MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

Sīkbūtnes gaisā bija nāvīgas.

Sīkbūtnes beigtos dzīvniekos bija nekaitīgas.

Vispār to jau varēja gaidīt. Tas labi saskanēja ar teorijām par baktēriju un cilvēka akomodāciju, ab­pusēju pielāgošanos. Par akomodācijas problēmu Bār­tons interesējās jau sen un bija pat nolasījis vairā­kas tai veltītas lekcijas Beilora Medicīnas institūtā.

Daudziem cilvēkiem baktērijas saistījās tikai ar sli­mībām. Bet patiesībā cilvēka slimības izraisīja tikai trīs procenti baktēriju; pārējās bija nekaitīgas vai pat derīgas. Piemēram, cilvēka zarnās dzīvoja dažādas baktērijas, kas sekmēja gremošanu. Cilvēkam tās bija vajadzīgas, viņš bija no tām atkarīgs.

Faktiski cilvēks dzīvoja baktēriju okeānā. Tās at­radās visur — uz viņa ādas, viņa ausīs un mutē, viņa plaušās un kuņģī. Uz visa, kas viņam bija, uz visa, kam viņš pieskārās, katrā viņa elpas vilcienā čumēja un mudžēja baktērijas. Tās bija visur un tika visur, kaut arī viņam par to klātbūtni lielākoties nebija ne jausmas.

Tam bija kāds cēlonis. Cilvēks un baktērijas bija viens otram pielāgojušies, gan vienam, gan otram bija izstrādājusies savstarpēja imunitāte.

Un arī tam savukārt bija pamatīgs cēlonis. Viens no bioloģijas principiem bija tāds, ka evolūcija tiecas palielināt vairošanās potenciālu. Cilvēks^ kuru baktē­rijas viegli nonāvēja, bija slikti pielāgots; viņš neno­dzīvoja tik ilgi, lai varētu atstāt pēcnācējus.

Slikti pielāgotas bija arī baktērijas, kuras nogali­nāja savu saimnieku. Jebkurš parazīts, kas savu saim­nieku nogalina, zāģē zaru, uz kura pats sēž. Līdz ar saimnieku jāmirst arī pašam. Labi klājās tiem parazī­tiem, kuri spēja pārtikt no sava saimnieka, viņu ne­nonāvējot.

Un vislabāk klājās tiem saimniekiem, kuri spēja sadzīvot ar parazītu vai pat izmantot viņu, likt viņam strādāt saimnieka fabā.

— Vislabāk pielāgojušās ir tās baktērijas, — mē­dza atkārtot Bārtons, — kas izraisa vieglu slimību vai pat neizraisa nekādu slimību. Vienu un to pašu Strep- tococcus viridians šūnu jūs varat nēsāt savā orga­nismā sešdesmit septiņdesmit gadus. Pa šo laiku jūs laimīgi izaugat, radāt pēcnācējus, un arī streptokoks dara to pašu. Jūs varat nēsāt Staphylococcus aureus, samaksājot par to tikai ar vienu otru pinni vai izsi­tumu. Ar tuberkulozi var nodzīvot daudzus gadu des­mitus, ar sifilisu — visu mūžu. Šīs pēdējās nav no vieglajām slimībām, taču tagad tās vairs nav tik bīs­tamas kā agrāk, jo cilvēks un baktērijas ir viens otram pielāgojušies.

Bija zināms, piemēram, ka pirms četrsimt gadiem sifiliss bija ārkārtīgi bīstama slimība, kas visu ķer­meni pārklāja ar lielām pūžņojošām vātīm un bieži vien dažās nedēļās noveda kapā, bet gadsimtu gaitā cilvēks un spiroheta ir kļuvuši viens pret otru tole­rantāki.

Šie apsvērumi nepavisam nebija tik abstrakti un teorētiski, kā pirmajā brīdī likās. Programmas «Meža ugunsgrēks» izstrādāšanas sākumstadijā Stouns bija secinājis, ka sīkbūtnes izraisa četrdesmit procentus no visām cilvēka slimībām. Bārtons bija iebildis, ka slimības tomēr izraisa tikai trīs procenti no visām sīkbūtnēm un, kaut arī ar baktērijām, bez šaubām, ir saistītas daudzas cilvēka ciešanas, varbūtība, ka at­sevišķas baktērijas būs cilvēkam bīstamas, ir ļoti maza. Tas tāpēc, ka abpusējā adaptācija — cilvēka pielāgo­šanās baktērijām un baktēriju pielāgošanās cilvē­kam — ir sarežģīts process.

— Lielākā daja baktēriju, — Bārtons bija piebildis, — nemaz nevar nodzīvot cilvēka organismā tik ilgi, lai pagūtu tam kaitēt. Apstākļi, kādi tur valda, nav šīm baktērijām labvēlīgi. Tur tām ir par karstu vai par aukstu, vide par skābu vai par sārmainu, skābekļa par daudz vai par maz. Lielākajai daļai baktēriju cil­vēka organisms ir tikpat neviesmīlīgs kā Antarktīda.

