MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

Acīmredzot, lai varētu darboties ar pacientiem is­tabā aiz stiklotās sienas, vajadzēja pa tuneli ielīst vienā no šiem tērpiem.

Laborante, kas bija piekomandēta viņam palīgā, sē­dēja, noliekusies pār ESM pulti. Atrāvusies no darba, viņa stādījās priekšā kā Karena Ansone un sāka skaid­rot Holam šejienes skaitļošanas sistēmas darbības principus.

— Šī ir tikai viena no apakšcentrālēm, kuras sa­vienotas ar elektronisko skaitļošanas mašīnu, kas at­rodas laboratorijas «Meža ugunsgrēks» pirmajā līmenī, — viņa teica. — Visā laboratorijā tādu apakš- centrāju ir trīsdesmit. Dialogu ar mašīnu var vienlai­kus uzturēt trīsdesmit cilvēki.

Hols pamāja ar galvu. Dalītā mašīnlaika princips viņam bija skaidrs. Viņš zināja, ka vienas un tās pa­šas skaitļošanas mašīnas pakalpojumus var reizē iz­mantot pat divsimt cilvēku, jo ESM darbojas ļoti ātri, uzdevumu atrisinādama sekundes daļās, bet cilvēks katrai darbībai patērē sekundes, ja ne minūtes. No­darbināt mašīnu tikai vienam cilvēkam nav lietderīgi: kamēr lentē ieperforē komandas, paiet vairākas minū­tes, un mašīna pa šo laiku stāv dīkā; pēc tam, kad komandas ievadītas, mašīna dod ārā atbildi gandrīz acumirklīgi. Tas nozīmē, ka tā nostāv dīkā tikpat kā visu laiku. Iekārtojot tā, lai dialogu ar mašīnu vien­laikus varētu uzturēt lielāks skaits cilvēku, mašīnu iespējams noslogot nesalīdzināmi pilnīgāk.

— Ja gadās sastrēgums, kad mašīna vienlaikus sa­ņēmusi daudz uzdevumu, — laborante turpināja, — at­bilde var aizkavēties par vienu vai divām sekundēm. Bet parasti tā pienāk tūlīt. Seit mēs lietojam pro­grammu MEDCOM. Vai jūs tādu zināt?

Hols papurināja galvu.

— Tā ir medicīniskās informācijas analīzes pro­gramma. Jūs ievadāt pacienta izmeklēšanas datus, un mašīna pēc šīs programmas uzstāda diagnozi un ieteic, kādā kārtībā izdarīt ārstēšanu, vai norāda, Ikādi dati vēl vajadzīgi, lai diagnozi parbaudītu.

: — Liekas, tam vajag būt visai ērti.

— Galvenais — ātri. Visus laboratoriskos izmeklē­jumus pie mums veic automātiskas mašīnas. Tāpēc pat sarežģītos saslimšanas gadījumos mēs diagnozi varam uzstādīt dažās minūtēs.

Hols paskatījās caur stiklu uz abiem pacientiem.

— Kas ar viņiem darīts līdz šim?

— Nekas. Pirmajā stāvā viņiem pieslēdza intra­venozo infūziju. Pīteram Džeksonam ievada asins plazmu, zīdainim — dekstrozi un ūdeni. Šķiet, ka ta­gad ūdens viņiem organismā ir diezgan un dzīvība nav apdraudēta. Džeksons vēl aizvien ir nesamaņā. Acu zīlīšu reakcijas nav, uz.kairinājumiem nereaģē. Izskatās, ka viņam ir anēmija.

Hols pamāja ar galvu.

— Vai šejienes laboratorija var izanalizēt itin visu?

— Pilnīgi visu. Pat virsnieru dziedzera hormonus un asins sarecēšanas ilgumu trombokināzes klātbūtnē.

— Labi. Vajadzētu sākt, — Hols sacīja.

Karena ieslēdza savienojumu ar ESM.

— Paskatieties, kā jāpieprasa laboratoriskie izmek­lējumi. Ar šo gaismas zīmuli pieskaroties ekrānam, atzīmējiet tur tos, kuri jums ir vajadzīgi.

Viņa pasniedza Holam mazu gaismas zīmuli un nospieda pogu «STARTS».

Ekrāns sāka spīdēt. Uz tā parādījās saraksts, kurā bija norādītas visas analīzes, ko var pasūtīt mašī­nai.

Hols caurskatīja šo sarakstu, ar zīmuli pieskarda- mies viņam vajadzīgo analīžu nosaukumiem. Aizskar­tie nosaukumi tūlīt pazuda no ekrāna. Pasūtījis kādas piecpadsmit, divdesmit analīzes, Hols atkāpās no pults.

Attēls no ekrāna pazuda, un pēc tam parādījās jauns.

Pasūtītajām analīzēm no katra pacienta vajadzēs

20 cm 3 dabiskās asins

10 cm 3 skābeņskābās asins

12 cm 3 citronskābās asins

15 cm 3 urīna

— Ja jūs gribat izdarīt vispārīgo izmeklēšanu, es ņemšu asinis, — laborante sacīja. — Vai agrāk jūs kādā no šīm istabām esat bijis?

