MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

Bija acīm redzams, ka smadzeņu asinsvadiem An­dromēdas celms dod priekšroku. Kāpēc tas ir tā, to bija grūti pateikt, bet bija zināms, ka galvas smadzeņu asinsvadiem piemīt vairākas savdabīgas īpašības. Piemēram, apstākļos, kur pārējie asinsvadi izplešas vai saraujas, — tādos kā liels aukstums vai fiziska slodze — cerebrālie asinsvadi neizmainās, joprojām uzturēdami pastāvīgu asins pieplūdumu smadzenēm.

Fiziskas piepūles gadījumā asins pieplūdums mus­kuļiem var palielināties piecas līdz divdesmit reizes. Turpretim smadzenes tiek apasiņotas vienlīdz spēcīgi, vienalga, vai to īpašnieks liek eksāmenu vai guļ, cērt malku vai skatās televizoru. Minūti minūtē, stundu stundā un dienu dienā smadzenes saņem vienu un to pašu asiņu daudzumu.

Neviens nezina, kālab tas vajadzīgs un kā īsti no­tiek smadzeņu asinsvadu pašregulēšanās. Zina tikai to, ka šāda parādība pastāv, un smadzeņu asinsvadus uzskata par īpašu gadījumu starp ķermeņa artērijām un vēnām. Acīmredzot tie ar kaut ko atšķiras arī uz­būvē.

Tagad bija atrasta tāda sīkbūtne, kas izlases veidā sagrāva tieši šos asinsvadus.

Bet Bārtons domāja, ka nekā neparasta šajā An­dromēdas celma iedarbības selektivitātē nav. Piemē­ram, sifiliss izraisa aortas iekaisumu — ļoti speci­fisku un savdabīgu reakciju. Šistozomiāze, parazitāra infekcija, dod priekšroku pūšļa, zarnu vai tikai resnās zarnas asinsvadiem — atkarībā no sugas. Tātad šāds specifiskums nav neiespējams.

— Taču ir vēl cita problēma, — viņš sacīja. — Lie­lākajai daļai cilvēku šī sīkbūtne sāk sarecināt asinis plaušās. To mēs tagad zinām. Jādomā, plaušās sākas arī asinsvadu sabrukšana. Bet kāda starpība …

Bārtons aprāvās.

Viņš atcerējās žurkas, kurām bija ievadījis sarecē­šanas novērsēju. Tās tik un tā bija nobeigušās, bet viņš tām nebija izdarījis sekciju.

— Mans dievs, — Bārtonam izlauzās.

Viņš izvilka vienu žurku no ledusskapja un to uz­šķērda. Žurkai tecēja asinis. Steigšus atvēris galvas­kausu, viņš apskatīja smadzenes. Uz to pelēkās vielas virsmas bija liels asinsizplūdums.

— Te nu tas ir, — Hols sacīja.

— Ja dzīvnieks ir vesels, viņš nobeidzas asins sa- fecēšanas dēļ, kura sākas plaušās. Bet, ja sarecēšana nav iespējama, sīkbūtne izēdas cauri smadzeņu asins­vadiem, izraisīdama asinsizplūdumu.

—• Un vājprātu.

— Jā. — Tagad Bārtons bija ļoti uztraucies. — Un sarecēšanu varētu padarīt neiespējamu kāda asins sli­mība. Vai arī K vitamīna nepietiekamība. Barības vielu nepietiekama uzsūkšanās no zarnu trakta. Aknu fun­kcionālā nepietiekamība. Traucējumi olbaltumvielu sintēzē. Sanāk labs desmits cēloņu.

— Visas šīs kaites biežāk ir veciem cilvēkiem, — teica Hols.

— Vai kāda no tām nav arī Džeksonam?

Ilgāku laiku Hols neko neatbildēja, bet pēc tam sacīja:

— Nē, nav. Viņš gan slimo ar aknām, taču diezgan vieglā formā.

Bārtons nopūtās.

— Tad jau mēs atkal esam turpat, kur sākām.

■— Gluži tā vis nav. Džeksons un zīdainis taču pa­lika dzīvi. Cik mums zināms, viņiem asinsizplūduma nebija — slimība pagāja secen. Pilnīgi secen.

— Ko tas mums izsaka?

— To, ka viņu organismā kaut kas neļāva sākties jau pašam pirmajam procesam — sīkbūtnes iekļūšanai

asinsvadu sieniņās. Andromēdas celms netika ne plaušās, ne smadzenēs. Nekur.

— Kāpēc?

— Mēs to uzzināsim, kad būsim noskaidrojuši, ar ko sešdesmit deviņus gadus vecais «Sterno» dzērājs un čūlas slimnieks ir līdzīgs divus mēnešus vecam zīdainim.

— Es gan teiktu, ka viņi ir vistīrākie pretmeti.

— Pareizi, pareizi, — Hols sacīja.

