MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

Hols pielēca kājās un metās laukā.'

Gaiteni viņš ieraudzīja zibsnījošu uzrakstu, kas norādīja avārijas vietu: «SEKCIJU ZĀLE». Hols va­rēja iedomāties, kas noticis, — kaut kur kaut kā bija atnākusi vaļā hermetizējuma šuve, un telpa bija in­ficējusies. Rezultātā sāka skanēt un zibsnīt trauksmes signāli.

Hols skrēja pa gaiteni, un virs viņa skaļruņi mie­rīgā, maigā balsī atkārtoja: «Sekciju zālē atnācis vaļā hermetizējums. Sekciju zālē atnācis vaļā herme- tizējums. Tiek izsludināta trauksme.»

Gaitenī iznāca viņa laborante. Ieraudzījusi skrejošo Holu, viņa jautāja:

— Kas noticis?

— Izlauzusies infekcija. It kā pie Bārtona.

— Vai viņš pats sveiks un vesels?

— Šaubos, — Hols teica, pielikdams soli. Labo­rante skrēja līdzi.

Viņiem piebiedrojās no morfoloģijas laboratorijas iznākušais Līvits. Trijatā viņi drāzās pa nedaudz liekto gaiteni, un Hols vēl nodomāja, ka Līvits skrien saviem gadiem varen žigli, kad pēkšņi Līvits apstājās.

Viņš stāvēja kā pie zemes pieaudzis, ar skatienu pieplacis pie zibsnījošā uzraksta un spuldzes, kas virs tā iedegās un nodzisa, iedegās un nodzisa.

Hols atskatījās.

— Skrienam!—viņš steidzināja

— Doktor Hol, viņam ir slikti, — teica laborante.

Līvits stāvēja pilnīgi nekustīgi. Acis bija vaļā, bet

citādi varēja domāt, ka viņš ir aizmidzis. Rokas bez­spēcīgi karājās gar sāniem.

— Doktor Hol!

Hols apstājās un panācās atpakaļ.

— Pīter, veco zēn, ejam, mums vajadzīga jūsu…

Viņš neizteica līdz galam, jo Līvits neklausījās.

Viņš stingi skatījās taisni uz priekšu, uz zibsnījošo gaismu. Kad Hols aizsedza ar roku viņam acis, Līvits uz to nekādi nereaģēja. Un tagad Holam nāca atmiņā gadījumi, kad Līvits bija novērsies no zibsnījošas gaismas un, izjautāts par to, veikli izvairījies no at­bildes ar jokiem.

— Ak tu pagāns, — Hols teica. — Atradis īsto reizi.

— Kas viņam kaiš? — jautāja laborante.

Pa lūpu kaktiņu Līvitam nokarājās siekalu stīdziņa. Hols metās viņam aiz muguras un aicināja laboranti palīgā.

— Nāciet no priekšpuses un aizsedziet viņam acis. Neļaujiet viņam skatīties uz spuldzi.

— Kāpēc?

— Tāpēc, ka tā zibsnī trīs reizes sekundē.

— Jūs domājat…

— Tūlīt būs lēkme.

Un lēkme bija klāt.

Līvita ceļi zibenīgi saliecās, viņš sabruka un palika guļam zemē uz muguras. Ķermenis sāka trīcēt. Vis­pirms trīcēšana pārņēma plaukstas un pēdas, pēc tam rokas līdz pleciem un kājas, un beigās visu ķermeni. Sakodis zobus, viņš gārdzoši stenēja. Galva dauzī­jās pret grīdu. Hols pabāza viņam zem pakauša kājas pirkstus: labāk lai galva dauzījās pret kāju nekā pret cieto grīdu.

— Muti atvērt nemēģiniet, — sacīja Hols. — Nekas jums neiznāks. Viņš ir pilnīgi sarauts.

Līvitam ap jostas vietu parādījās un kļuva aizvien lielāks dzeltens plankums.

— Ka neuznāk vispārējā spazma, — Hols teica. — Aizskrieniet uz aptieku un atnesiet man simt mili­gramu lumināla. Cik tik ātri varat. Iesūciet šļircē. Vēlāk, ja vajadzēs, pāriesim uz dilantīna injekcijām.

Caur sakostiem zobiem Līvits vaidēja kā ievainots zvērs. Krampju sarautais ķermenis klaudzēja pret grīdu kā baļķis.

Pēc īsa brītiņa laborante atgriezās ar šļirci rokā. Hols pagaidīja, kamēr Līvita ķermenis atslābst un iz­beidzas krampju lēkmes, pēc tam izdarīja injekciju.

— Palieciet pie viņa, — Hols teica meitenei. — Ja uznāk vēl kāda lēkme, dariet tāpat kā es — palieciet viņam zem galvas kāju. Es domāju, viss būs labi. Ti­kai nemēģiniet viņu kustināt.

Hols skriešus metās uz sekciju zāli.