Hols papurināja galvu.

— Patiesībā tas ir ļoti vienkārši. Pa tuneļiem mēs ielīdīsim tērpos. Pēc tam tuneļi aiz mums hermētiski noslēgsies.

— Noslēgsies? Kādēļ?

— Gadījumam, ja ar vienu vai otru no mums kas notiek, ja tērps kaut kur ieplīst jeb, kā teikts instruk­cijā, «ja tiek izjaukts tērpa virsmas veselums». Tādā gadījumā baktērijas varētu pa tuneli izkļūt ārā.

— Tātad mēs tur būsim iesprostoti?

— Jā. Gaiss mums pienāks no autonomas sistēmas. Vai redzat tās tievās caurulītes, kas iet uz turieni? Būtībā, atrazdamies tērpā, jūs būsit izolēts no visas pasaules. Taču uztraukties par to nevajadzētu. Tērpu jūs varat sabojāt, vienīgi iegriežot tajā nejauši ar skalpeli, bet tas nav tik viegli izdarāms, jo cimdi ir trīskārtaini.

Karena ierādīja, kā jālien iekšā, un Hols, darīdams viņai pakaļ, drīz vien nokļuva plastmasas tērpā, pie­cēlās kājās un jutās kā milzīgs, neveikls rāpulis; staigāt bija grūti, un tunelis kā resna aste vilkās līdzi.

Pēc mirkļa atskanēja šņākoņa, un viņa tērps aiz- hermetizējās. Vēl viens šņāciens, un gaiss kļuva vēss — to viņam sāka pievadīt autonomā sistēma.

Laborante pasniedza viņam izmeklēšanas instru­mentus. Kamēr viņa zīdainim ņēma no deniņu vēnas asinis, Hols pievērsa uzmanību Pīteram Džeksonam.

Vecais vīrs bija bāls — anēmija. Un ļoti vājš. Pirmā doma — vēzis. Otrā — tuberkuloze, alkoholisms vai kāds cits hronisks process… Un bez samaņas. Mēģinādams izdarīt diferenciālo diagnosticēšanu, Hols domās pārcilāja iespējamos variantus, sākot ar epilepsiju un beidzot ar hipoglikēmisko šoku un trieku.

Vēlāk Hols atzinās, cik muļķīgi juties, kad ESM iz­devusi viņam pilnīgu pacienta stāvokļa analīzi, norā­dīdama arī dažu diagnožu varbūtību. Tolaik viņš vēl nekā nezināja par šejienes ESM iespējām un tās pro­grammu kvalitāti.

Viņš pārbaudīja Džeksona asinsspiedienu. Tas bija zems, 85/50. Pulss bija ātrs, 110. Temperatūra 36,5. Elpošana 30 un pietiekami dziļa.

Hols secīgi izmeklēja visu ķermeni, no galvas līdz kājām. Kad viņš radīja pacientam sāpes, uzspiezdams

UZ trijzaru nerva atzarojuma zem uzacs, večuks sa­viebās un pacēla rokas, it kā gribēdams Holu atgrūst.

Varbūt viņš nemaz nebija bez samaņas. Varbūt tas bija stupors. Hols sapurināja viņu aiz pleciem.

— Mister Džekson! Mister Džekson!

Večuks neatbildēja, bet pēc tam it kā sāka lēnām atgūt samaņu. Hols kliedza Džeksonam ausi viņa vārdu un spēcīgi viņu sapurināja. Viņš uz īsu mirkli atvēra acis un pateica:

— Ejiet… prom …

Hols turpināja viņu purināt, bet Džeksons atslāba, kļuva ļengans un atkal pārstāja reaģēt uz apkārtni. Zaudējis cerības viņu atmodināt, Hols atsāka vispā­rīgo izmeklēšanu. Plaušas bija tīras, un arī sirds likās esam normāla. Bet vēders bija izspīlēts, un vienu reizi Džeksons norīstījās — pa muti iztecēja asiņaina strūkliņa. Hols steigšus izdarīja asins analīzi attiecībā uz bazofīliskajiem leikocītiem. Reakcija bija pozitīva. Tad viņš pārbaudīja taisnās zarnas saturu un arī tur atrada asins piejaukumu.

Hols pagriezās pret laboranti, kas jau bija noņē­musi visus asins paraugus un pašlaik lika stobriņus ESM analizatorā istabas kaktā.

— Izrādās, večukam asiņo kuņģis, — viņš sacīja. — Cik drīz dabūsim rezultātus?

Karena norādīja uz televīzijas ekrānu pie griestiem.

— Ziņojumi no laboratorijas tiek pārraidīti tūlīt, tiklīdz tie pienāk. Tos parāda šeit un arī otrā istabā uz pults. Vieglākās analīzes nāk atpakaļ pirmās. Droši vien pēc pāris minūtēm būs gatavs hematokrīts.