MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

— Mēs esam spēruši soli tālāk, — Bārtons sacīja. — Te mums ir veselas istabas, kas nav nekas cits kā hipertrofētas cimdkameras. Cimdi, kuros var iebāzt tikai rokas, ir aizstāti ar plastikāta kombinezoniem, kuros var ielīst pats. Drīz dabūsit redzēt.

Pa lokveidīgo gaiteni viņi aizgāja līdz durvīm ar uzrakstu «GALVENA KONTROLE». Līvits un Stouns tur jau mierīgi stradāja. Sī «galvenā kontrole» bija šaura, ar elektronisko aparatūru pieblīvēta telpa. Viena siena bija no stikla, caur to šeit strādājošie va­rēja redzēt visu, kas notiek blakustelpā.

Hols skatījās, kā otrpus stikla sienas mehāniskās rokas pievirza pavadoni pie galda un uzliek uz tā. Viņš vēl nekad nebija redzējis pavadoni, tāpēc vēroja notiekošo ar interesi. Pavadonis bija mazāks, nekā viņš bija iedomājies, tikai apmēram metru garš. Viens gals, ieejot atmosfēras blīvajos slāņos, bija apdedzis un apkusis.

Stouna vadītas, mehāniskās rokas pavadoņa sānos atvilka vaļā mazu liekšķerveida aizbīdni, līdz ar to at­vērdamas pavadoņa konteineru.

— Seit, — Stouns sacīja, izvilkdams pirkstus no va­dīšanas orgāniem, kas izskatījās pēc diviem vara si- tamriņķiem, operators iebāza tajos savas rokas un kustināja tās tā, kā aiz sienas vajadzēja kustēties me­hāniskajām rokām. — Tagad mums jānoteic, vai pava­donī vēl ir uzglabājies kaut kas bioloģiski aktīvs. Kādi būs priekšlikumi?

— Ar žurku, — atbildēja Līvits. — Ar melno Norvē­ģijas žurku.

Melnā Norvēģijas žurka nepavisam nebija melna. Sādi sauca kādu žurku līniju, kas, iespējams, bija vis­slavenākā laboratorijas dzīvnieku līnija zinātnes vēs­turē; kādreiz tā tiešām bija bijusi melna un sastopama tikai Norvēģijā, bet, ilgus gadus un neskaitāmas pa­audzes selekcionēta, tā bija kļuvusi balta, maza un ļoti parocīga. Sakarā ar «bioloģisko eksploziju» bija radies pieprasījums pēc liela skaita ģenētiski vienādu organismu. Pēdējos trīsdesmit gados bija mākslīgi iz­veidots vairāk nekā tūkstotis dzīvnieku «tīro līniju». Kas attiecās uz melno Norvēģijas žurku, tad tagad ar šīs līnijas dzīvniekiem varēja eksperimentēt jebkurš zinātnieks jebkurā pasaules malā, turklāt droši zinot, ka citi zinātnieki, vienalga, kur tie atrastos, varēs viņa eksperimentu atkārtot vai turpināt ar praktiski iden­tiskiem organismiem.

— Pēc tam ar rēzus pērtiķi, — Bārtons turpināja. — Pie primātiem mums būs jāķeras agri vai vēlu.

Pārējie klusēdami piekrita. Laboratorija «Meža ugunsgrēks» bija sagatavota eksperimentēšanai ne vien ar sīkiem un lētiem dzīvniekiem, bet arī ar pēr­tiķiem, ieskaitot augstākos. Strādāt ar pērtiķiem, it se­višķi zemākajiem, bija ārkārtīgi grūti: mazie primāti izturējās naidīgi, bija ļoti ātri un viltīgi. Par sevišķi grūtiem un neparocīgiem objektiem pētnieki uzskatīja Dien\ndamerikas pērtiķus ar to tvērējastēm. Stāstīja, ka dažs labs zinātnieks,'gribēdams tādam pērtiķim kaut ko iešļircināt, esot aicinājis palīgā par turētājiem trīs četrus laborantus, bet pērtiķis tik un tā pamanījies atbrīvot asti, satvert šļirci un aizlidināt to kaktā.

Teorētiskais pamats eksperimentēšanai ar primā­tiem bija atziņa, ka šie dzīvnieki ir bioloģiski vistu- vāki cilvēkam. 50. gados vairākas laboratorijas, nežē­lodamas pūļu un līdzekļu, mēģināja rīkot eksperimen­tus ar gorillām — šķietami viscilvēciskākajiem dzīv­niekiem. Taču ap 1960. gadu tika pierādīts, ka bioķī­miski cilvēkam vislīdzīgākais ir nevis gorilla, bet gan šimpanze. (Meklējot cilvēkam līdzīgus laboratorijas dzīvniekus, ar pārsteigumiem gadās sastapties bieži. Piemēram, imunoloģiskiem un onkoloģiskiem pētīju­miem vispiemērotākais ir izrādījies kāmis, jo šī zvēriņa organisms reaģē ļoti līdzīgi cilvēka organismam, bet cilvēka sirds un asinsrites pētīšanai, lai cik dīvaini, vislabāk noder cūka.)

