iera­dumi, bet abas reizes turpinājis dzīvot pa vecam, un asiņošana atjaunojusies. Pīdmontas traģēdijas laikā viņš jau ārstējies pats pēc savas receptes — pudelīti aspirīna dienā un denaturātu virsū. No tā viņam esot bijusi neliela aizdusa …

— Un pamatīga acidoze, — piebilda Bārtons.

— Tieši tā.

Metilspirts, organismā noārdīdamies, pārvērtās formaldehīdā un skudrskābē. Tā jāpierēķina klāt pie aspirīna. Tas nozīmē, ka Džeksons diendienā uzņēma milzīgu daudzumu skābes. Bet organismam skābuma un sārmainības attiecību pastāvīgi vajadzēja turēt stingrās, diezgan šaurās robežās, citādi būtu iestā­jusies nāve. Viens no paņēmieniem, kā šo līdzsvaru uzturēt, bija paātrināti elpot, izpūšot laukā vairāk ogļskābās gāzes un līdz ar to samazinot ogļskābes saturu asinīs!

— Vai tik šī skābe nav pasargājusi viņu no tām sīkbūtnēm? — Stouns jautāja.

Hols paraustīja plecus.

— Pagaidām to nav iespējams pateikt.

— Un kā klājas zīdainim? — jautāja Līvits. — Vai nav mazasinība?

— Nav, — Hols atbildēja. — Bet mēs taču nemaz īsti nezinām, vai viņu ir pasargājis tas pats mehā­nisms. Varbūt te ir kas pavisam cits.

— Kāda bērnam ir skābuma un sārmainības attie­cība?

— Normāla. Pilnīgi normāla. Vismaz pašlaik.

Uz brīdi iestājās klusums. Beidzot Stouns sacīja:

—• Nu ko, jums ir iezīmējušies vairāki labi izej- punkti. Uzdevums paliek līdzšinējais — izpētīt, kas zīdainim un večukam ir kopīgs. Saprotams, var jau tiešām gadīties, ka nekā kopīga viņiem nav. Bet sā­kumā mums jāpieņem, ka viņus abus vienā un tai pašā veidā izglābis viens un tas pats mehānisms.

Hols piekrītoši pamāja ar galvu.

— Un ko jūs esat atraduši pavadonī? — Bārtons jautāja Stounam.