MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

Bārtons paskatījās.

— Nē, laikam nebūs vis.

— Soda? Askorbīnskābe? Etiķis?

Bārtons izmisīgi pārcilāja plauktā pudelītes un rea­ģentus un beigu beigās papurināja galvu.

— Nekā tāda šeit nav.

Hols to dzirdēja vairs tikai pa ausu galam. Viņš skaitīja, cik bieži Bārtons ieelpo. Izrādījās, ka 35 rei­zes minūtē, dziļi un pilnīgi. Kādu laiku viņš tā varēja noturēties, bet agri vai vēlu viņam bija jānogurst — elpošana ir smags darbs — vai jāzaudē samaņa.

No savas drošās pozīcijas pie televizora Hols apska­tīja Bārtona laboratoriju un pamanīja žurku. Melno Norvēģijas žurku, kas mierīgi sēdēja būrī istabas kaktā, vērodama Bārtonu.

Viņš tīri vai apstulba.

— Tā žurka…

Žurka elpoja lēni un viegli. Stouns, to ieraudzījis, teica:

— Pie velna, kas tad tas …

Un tad pēkšņi spuldzes sāka atkal zibsnīt, un uz ESM pults iedegās uzraksts:

AGRĪNAS DEĢENERATIVĀS PĀRMAIŅAS BLĪ­VĒJUMĀ V-112-6886

— Jēzus! — Stounam izlauzās.

— Kas tas ir par blīvējumu?

— Tā ir viena no starplikām centrālajā serdē, kas savieno visas laboratorijas. Galvenais hermetizējums ir …

Ekrāns iedegās vēlreiz.

DEĢENERATĪVAS PĀRMAIŅAS BLĪVĒJUMOS

A-009-5478

V-430-0030

N-966-6656

Satriekti viņi lūkojās ekrānā.

— Kaut kas vairs nav labi, — sacīja Stouns. — Kaut kas iet šķērsām.

Uz pults cits citu strauji nomainīja vēl deviņu sa­bojājušos blīvējumu numuri.

— Nesaprotu … »

Pēkšņi Hols iesaucās:

— Bērns! Nu, protams!

— Ko bērns?

— Un tā sasodītā lidmašīna. Viss saietas.

— Par ko jūs runājat?

— Bērns bija pilnīgi vesels. Raudāt un izjaukt savu skābuma un sārmainības līdzsvaru — to viņš, pro­tams, varēja. Lai būtu tā. Tas nejautu Andromēdas celmam iekļūt asinīs, savairoties un nogalināt savu upuri.

— Jā jau, jā, — Stouns sacīja. — To visu jūs esat man stāstījis.

— Bet kas notiek, kad bērns pārstāj raudāt?

Stouns cieši lūkojās Holā, nebilzdams ne vārda.

— Redziet, — Hols turpināja, — agri vai vēlu zī­dainim bija jāapklust. Mūžīgi raudāt viņš nevarēja. Agri vai vēlu viņš raudāt pārstāja, un viņa skābuma un sārmainības līdzsvars kļuva atkal normāls. Iznāk, ka šādā brīdī Andromēdas celms viņu varēja pieveikt.

— Taisnība gan.

— Bet viņš nenomira.

— Varbūt kāda ātra imunitātes forma …

— Nē, tas nav iespējams. Ir tikai divi izskaidro­jumi. Vai nu brīdī, kad bērns pārstāja brēkt, sīkbūtņu tur vairs nebija — uzpūta vējš, un gaiss attīrījās—, vai arī šī sīkbūtne …

— Bija kļuvusi citāda, — Stouns pabeidza. — Mu­tējusi.

— Jā. Mutējusi, pārvērzdamās neinfekciozā formā. Varbūt tā mutē arī tagad. Cilvēkam pašam tā vairs nav bīstama, toties saēd gumijas blīves.

— Lidmašīna!

Hols apstiprinoši pamāja ar galvu.

— Nacionālās gvardes vīriem uz zemes Andromē­das celms nenodarīja nenieka. Bet lidmašīna gaisā gāja bojā, jo pilota acu priekšā saira plastmasa.

— Tātad Bārtons tagad ir saskarē ar nekaitīgām sīkbūtnēm. Lūk, kāpēc žurka ir dzīva.

— Lūk, kāpēc dzīvs ir Bārtons. Ātrā elpošana nav vajadzīga. Viņš ir dzīvs tikai tāpēc, ka Andromēdas celms ir izmainījies.

— Tas var mainīties vēlreiz, — Stouns iebilda,

— un, ja lielākā daja mutāciju notiek dalīšanās brīžos, kad šīs sīkbūtnes aug visātrāk …

Sāka kaukt sirēnas, un uz pults ar sarkaniem bur­tiem parādījās ziņojums:

SABOJĀTI VISI BLĪVĒJUMI. PIEKTAIS LĪMENIS IR INFICĒTS UN TIEK AIZHERMETIZĒTS

— Ātri laukā no šejienes, — Stouns uzsauca Holam.