Stouns atkal iebāza savas rokas vadīšanas orgānos un sāka ar tiem uzmanīgi manipulēt. Cauri stiklam bija redzams, kā melnie metāla pirksti virzās uz bla- kustelpas tālāko sienu, gar kuru vairākos stāvos bija izvietoti krātirti ar laboratorijas dzīvniekiem, ko rto telpas pārējās daļas šķīra virināmas hermētiskas dur­tiņas. Holam šīs durtiņas nezin kāpēc atgādināja automātrestorānu.

Mehāniskās rokas atvēra vienas durtiņas, izņēma krātiņu ar žurku, pārnesa to uz vidu un nolika blakus pavadonim. Žurka apskatījās visapkārt, paošņāja gaisu un dažas reizes savādi pastiepa kaklu. Tūlīt pēc tam viņa nokrita uz sāniem, noraustījās un sastinga.

Tas notika tik pārsteidzoši ātri, ka Hols negribēja ticēt savām acīm.

— Ak dievs, cik strauja norise! — izsaucās Stouns.

— Grūti būs, — piebilda Līvits.

— Mēs varam mēģināt ar iezīmētajiem atomiem,— Bārtons ierosināja.

— Jā, iezīmētie atomi te būs vajadzīgi, — teica Stouns. — Cik ātri strādā mūsu notaustītājierīces?

— Ja vajag, milisekundēs.

— Vajadzēs.

— Mēģiniet ar rēzus pērtiķi, — Bārtons atkārtoja. — Tik un tā jums vienu eksemplāru vajadzēs ziedot sekcijai.

Stouns atkal virzīja mehāniskās rokas uz tālāko sienu, atvēra vēl vienas durtiņas un izvilka krātiņu, kurā sēdēja liels, brūns rēzus pērtiķis. Tiklīdz krātiņu pacēla no grīdas, pērtiķis sāka griezīgi spiegt un sis­ties pret krātiņa stieņiem. Pēc tam, pieķēris vienu roku pie krūtīm ar pārsteiguma un izbaiļu izteiksmi sejā, viņš nomira.

Stouns pašūpoja galvu.

— Nu labi, tagad mēs vismaz zinām, ka šis faktors joprojām ir bioloģiski aktīvs. Tas, kas apslepkavoja pīdmontiešus, nav nekur izgaisis un darbojas tikpat spēcīgi. — Viņš nopūtās. — Ja vien «spēcīgi» te ir īs­tais vārds.

•— Vajadzētu sākt pavadoņa notaustīšanu, — sacīja Līvits.

— Bet es ņemšu beigtos dzīvniekus un papētīšu, ar ko šī slimība varētu sākties, — teica Bārtons. — Pēc tam iztaisīšu sekciju.

Stouns vēlreiz manipulēja ar mehāniskajām rokām. Viņš pacēla gaisā krātiņus ar žurku un pērtiķi un no­lika tos uz elastīgas starplaboratoriju transportiera lentes pie pretējās sienas. Pēc tam uz pults nospieda pogu ar uzrakstu «SEKCIJA». Lente sāka slīdēt uz priekšu.

Bārtons izgāja gaitenī un devās pa to uz patoloģi­jas laboratorijas sekciju zāli, kurp transportierim jau vajadzēja būt aiznesušam krātiņus.

Stouns sacīja Holam:

— Jūs starp mums esat vienīgais ārsts. Baidos, ka tagad jums būs jāstrādā vaiga sviedros.

— Par pediatru un gerontologu?

— Tieši tā. Paskatieties pats, ko tur iespējams no­skaidrot. Abi jūsu pacienti atrodas mūsu jauktajā la­boratorijā, kas ir iekārtota speciāli tādiem neparedzē­tiem gadījumiem kā šis. Tur ir arī pults, no kuras var saistīties ar skaitļošanas mašīnu, lai izmantotu tās pakalpojumus. Kā tas darāms, to jums ierādīs labo­rante.

Hols atvēra durvis ar uzrakstu «JAUKTĀ LABO­RATORIJA», pie sevis nodomādams, cik labi šis no­saukums atbilst tam, kas viņam te būs jādara: kas gan varēja būt kopīgs večukam ar zīdaini, izņemot to, ka Holam bija jāsaglabā abu dzīvības, ka program­mas izpildē abiem bija ļoti svarīga nozīme un ka ar abiem viņam bija gaidāma pamatīga tiopūlēšanās?

Viņš nokļuva nelielā istabā, kas bija līdzīga nupat atstātajai. Arī šai bija plašs stikla logs, pa kuru va­rēja skatīties dibentelpā. Tur atradās divas gultas un tajās— Pīters Džeksons un zīdainis. Bet kaut kas ne­redzēts bija četri pie šīm gultām stāvošie caurspīdīgie plastmasas tērpi, kas izskatījās kā piepūsti un pēc formas atgādināja cilvēku stāvus. No katra tērpa šurp uz sienu stiepās tunelis.