Tikai pēc vairākām stundām viņš atjēdza, ka Bār­tons ir pateicis atbildi uz jautājumu, kurš viņam ne­deva miera, bet šai atbildei nebija nekādas vērtības.

Sers Vinstons Cerčils reiz teica, ka «īstā ģeniali­tāte sakņojas spējā novērtēt nepilnīgas, nedrošas un pretrunīgas ziņas». Kas attiecas uz grupu «Meža ugunsgrēks»», tad tā, par spīti katra locekļa izcilajām individuālajām spējām, iegūtās informācijas novērtē­šanā vairākkārt rupji kļūdījās.

Viens no šo kļūdu cēloņiem liek atcerēties Montēna rūgto atziņu: «Sasprindzinājuma pārņemti, cilvēki ap­stulbst un muļķo paši sevi.» Bez šaubām, visi grupas «Meža ugunsgrēks» locekļi atradās asa sasprindzi­nājuma stāvoklī, taču viņi bija sagatavojušies kļūdī­ties. Viņi bija pat paredzējuši, ka tā notiks.

Nebija vienīgi paredzēts, ka viņi kļūdīsies tik pār­steidzoši lielā mērogā. Viņi nebija gaidījuši, ka atse­višķas sīkas kļūdas dzemdinās izšķirīgu kļūdu, ka vi­ņiem smagi atspēlēsies kāds desmits garām palaistu šķietami nenozīmīgu pavedienu un trīs četri piemirsti svarīgi fakti.

Grupai bija kāds «aklais plankums», ko Stouns vē­lāk raksturoja tā: «Mēs bijām orientēti uz vienu pro­blēmu. Visam, ko mēs darījām vai domājām, bija viens mērķis — ātrāk tikt pie atrisinājuma, atrast līdzekli pret Andromēdas celmu. Un, protams, mūsu uzmanība bija piekalta tam, kas bija noticis Pīdmontā. Mums likās, ja problēmu neatrisinām mēs, tad vispār nav ko cerēt ne uz kādu atrisinājumu un galu galā Pīdmontas liktenis piemeklēs visu pasauli. Pārāk ilgi mēs netikām vaļā no šādas apmātības …»

Kļūda sāka lavīnveidīgi milzt, kad grupa pievērsās izsētajām kultūrām.

Stouns un Līvits no pavadoņa bija noņēmuši sēj- materiālu vairākiem tūkstošiem kultūru. Barotnes ar šīm kultūrām tika turētas termostatos, kur bija vis­dažādākais atmosfēras sastāvs, temperatūra un spie­diens. Kultivēšanas rezultātus varēja izanalizēt vie­nīgi ar ESM palīdzību.

Strādādama pēc programmas «Augšana/Transmat- rice», ESM nedeva laukā iespiestā veidā visu milzīgo datu jūru, bet gan tikai datus par tiem kultivējumiem, kuri izcēlās ar nozīmīgiem pozitīviem vai negatīviem rezultātiem. Rezultāti tika konstatēti automātiski: ESM pati nosvēra katru Petri trauciņu un ar foto- elektrisko aci noteica, kā kultūra augusi.

Tiklīdz Stouns un Līvits sāka šos rezultātus anali­zēt, viņi ievēroja vairākas pārsteidzošas likumības. Pirmā atziņa bija tāda, ka barotnei nav itin nekādas nozīmes: uz cukura, asinīm, šokolādes, parastā agara un vienkārši uz stikla šī sīkbūtne auga vienlīdz labi.

Izrādījās, visu izšķir tas, kāda termostatā ir atmo­sfēra un apgaismojums.

Visos apstākļos augšanu stimulēja ultravioletā

gaisma, bet kavēja pilnīga tumsa un mazākā mērā — infrasarkanā gaisma.

Visos apstākļos augšanu kavēja skābeklis, bet sti­mulēja ogleklis. Slāpeklis neatstāja nekādu ietekmi.

Visintensīvāk augšana bija norisusi simtprocen­tīgā ogļskābajā gāzē ar ultravioleto apgaismojumu, visvājāk — tīrā skābeklī un pilnīgā tumsā.

— Ko jūs par to domājat?. — jautāja Stouns.

— Tā vien liekas, ka šis organisms ir tiešs enerģi­jas pārvērsējs.

KULTŪRA — 779. 223. 187.

ANDROMEDA

BAROTNE — 779

ATMOSFĒRA — 223

APGAISMOJUMS — 287 UV/AI

NOTAUSTĪSANAS GALĪGIE REZULTĀTI

Fotoelektriskās acs iegūtie dati ESM attēlojumā. Apaļajā PetrI trauciņa ESM pamanījusi divas šķirtas kolonijas. Koloni­jas tiek «nolasītas» pa 2x2 mm lielām rūtiņām un sīkbūtņu biezība katrā rūtiņā atzīmēta pēc īpašas skalas ar cipariem no 1 līdz 9. Fotoelektriskā acs pārbaudīja visas barotnes.