MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

Hols gaidīja. Ekrāns iedegās, un uz tā parādījās vārdi:

DŽEKSONS, PITERS Laboratoriskie izmeklējumi

Analīzes veids Norma Faktiski Hematokrīts 38—54 21

— Tikai puse no normas, — Hols teica, uzlika Džek- sonam skābekļa masku un piesprādzēja to. — Mums būs vajadzīgas vismaz četras devas. Plus divas de­vas plazmas.

— Es pasūtīšu.

— Lai atgādā, cik drīz vien var.

Karena piegāja pie tālruņa, piezvanīja uz konser­vētās asins glabātavu otrajā līmenī un lūdza steidzīgi apmierināt pieprasījumu. Hols pa to laiku pievērsās bērnam.

Kopš viņš pēdējo reizi bija izmeklējis zīdaini, daudz ūdeņu bija aiztecējis, un pavisam bija aizmirsies, cik tas ir grūti. Tiklīdz viņš gribēja ieskatīties bērnam acīs, mazulis tās aizvēra un vaļā netaisīja. Tiklīdz mē­ģināja apskatīt rīkli, mazulis saknieba lūpas. Tiklīdz gribēja izklausīt sirdi, zīdainis sāka mežonīgi kliegt, pilnīgi apslāpēdams sirds skaņas.

Taču Hols mēģināja vēl un vēl, atcerēdamies, ko teica Stouns. Sie abi ārkārtīgi nevienādie cilvēki esot vienīgie, kuri Pīdmontā palikuši dzīvi. Tātad viņiem kaut kā bija izdevies šo slimību uzveikt. Tātad starp grumbaino večuku, kas vēma asinis, un sārto, aizgūt­nēm raudošo bērniņu pastāvēja kaut kāda kopības saite.

Pirmajā brīdī likās — kas gan var būt kopīgs šiem pretmetiem, kuri atrodas katrs savā dzīves spektra galā un atšķiras viens no otra kā diena no nakts?

Un tomēr kaut kam kopīgam tur vajadzēja būt.

Bērnu Hols izmeklēja pusstundu, un iznākumā vi­ņam bija jāsecina, ka, pēc visa spriežot, zīdainis ir pilnīgi vesels un gluži normāls. Viņam nebija nekā savāda, ar ko viņš kaut mazdrusciņ atšķirtos no pārē­jiem.

Izņemot to, ka viņš noslēpumaina kārtā bija palicis dzīvs.

Stouns ar Līvitu sēdēja «Galvenās kontroles» priekštelpā, caur stiklu skatīdamies izolētajā diben- telpā, kur atradās pavadonis. Abās telpās, kas ne­bija sevišķi lielas, bija koncentrēta sarežģīta un dārga iekārta. Tā bija izmaksājusi divus miljonus do­lāru — dārgāk par jebkuru citu objektu laboratorijā «Meža ugunsgrēks». Un tai arī bija izšķirīga loma vi­sas laboratorijas funkcionēšanā.

«Galvenā kontrole» bija pirmais posms pavadoņa izpētē. Tās svarīgākā funkcija bija atrast un atdalīt no visa liekā svešās sīkbūtnes. Atbilstoši «Dzīvības analīzes metodikai» programmā «Meža ugunsgrēks» bija paredzēti trīs darba posmi: atrašana, raksturo­šana un pakļaušana kontrolei. Vispirms sīkbūtnes bija jāatrod, pēc tam — jāizpēta un jāizprot. Un tikai tad varēja meklēt ceļus, kā tās savaldīt.

«Galvenā kontrole» bija izveidota atbilstoši pirma­jai funkcijai — svešo mikroorganismu atrašanai.

Līvits un Stouns sēdēja pie pults ar neskaitāmām pogām, svirām un skalām. Stouns vadīja mehāniskās rokas, Līvits darbojās ar mikroskopu. Ieiet dibentelpā un apskatīt pavadoni tieši, protams, nebija iespējams. Viņu vietā to varēja izdarīt tālvadātni, pusautomātiski mikroskopi, kuru ekrāni atradās šaipus stikla sienas, viņiem priekšā.

Sākumā bija gudrojuši, ko šai nolūkā izmantot — televīziju vai kaut kādu attēla tiešas pārraidīšanas sistēmu. Televīzijas aparatūra bija lētāka un vieglāk uzstādāma; televīzijas attēla pastiprinātājus jau lie­toja elektronu mikroskopos, rentgenaparātos un vai­rākās citās iekārtās. Tomēr beigu beigās grupa «Meža ugunsgrēks» nosprieda, ka tās mērķiem televīzijas ek­rāns ir pārāk neprecīzs; pat kamera ar dubultizvērsi, kas deva divreiz vairāk svītru nekā parasti un līdz ar to arī krietni skaidrāku attēlu, nevarēja garantēt, ka izšķiršanas spēja nebūs par mazu. Visu apsvērusi, grupa «Meža ugunsgrēks» izvēlējās šķiedru optikas sistēmu, kurā attēls pa čūskveidīgu stikla šķiedru kūli tika pārraidīts tieši uz speciāla ekrāna. Sī sistēma deva skaidru, asu attēlu.