Bet, ja tā, tad varbūtība, ka kaut kāda ārpuszemes sīkbūtne spēj kaitēt cilvēkam, ir niecīga. To bija atzi­nuši visi, taču nedomādami, ka bāze «Meža uguns­grēks» tāpēc vairs nebūtu vajadzīga. Arī Bārtons bija piekritis, ka bāze tik un tā jābūvē, bet tagad viņam bija savāda sajūta: viņa paredzējums piepildījās.

Taisnība, sīkbūtne, kuru viņi bija atraduši, nogali­nāja cilvēkus. Bet patiesībā tā nebija piemērojusies cilvēkam, jo nogalinādama tā gāja bojā arī pati. Tā nevarēja pārceļot no organisma uz organismu. Saim- niekorganismā tā nodzīvoja pāris sekundes un tad gāja bojā kopā ar to.

Bārtons izjuta intelektuālu apmierinājumu.

Bet viņiem vēl bija jāpaveic tīri praktiski uzdevumi: šī sīkbūtne jāizolē un jāizprot un jāatrod līdzekļi, kā to apkarot.

Par slimības izplatīšanos tagad Bārtonam kaut kāds priekšstats jau bija. Arī par nāves mehānismu viņš jau kaut ko zināja: asins sarecēšana. Palika jau­tājums: kā sīkbūtne iekļūst organismā?

Tā kā infekcija acīmredzot pārnēsājās pa gaisu, ticami likās, ka kontakts varētu notikt caur ādu un plaušām. Varbūt sīkbūtnes iespraucās tieši caur ādu, varbūt tika ieelpotas, bet varbūt notika gan viens, gan otrs.

Kā to noskaidrot?

Bārtons apsvēra, vai eksperimentālajiem dzīvnie­kiem neuzvilkt kaut kādu aizsargapvalku, kas atstātu atsegtu tikai muti. Tas bija iespējams, taču prasīja daudz laika. Viņš sēdēja un lauzīja galvu par šo pro­blēmu veselu stundu.

Beidzot viņam iešāvās prātā kas pieņemamāks.

Sīkbūtne nogalināja, sarecinādama asinis. Bija pil­nīgi iespējams, ka sarecēšana sākas tajā pašā vietā, kur sīkbūtne iekļūst organismā. Ja tā būtu āda, tad vispirms asinis sarecētu zemādas dzīsliņās. Ja plau­šas — sarecēšana sāktos krūtīs un starveidīgi izpla­tītos uz visām pusēm.

To viņš varēja pārbaudīt. Radioaktīvi iezīmējot eks­perimentālo dzīvnieku asins olbaltumvielas un pēc tam apskatot tos ar notaustošo scintilogrāfu, viņš varēja noteikt, kurā vietā ķermenī asinis sarec vis­pirms.

Eksperimentam Bārtons izraudzīja rēzus pērtiķi, kas anatomiski ir daudz tuvāks cilvēkam nekā žurka. Viņš ievadīja tam asinīs radioaktīvi iezīmējošo vielu — kādu magnija izotopu — un noregulēja scintilogrāfu. Uzgaidījis, lai viela vienmērīgi sadalās pa asinsrites sistēmu, viņš piesaistīja pērtiķi pie galda un scintilo­grāfu novietoja virs ^iņa.

Tagad varēja sākt.

Bārtons ieslēdza attiecīgo ESM programmu, lai scintilogrāfa rādījumi tiktu iespiesti uz papīra lentē iezīmētiem shematiskiem cilvēka siluetiem, un pieva­dīja pērtiķim gaisu ar nāvējošajām sīkbūtnēm.

Tūlīt sāka klakšķēt iespiedierīce, fiksēdama uz len­tes ESM izdotos datus.

Trijās sekundēs viss bija darīts. Grafiskie attēlojumi pastāstīja viņam, ka sarecēšana sākas plaušās un no turienes izplatās pa visu ķermeni. To arī viņš bija gribējis noskaidrot.

Bet papīra lente ar cilvēku figūrām pavēstīja vēl

Tālāk bez pārmaiņām. Programmas beigas. Iespiedums bei­dzies pie atzīmes 3,5 s.

f

kaut ko. Bārtons pats vēlāk stāstīja: «Es biju norūpē­jies par to, ka varbūt nāve uq sarecēšana laika ziņā nesakrīt vai vismaz precīzi nesakrīt. Man šķita neie­spējami, ka nāve varētu iestāties trijās sekundēs, bet vēl neticamāk man likās, ka tik īsā laikā varētu sa­cietēt visas ķermeņa asinis — vairāk nekā pieci litri. Mani nodarbināja jautājums, vai nāvi neizraisa kāds viens trombs, piemēram, smadzenēs, un pārējā ķer­meņa daļā sarecēšana nenoris lēnāk.» '

Tātad par smadzenēm Bārtons domāja jau sava pē­tījuma agrajā stadijā. Tagad, kad viss aiz muguras, satriec tas, ka viņš šo līniju nenoveda līdz loģiskajām beigām. Un to izdarīt viņu atturēja tieši scintilogrāfa rādījumi, no kuriem izrietēja, ka sarecēšana sākas plaušās un vienā vai divās sekundēs pa miega artēri­jām sasniedz smadzenes.