MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

— Labi, ser.

Kad ekrāns bija nodzisis, Stouns sacīja:

— Dažbrīd šīs obligātās procedūras var izvest cil­vēku no pacietības.

— Jā, — Līvits piekrita.

Kolīdz viņi atkal gribēja ķerties pie dažādo kulti- vējumu bioloģiskās pārbaudes, uz ESM ekrāna pa­rādījās ziņojums, ka ir gatavi rentgenkristalogrāfijas datu provizoriskās apstrādes rezultāti. Stouns un Lī- vits tūlīt devās ar tiem iepazīties, un bioloģiskās ak­tivitātes pārbaude tika atlikta. Tas bija gaužām kļū­mīgs solis: izdarīdami šādu pārbaudi, viņi būtu vēl laikā atklājuši, ka savos pieņēmumos un secinājumos ir nomaldījušies un virzās pa neīstu ceļu.

Rentgenkristalogrāfiskā analīze rādīja, ka Andro- mēdas celma organisms nesastāv ne no kādiem at­šķirīgiem veidojumiem, kā parastā šūna sastāv no ko­dola, mitohondrijām un ribosomām. Izrādījās, šim or­ganismam nav nekādu apakšvienību, nekādu mazāku daļiņu un acīmredzot gan apvalku, gan iekšējo daļu veido viena un tā pati viela. Fotogrāfijās šī viela deva raksturīgu precesiju jeb rentgenstaru izkliedes ainu.

— Sešstūrainu gredzenu virkne, — pārskatīdams rezultātus, sacīja Stouns.

— Un nekā vairāk, — Līvits piebilda. — Kā gan tāds neradījums darbojas?

Abiem bija jāatzīst, ka atrast izskaidrojumu, kā tik vienkārši veidots organisms var izmantot enerģiju augšanai, ir velnišķīgi grūti.

— Visai parasta gredzenveidīga struktūra, — sa­cīja Līvits. — Fenolgrupa, un viss. Tādam veidoju­mam vajadzētu būt diezgan inertam.

— Tomēr tas spēj pārvērst enerģiju vielā.

Līvits pakasīja pakausi. Viņš atkal iedomājās ana­loģiju ar pilsētu un savu ideju par smadzeņu šūnu. Molekula ir veidota no ļoti vienkāršiem būvblokiem. Vienai pašai tai nav nekādas daudzmaz ievērojamas

vitalitātes. Tomēr kopībā ar citām molekulām tai ir milzīgs spēks.

— Varbūt pastāv kāds kritisks līmenis, — Līvits prātoja, — un veidojumam, kura sarežģītība sasniedz

Andromēdas celma struktūras elektronu biezības karte, kas iegūta uz mikrofotogrāfisku pētījumu pa­mata. Tieši šī karte ļāva visādi citādi viendabīgā struktūrā atklāt aktivitātes variācijas.

Foto ar laboratorijas «Meža ugunsgrēks»

laipnu atļauju

šo līmeni, ir iespējams tas, kas nav iespējams līdzī­gam, bet vienkāršākam veidojumam.

— Vecu vecais strīds par šimpanzes smadzenēm,— teica Stouns.

Līvits piekrītoši pamāja ar galvu. Cik to iespējams izpētīt ar zinātnes rīcībā pašreiz esošajiem līdzekļiem, šimpanzes smadzenes ir tikpat sarežģītas kā cilvēka smadzenes. Pastāv niecīgas atšķirības uzbūvē, taču vislielākā atšķirība ir apmēros: cilvēka smadzenes ir lielākas, tajās ir vairāk šūnu, vairāk sakaru. Un tas kaut kādā netveramā veidā padara cilvēka smadze­nes kvalitatīvi citādas. (Neirofiziologs Tomass Vol- drens reiz bija pajokojis, ka lielākā atšķirība starp cilvēka un šimpanzes smadzenēm esot tāda, ka mēs spējam izmantot šimpanzi par izmēģinājumu dzīv­nieku, bet šimpanze mūs ne.)

Vairākas minūtes veltīgi lauzījuši galvu ap šo pro­blēmu, Stouns un Līvits pievērsās elektronu biezības kartei. Tā bija topogrāfiskajām kartēm līdzīga shēma, kurā bija attēlots, kāds molekulārā veidojuma dažā­dām vietām ir Furjē koeficients — elektronu atraša­nās varbūtība.

Atkal viņi ieraudzīja kaut ko savādu. Kaut gan struktūra visos veidojuma punktos bija vienāda, Furjē koeficients nebija pastāvīgs.

— Gandrīz vai izskatās, ka daļa veidojuma ir kaut kā izslēgta, — teica Stouns.

— Galvenais, ka struktūra tomēr nav viendabīga.

Joprojām pētīdams karti, Stouns nopūtās.

— Ai, kā es tagad nožēloju, ka mēs neesam paņē­muši grupā fizikālķīmiķi.

«Hola vietā,» viņš pie sevis papildināja.