Stouns nostatīja pavadoni un nospieda attiecīgās pogas. No griestiem nolaidās melna lādīte un sāka pakāpeniski pārlūkot visu pavadoņa virsmu. Abi vīri pievērsās ekrāniem.

— Sāksim ar pieckārtīgo, — Stouns teica.

Līvits iestādīja pogas atbilstoši pieckārtīgam palie­linājumam. Viņi vēroja ekrānu, bet kamera riņķoja ap pavadoni, automātiski turēdama fokusā metāla vir­smu. Noskatījušies vienu pilnu pārlūkojumu, viņi pār­slēdza kameru uz divdesmitkārtīgu palielinājumu. Ta­gad pārlūkošana vilkās daudz gausāk, jo skata lauks bija krietni sašaurinājies. Uz pavadoņa virsmas jo­projām neredzēja nedz caurumiņu, nedz bedrīšu, nedz arī kaut kādu uzaugumu.

— Pāriesim uz simtkārtīgo.

Līvits pārregulēja aparatūru un pēc tam atkal at­sēdās. Tagad viņus gaidīja ilga un apnicīga skatīša­nās, turklāt bez drošām cerībām, ka šoreiz kaut ko atradīs. Pēc tam bija jāpārmeklē pavadoņa iekša, un varēja gadīties, ka meklētais tiks atrasts tur. Bet tik­pat labi varēja gadīties, ka arī tur viņi neko neatradīs. Tiklab vienā, kā otrā gadījumā viņiem bija jāpaņem paraugi analīzēm, kā arī jāievieto barotnēs nokasī- jumi un iztriepes.

Līvits atrāva acis no ekrāna un brīdi pavēroja, kā kamera, sarežģītas stieņu un stiepļu sistēmas turēta,

lēnām met loku pēc loka ap pavadoni. Pēc tam viņš atkal pievērsās ekrānarrt.

Pavisam «Galvenās kontroles» priekštelpā bija trīs ekrāni, un visi rādīja vienu un to pašu skata lauku. Teorētiski viņi varēja izmantot trīs pārlūkošanas ka­meras, kuru rādījumi tad tiktu projicēti katrs uz sava ekrāna. Tādā gadījumā pavadonis tiktu noriņķots trīs­reiz īsākā laikā. Bet viņi to negribēja darīt, vismaz pagaidām. Ne Stouns, ne Līvits neloloja ilūziju, ka viņi varēs visu cēlienu nostrādāt ar neatslābstošu in­teresi un uzmanību. Lai kā viņi būtu centušies, ar laiku modrība tik un tā būtu mazinājusies. Vienu un to pašu attēlu skatoties diviem, bija lielākas izredzes neko ne­palaist garām.

Koniskais pavadonis bija 92,5 cm garš un pie pa­matnes 30 cm resns, tātad tā sānu virsmas laukums bija apmēram 2800 cm 2 . Trijos pārlūkojumos — ar pieckārtīgu, divdesmitkārtīgu un simtkārtīgu palieli­nājumu — pagāja mazliet vairāk nekā divas stundas. Kad trešais bija galā, Stouns sacīja:

— Tagad it kā vajadzētu turpināt ar četrsimtčetr- desmitkārtīgu palielinājumu …

— Bet?

— Mani vilina tūlīt sakt pavadoņa iekšas apskati. Ja jau neko neatradīsim, varēsim atgriezties pie ār­puses un pārlūkot to ar četrsimtčetrdesmitkārtīgo.

— Piekrītu.

— Labi, — Stouns teica. — Sāksim ar pieckārtīgu. Pārslēdziet uz iekšieni.

Līvits iedarbināja vadīšanas orgānus. Automātiska pārlūkošana tagad nebija iespējama. Kamera bija pro­grammēta tā, lai tā varētu automātiski sekot jebkura regulāras formas ķermeņa, piemēram, kuba, lodes vai konusa, kontūrām, bet bez stūrēšanas izzondēt pava­doņa iekšpusi tā nevarēja. Iestādījis lēcas uz pieckār­tīgu palielinājumu, Līvits pārslēdza kameru uz rokas tālvadību. Pēc tam viņš to iestūrēja pavadoņa kon­teinera atverē. Stouns, kas vēroja ekrānu, sacīja:

— Vairāk gaismas!

Līvita vadīti, no griestiem nolaidās pieci papildu gaismekļi. Tie iedegās, pa atveri izgaismodami visu konteinera iekšieni.

— Vai ir labāk?

— Ļoti labi.

Skatīdamies uz savu ekrānu, Līvits sāka vadīt ka­meru. Vairākas minūtes pagāja, kamēr viņš to iema­nījās darīt gludi: koordinēt savas kustības, skatoties uz ekrānu, nebija vieglāk kā rakstīt, sekojot spalvas kustībām spogulī. Taču jau drīz viņš vadīja kameru itin gludi.