Vairākas sekundes viņš centās atvērt sekciju zāles durvis un tikai tad attapās, ka tās ir aizhermetizētas. Zāle taču bija inficēta. Hols iegāja «Galvenās kontro­les» istabā un atrada tur Stounu skatāmies uz Bār- tonu iekšējās televīzijas ekrānā.

Bārtons bija drausmīgi pārbijies. Seja viņam bija bāla kā krīts, elpa saraustīta, runa nesakarīga. Viņš izskatījās tieši tāds, kādam vajadzētu izskatīties cil­vēkam, kurš zina, ka tam tūlīt jāmirst.

Stouns centās viņu nomierināt:

— Neuztraucieties, veco zēn, tikai neuztraucieties. Viss būs labi. Tikai neuztraucieties.

— Man ir bail, — dvesa Bārtons. — Žēlīgs dievs, kā man ir bail …

— Veco zēn, neuztraucieties, — Stouns teica rāmā, khisā balsī. — Mēs taču zinām, ka Andromēdas cel­mam nepatīk skābeklis. Tagad mēs sūknējam jūsu la­boratorijā tīru skābekli. Tas jūs šobrīd pasargās. — Viņš pagriezās pret Holu. — Ilgi gan jūs velkaties. Kur ir Līvits?

— Viņam lēkme.

— Ko?

— Jūsu spuldzes mirkšķina trīs reizes sekundē, un viņam uznāca lēkme.

— Kāda?

— Epilepsijas. Sakuma lēkme bija viegla, pec tam |oti smaga — ar toniskajiem krampjiem, urīna nesa-

^ turēšanu un visu pārējo. Es ievadīju viņam luminālu un tūlīt nācu šurp.

— Vai tad Līvitam ir epilepsija?

— Iznāk, ka ir.

— Viņš pats droši vien nebūs to zinājis, nebūs sa­pratis.— Pēkšņi Stouns atcerējās, ka'Līvits tika aici­nāts atkārtoti ierakstīt elektroencefalogrammu.

— Ai, nē, — teica Hols, — viņš to apzinājās ļoti labi. Izvairījās skatīties uz mirgojošām spuldzēm, jo zināja, ka tās var izraisīt lēkmi. Esmu pārliecināts, ka zināja. Esmu pārliecināts, ka viņam atgadā-s lēkmes, kuru laikā viņš pēkšņi zaudē sajēgu, kas ar viņu no­tiek, kad vairākas minūtes vienkārši izkrīt no dzīves kā nebijušas, jo viņš neko nevar atcerēties.

— Vai tagad viņam neko nevajag?

— Mēs viņu turēsim nomierinājuma stāvoklī. Ar barbiturātiem.

— Bārtonam sūknējam skābekli, — stāstīja Stouns. — Jādomā, tas viņam palīdzēs, kamēr tiksim kaut kādā skaidrībā. — Viņš uzlika plaukstu uz skaļsakaru mikrofona, kas viņu saistīja ar Bārtonu. — Faktiski skābeklis sāks ieplūst pie viņa tikai pēc dažām mi­nūtēm, bet es viņam teicu, ka jau ieplūst. Viņš no mums ir hermētiski nošķirts, tā ka infekcija tālāk ne­tiek. Bāzes pārējās telpās viss ir kārtībā, vismaz pa­gaidām.

— Kā tas varēja notikt? — jautāja Hols. — Pa ku­rieni infekcija izlauzās?

— Kaut kur hermetizējumam jābūt bojātam, — Stouns atbildēja un zemākā balsī piebilda: — Mēs zi-

Jā, paldies dievam. — Un pēkšņi Stouns sarauca , atskārtis, ka tas taču ir savādi. Ķāpēc? Kāpēc viņš vēl ir dzivs? - Skābeklis ...

— Jūs taču pats sacījāt, ka skābeklis vēl nav sācis IEPlūst. Bet kas Bārtonu aizsarga?

Tajā brīdī skaļrunī atskanēja Bārtona balss:

— Klausieties. Es gribētu, lai jus ar mani kaut ko izmēģināt.

Stouns ieslēdza mikrofonu. 4— Ko?

— Kalocinu.

— Nē, — Stouns atbildēja nekavējoties.

— Velns parāvis, tā taču ir mana dzīvība.

— Nē, — Stouns atkārtoja.

— Bet ja nu mēs pamēģinātu ... — iejaucās Hols.

— Kategoriski izslēgts. To mēs nedrīkstam. Pat pamēģināt nedrīkstam.

287

Izrādījās, ka preparātam K-9 piemīt diezgan dīvainas īpašības. Tas kavēja augšanu. Mazulis, kuram bija ievadīts, nekad nesasniedza pieauguša dzīvnieka normālo lielumu.

Šis konstatējums pamudināja veikt tālākus izmēģinājumus, un to rezultāti ieintriģēja vēl vairāk. Jensens atklāja, ka preparāts kavē metaplāziju — normalu ķermeņa šūnu pārvēršanos nenormālās šūnās no kurām var sākties vēzis. Atklājuma spārnots, Jensens tūlīt sarīkoja vēl intensīvākus pētījumus.