— Šajā laboratorijā apakšstacijas nav. Jums jāpāriet uz nākamo sektoru.

Hols uzreiz nesaprata, ko no viņa vēlas, un kādu mirkli vēl palika sēžam. Attapies viņš metās uz dur­vīm, bet ārā vairs netika. Atskanēja šņākoņa, pēc tam žvadzoņa, no sienas izslīdēja masīva tērauda plātne un aizsprostoja izeju uz gaiteni.

Stouns izlamājās.

— Nu mēs esam krātiņā, — viņš sacīja. — Un, ja tā bumba uzsprāgs, Andromēdas celms izplatīsies pa visu Zemes virsu. Būs tūkstošiem mutāciju, un katra sāks nogalināt citādā veidā. Tagad no Andromēdas celma mēs vairs vaļā netiksim.

Bezkaislīga mehāniska balss pa radio atkārtoja:

— Līmenis ir slēgts. Līmenis ir slēgts. Trauksme. Līmenis ir slēgts.

Uz mirkli iestājās klusums, pēc tam atskanēja čirk- stoņa, — ieslēdzās jauns ieraksts. Mis Gledisa Stl- vensa no Nebraskas štata mierīgi sacīja:

— Līdz pašlikvidācijas kodolsprādzienam ir trīs minūtes.

Atkal nokauca sirēna, un visu pulksteņu rādītāji vienlaikus pārlēca uz 12.00, bet sekunžu rādītāji sāka atskaitīt laiku. Automātisko dežūrpulksteņu ciparnī­cas spīdēja ar sarkanu gaismu, un viena zaļa svītra uz tām precīzi rādīja, kurā brīdī notiks kodolsprā­dziens.

Mehāniskā balss nesatricināmi mierīgi atkārtoja: , — Līdz pašlikvidācijas kodolsprādzienam ir trīs minūtes.

— Automātika, — arī cenzdamies būt mierīgs, sa­cīja Stouns. — Sī sistēma iejaucas, kad līmenis ir pil­nīgi inficēts. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka tas notiek.

Hols turēja rokā atslēgu.

— Vai tiešām nekādā ceļā nevar tikt līdz apakš­stacijai?

— Sajā līmenī nevar. Visi sektori ir cits no cita izolēti.

— Bet apakšstacijas taču ir arī pārējos līmeņos?

— Jā …

— Kā man nokļūt augšā?

— To jūs nekādi nevarat izdarīt. Visi parastie ceļi ir nogriezti.

— Bet ja nu pa centrālo serdi? Tā ir savienota ar visiem līmeņiem.

Stouns paraustīja plecus.

— Sargsistēmas …

Hols atcerējās, ko par centrālās serdes sargsistē- mām viņam bija stāstījis Bār.tons. Teorētiski, nokļuvis centrālajā serdē, cilvēks varēja taisnā ceļā uzkāpt līdz pašai augšai. Bet praktiski, lai tas nebūtu iespē­jams, visapkārt serdei bija izvietoti jutīgie elementi ar ligamīnu. Tie bija paredzēti gadījumam, ja centrā­lajā serdē ielaužas izbēdzis laboratorijas dzīvnieks. Tādā gadījumā jutīgie elementi palaistu gaisā liga­mīnu — ūdenī šķīstošu, gāzveidīgu kurāres atvasinā­jumu. Bez tam automātiskās pistoles šautu ar liga­mīnu saindētus dzeloņus.

Mehāniskā balss teica:

— Līdz pašlikvidācijas kodolsprādzienam atlikušas divas minūtes un četrdesmit piecas sekundes.

Hols jau gāja uz stikla sienas pusi, skatīdamies iekšējā darba telpā, aiz kuras atradās centrālā serde.

— Cik lielas ir manas izredzes?

— Tādu nemaz nav, — Stouns atbildēja.

Hols noliecās un pa tuneli ielīda plastmasas kom­binezonā.

Pagaidījis, kamēr tunelis aiz viņa hermētiski ne­slēdzas, viņš izvilka nazi un, līdzīgi astei, tuneli

nogrieza. Plaušas ieelpoja veso un svaigo, ar Andro­mēdas sīkbūtnēm piesātināto laboratorijas gaisu.

Nekas nenotika.

Palicis priekštelpā, Stouns vēroja viņu caur stiklu. Hols redzēja viņa lūpas kustamies, bet vārdus nedzir­dēja. Mirkli vēlāk ieslēdzās skaļruņi.

— .. .vislabākā, kādu mēs varējām izdomāt.

— Kas?

— Sargsistēma.

— Liels paldies, — Hols sacīja un devās uz apaļo gumijas aizvaru, kas veda uz centrālo serdi. Caurums bija diezgan mazs.

— Ir tikai viena vienīga cerība, — sacīja Stouns. — Devas ir nelielas. Tās aprēķinātas desmit kilogra­mus smagam dzīvniekam, tādam kā liels pērtiķis, bet < jūs sverat ap septiņdesmit. Jūs izturēsit diezgan so­līdu devu, iekams …