MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

Argumenti un pretargumenti, ar kuriem viņi apmai­nījās, bija sarežģīti, bet iznākums allaž bija vienkāršs: tiklīdz kāds pētnieks paziņoja, ka esot meteorītā at­radis fosiliju vai no olbaltumvielas cēlušos ogļūdeņ­radi, vai jebkuras citas dzīvības pēdas, tūlīt radās kritiķi, kas saskatīja vienīgi nevīžību eksperimenta izpildē un pētniecības objekta piesārņošanu ar Zemes vielām un organismiem.

Karps, kura darba stilam bija raksturīga nesteidzība un pamatīgums, bija nolēmis reizi par visām reizēm pielikt šim- strīdam punktu. Viņš paziņoja, ka esot iz­strādājis ārkārtīgi skrupulozu metodiku, kas nodro­šina pret jebkādiem piesārņojumiem: katrs meteorīts, kuru viņš pētot, esot mazgāts divpadsmit šķīdumos, to skaitā ūdeņraža peroksīdā, jodā, hipertoniskajā šķī­dumā un vājos skābju šķīdumos. Pēc tam tas divas dienas turēts spēcīgā ultravioletajā starojumā un, vis­beidzot, iemērkts pretmikrobu šķīdumā un ievietots absolūti sterilā hermētiskā kamerā, kur tad arī tiekot veikts tālākais darbs.

Šādi apstrādātos meteorītus pāršķeļot, Karpām esot izdevies izdalīt ārpuszemes baktērijas. Tie esot gre- dzenveidīgi organismi, kaut kas līdzīgs sīciņām viļ­ņainām autoriepu kamerām, spējot augt un vairoties. Pēc uzbūves tie būtiski neatšķiroties no Zemes baktē­rijām, tāpat sastāvot galvenokārt no olbaltumvielām, ogļhidrātiem un lipīdiem, taču tiem neesot šūnas ko­dola un tāpēc pagaidām nekādi nevarot izskaidrot, kā tie vairojas.

Šo ziņojumu Karps sniedza savā parastajā atturī­gajā manierē, bez sensacionālisma, un cerēja, ka tas tiks uzņemts labvēlīgi. Cerības nepiepildījās, gluži otrādi — Septītajā astrofizikas un ģeofizikas konfe­rencē, kas 1961. gadā sanāca Londonā, viņu vienkārši apsmēja. Vilšanās sarūgtināts, Karps darbu ar me­teorītiem pameta, un viņa izdalītie organismi gāja bojā nejaušā sprādzienā, kas laboratoriju piemeklēja naktī uz 1963. gada 27. jūniju.

Tātad Karps piedzīvoja gandrīz to pašu ko Naģs un visi pārējie. 60. gadu sākumā par dzīvības pastāvē­šanu meteorītos zinātnieki negribēja ne dzirdēt; jeb­kurus datus, kas liecināja tam par labu, noraidīja, no­pēla vai ignorēja.

Tomēr saujiņa pētnieku kādās desmit valstīs savu interesi par šo problēmu saglabāja. Starp viņiem bija arī Džeremijs Stouns un Pīters Līvits. Tieši Līvits pirms dažiem gadiem bija formulējis «Četrdesmit as­toņu kārtulu». Tā bija domāta kā humoristisks atgādi­nājums zinātniekiem un zīmējās uz literatūras kal­niem, kuri 40. gadu beigās un 50. gados bija sakrā­jušies jautājumā par cilvēka hromosomu skaitu.

Daudzus gadus uzskatīja, ka cilvēka ķermeņa šū­nās ir 48 hromosomas; to apstiprināja fotogrāfijas un milzums rūpīgu pētījumu. 1953. gadā grupa ASV cito- logu paziņoja visai pasaulei, ka cilvēka hromosomu skaits ir 46. Un atkal to apstiprināja fotogrāfijas un pētījumi. Bet šie citologi pacēla augšā un izskatīja arī vecos attēlus un vecos pētījumus, un arī tie liecināja, ka hromosomu skaits ir tikai 46 un nevis 48.

«Četrdesmit astoņu kārtula» bija formulēta vien­kārši: «Visi zinātnieki ir akli.» Līvits šo kārtulu at­cerējās, kad redzēja, kāda uzņemšana tiek parādīta Karpām un viņa domubiedriem. Izstudējis visus zi­ņojumus un rakstus, Līvits secināja, ka ar vieglu roku noraidīt pētījumus par meteorītiem nav nekāda^pa­mata; daudzi no eksperimentiem bija veikti rūpīgi un pārdomāti, to rezultāti likās neapgāžami.

Tas viss Līvitam stāvēja prātā, kad viņš kopā ar pārējiem programmas «Meža ugunsgrēks» autoriem strādāja pie pētījuma «Vektors Trīs», kam kopā ar pētījumu «Toksīns Pieci» bija jāveido visas program­mas teorētiskais pamats.

Apcerējumā «Vektors Trīs» tika aplūkots principiāls jautājums: ja uz Zemes nokļūtu kādas svešas'baktē- rijas, kas spēj izraisīt nepazīstamu slimību, — no ku­rienes šīs baktērijas varētu būt cēlušās?