Hols noguris berzēja acis un lēnam malkoja kafiju, ilgodamies pēc cukura. Kafetērijā vairāk neviena

nebija, viss bija klusu, varēja dzirdēt vienīgi teletaipa tikšķēšanu blakus telpā.

Brīdi tā pasēdējis, viņš cēlās augšā, aizgāja pie teletaipa un sāka caurskatīt apdrukātās papīra lentes. Lielākā daļa ziņojumu bija viņam nenozīmīgi. Bet tad Hols ieraudzīja vienu ziņojumu, kas bija pienācis pēc programmas «Miršanas gadījumu apskats». Sa­skaņā ar šo programmu ESM, pārlūkodama ienāko­šās ziņas, reģistrēja visus nāves gadījumus, kuri at­bilda tai uzdotajam kritērijam. «Meža ugunsgrēka» vajadzībām tā atlasīja un pārdrukāja visus ziņojumus par negaidītajiem miršanas gadījumiem Arizonā, Ne­vadā un Kalifornijā.

Diez vai šim pārdrukājumam Hols būtu pievērsis tādu uzmanību, ja tam nebūtu sakara ar notikumiem, par kuriem bija stāstījis Džeksons. Tobrīd saruna ar Džeksonu viņam bija šķitusi bezmērķīga, tukša laika šķiešana. Tagad viņš to vēlreiz pārdomāja.

PĀRDRUKĀŠANAS PROGRAMMA MIRSANAS GADĪJUMU APSKATS ZIŅOJUMS 998 KOORDINĀTES 7, Y, 0. X, 4, 0

NESAĪSINĀTS PĀRDRUKAJUMS NO «ASSOCIATED PRESS» ZIŅOJUMA 778—778

BRASRIDZA, ARIZ. Ziņo, ka šodien kāds Arizonas štata satiksmes policijas policists šosejmalas ēd­nīcā nogalinājis piecas personas. Notikuma vienīgā lieciniece, kura palikusi dzīva, ir mis Sallija Kono- vera, kas šajā ēdnīcā, 15. maršrutā sešpadsmit ki­lometrus uz dienvidiem no Flagstafas, strādā par oficianti.

Mis Konovera pastāstīja izmeklētājiem, ka naktī pīkst. 2.40 policists Mārtiņš Villiss ienācis ēdnīcā

un pasūtījis kafiju ar pončiku. Sajā ēdnīcā poli­cists Villiss bieži iegriezies arī agrāk. Šoreiz pēc ieturēšanās viņš paziņojis, ka stipri sāpot galva un «sākot dumpoties čūla». Mis Konovera -iedevusi vi­ņam divas tabletes aspirīna un ēdamkaroti dzera­mās sodas. Pēc viņas vārdiem, tajā brīdī Villiss aiz­domu pilns noskatījis pārējos, kas sēdējuši ēdnīcā, un čukstējis: «Viņi mani izseko.»

Oficiante neesot paguvusi atbildēt, kad Villiss iz­rāvis revolveri un metodiski apšāvis pārējos ēdnī­cas apmeklētājus, katram pēc kārtas ieraidīdams pierē pa lodei. Pēc tam viņš pagriezies pret mis Ko- noveru un smaidīdams teicis: «Es tevi mīlu, Sērlija Tempļa!», iebāzis stobru sev mutē un izšāvis pēdējo lodi.

Pec nopratināšanas policija mis Ķonoveru atbrī­voja. Noslepkavoto ēdnīcas apmekletāju vārdi pa­gaidām nav zināmi.

PARDRUKĀJUMA BEIGAS PROGRAMMAS BEIGAS

Hols atcerējās, ka vakarā, tikai dažas minūtes pirms slimības uzliesmojuma Pīdmontā, policists Vil­liss neapstādamies izbraucis šai pilsētiņai cauri. Un drīz pēc tam viņš bija sajucis prātā. Vai te bija kāds sakars?

Hols iegrima domas. Sakars varēja būt. Vismaz daudz kas kopīgs te bija saskatāms: Villisam bija čūla, viņš bija ieņēmis aspirīnu un beigās izdarījis pašnāvību.

Tas, protams, nebija nekāds pierādījums. Tikpat labi tā varēja būt pavisam nesaistītu notikumu vir­kne. Bet pārbaudīt to, bez šaubām, vajadzēja.

Viņš nospieda pogu uz ESM pults. Iedegās televī­zijas ekrāns, un Holam uzsmaidīja meitene, kas, uzli­kusi pāri matiem radioaustiņas, stavēja pie komuta­tora.

— Man vajadzīgs Arizonas štata satiksmes poli­cijas galvenais ārsts. Stata vai tā rietumu sektora, ja tāds tur ir.

— Jā, ser, — meitene mundri atteica.

Pēc brīža ekrāns iegaismojās atkal. Telefoniste sacīja:

— Mēs varam dot jums doktoru Smitsonu, satik­smes policijas galveno ārstu Arizonas štata sektorā uz rietumiem no Flagstafas. Videokanāla viņam nav, bet jūs varat ar viņu runāt pa skaņas kanālu.