Pēc apspriešanās ar astronomiem un iepazīšanās ar attiecīgajām evolūcijas teorijas atziņām grupa «Meža ugunsgrēks» secināja, ka baktērijas varētu nākt no trejādiem avotiem.

Pirmais avots, ko visvieglāk iedomāties, bija baktē­riju ieceļošana no citas planētas vai pat no citas planētu sistēmas. Tādā gadījumā šīm baktērijām būtu aizsarglīdzekļi, kas ļautu tām izturēt ārkārtīgi zemu temperatūru un kosmiskās telpas vakuumu. Par to, ka šādus bargus apstākļus ir iespējams pārciest, šaubu nebija: bija taču pazīstamas tā sauktās termo- fīliskās baktērijas, kas dzīvo un strauji vairojas pat pie +70°C, Tāpat bija zināms, ka spēju dzīvot un vai­roties saglabājušas pat ēģiptiešu kapenēs atrastās sīk- būtnes, kas tur ieslodzījumā pavadījušas tūkstošiem gadu.

Lieta tāda, ka baktērijas var uz laiku kļūt par spo­rām, izveidojot ap sevi cietu kaļķa čaulu. Šī čaula ļauj tām pārciest gan sasalšanu, gan viršanu un, ja nepie­ciešams, iztikt tūkstošiem gadu bez barības. Baktē­rija, kura pārvērtusies sporā, bauda divējādas priekš­rocības — gan tās, kuras tai dod šis kosmiskais skafandrs, gan arī tās, kuras dod iespēja uz laiku pārtraukt dzīvības norises.

Par to, ka spora var ceļot pa kosmisko telpu, nebija nekādu šaubu. Bet vai cita planēta vai planētu sistēma tiešām bija visvarbūtīgākais svešu sīkbūtņu avots?

Nē, acīmredzot nebija. Visvarbūtīgākais bija vistu­vākais avots — Zeme pati.

Apcerējumā «Vektors Trīs» tika izteikta hipotēze, ka pirms miljardiem gadu, kad Zemes okeānos un uz tās karstajiem kontinentiem tikko sāka veidoties dzī­vība, kad vēl nebija ne primitīvo zīdītājdzīvnieku, ne zivju, ne pērtiķcilvēku, kaut kādas baktērijas varēja Zemes virsu pamest. Kāpjošās gaisa plūsmas varēja aizraut tās līdzi un pamazām nest aizvien augstāk, līdz beidzot tās atradās kosmiskajā telpā. Tur nonā­kušas, tās varēja evolucionēt, veidojoties mums gluži neparastās formās, varbūt pat tādās, kas enerģiju dzīvības norisēm iegūst tieši no Saules starojuma un nevis no barības. Varbūt tās vispār spēja iztikt bez barības, pārvēršot enerģiju tieši vielā.

Atmosfēras augšējos slāņos Līvits saskatīja analo­ģiju ar okeāna dziļumiem, secinot, ka abas vides ir vienlīdz nemīlīgas un abas apdzīvotas. Bija zināms, ka pat visdziļākajās, vistumšākajās okeāna ieplakās, kur tikpat kā nenonāk skābeklis un nav nemaz gais­mas, dzīvo organismu ir papilnam. Kāpēc tāpat neva­rēja būt arī atmosfēras augstākajos slāņos? Jā, ar skābekli tur bija trūcīgi. Jā, barības tur tikpat kā ne­bija. Bet, ja jau dzīvība mājoja vairāk nekā desmit kilometrus zem jūras līmeņa, kāpēc gan tā nevarēja mājot arī simtiem kilometru virs tā?

Ja tur augšā tiešām dzīvoja kādas sīkbūtnes un ja tās bija atrāvušās no toreiz karstās Zemes garozas ilgi pirms pirmās cilvēkveidīgās būtnes parādīšanās, tad attiecībā pret cilvēku tām vajadzēja būt bīstamām svešiniecēm: pret tām nevarēja būt izstrādājušās nedz pretvielas, nedz kādi citi imunitātes līdzekļi, nedz pie­lāgošanās reakcijas. Mūsdienu cilvēkam vajadzēja sa­stapties ar šīm primitīvajām svešajām sīkbūtnēm tik­pat nesagatavotam un neaizsargātam, cik nesagata­vots un neaizsargāts viņš pirmajos kuģojumos pa okeāniem sastapās ar haizivīm, primitīvajām svešajām zivīm, kas simtiem miljonu gadu laikā nebija nemaz izmainījušās.

Trešais inficēšanās avots, trešais no pētījumā ap­lūkotajiem vektoriem, bija visiespējamākais un vien­laikus izraisīja vislielākās bažas. Tās bija mūsdienu Zemes baktērijas, ko sev līdzi kosmiskajā telpā aiz­vedis nepietiekami sterilizēts lidķermenis. Uz tur no­kļuvušajām sīkbūtnēm iedarbotos bezsvara stāvoklis, spēcīga radiācija un citi mutagēniski faktori, kas va­rētu tās pārveidot, tā ka uz Zemes tās atgrieztos jau pilnīgi citādas.