MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

Sīkbūtne iekļūst organismā pa plaušām.

Pāriet asinīs.

Izvietojas artēriju un vēnu sieniņās, galvenokārt smadzeņu apvidū.

Sagrauj šīs sieniņas.

Tas izraisa asins sarecēšanu, kas izplatās pa visu ķermeni, vai, ja sarecēšana kaut kāda cēloņa dēļ nav iespējama, iekšēju asiņošanu, vājprātu un nāvi.

Bet tik īsā laikā izdarīt tik plašus postījumus va­rētu tikai liels daudzums sīkbūtņu. Artērijās un vēnās tām būtu jāsakoncentrējas miljonmiljonos. Tādu dau­dzumu ieelpot diez vai ir iespējams.

Tātad sīkbūtnei asinīs jāvairojas.

Ļoti strauji. Fantastiskā ātrumā.

Bet ja jums ir acidoze? Vai tas šo vairošanos pa­dara neiespējamu?

Varbūt.

Un atkal Hols noraidoši papurināja galvu. Cilvēks, kuram ir acidoze, tāds kā Villiss vai Džeksons, — tā ir viena lieta. Bet palika taču vēl zīdainis. Kas tad ir viņam?

Zīdainis bija pilnīgi vesels. Ja viņš elpoja paātri­nāti, viņam bija nevis acidoze, bet taisni pretējais — alkaloze, proti, pārāk liels sārma un pārāk mazs skā­bes daudzums.

Hols paskatījās caur stiklu, un tai brīdī zīdainis pamodās. Mirkli vēlāk viņš sāka brēkt pilnā rīklē, seja kļuva zila, mazās actiņas saviebās, plaši atvēr­tajā mutē bija redzamas bezzobainas, gludas sma­ganas.

Pārbijies līdz nāvei.

Tālāk — putni ar viņu ātro vielmaiņu, ātro sirds darbību un ātro elpošanu. Putni, kas visu dara ātri. Arī viņi palika dzīvi.

Vai tāpēc, ka ātri elpoja?

Vai varētu būt tik vienkārši?

Viņš atkal papurināja galvu. Nē, tik vienkārši tas nevar būt.

Hols apsēdās un izberzēja acis. Sāpēja galva, un viņš jutās ļoti noguris. Domās atgriezās pie aizherme- tizētajā telpā sēdošā Bārtona, kas kuru katru brīdi varēja nomirt.

Sasprindzinājums sāka kļūt nepanesams. Holu pēk­šņi pārņēma neatvairāma vēlēšanās bēgt prom, pa­zust, neredzēt vairs to visu.

Iedegās televīzijas ekrāns, un tajā parādījās viņa laborante.

— Doktor Hol, — viņa aicināja. — Mēs pārnesām doktoru Līvitu uz lazareti.

— Tūlīt būšu, — Hols mehāniski atbildēja.

Viņš zināja, ka rīkojas dīvaini. Apraudzīt Līvitu ne­bija nekādas vajadzības. Tur viss bija kārtībā, ar viņu nekas ļauns vairs nevarēja notikt. Hols zināja, ka iet viņu apraudzīt tikai tāpēc, lai kaut brīdi varētu nedo­māt par citām, steidzamākām rūpēm. Ieejot lazaretē, viņu sāka mocīt vainas apziņa.

— Viņš ir aizmidzis, — sacīja laborante.

— Pēc lēkmes tas ir normāli.

— Vai sāksim dilantīnu?

— Nē. Pagaidīsim, tad redzēsim. Varbūt pilnīgi iz­tiksim ar luminālu.

Viņš sāka slimnieku nesteidzīgi un pedantiski iz­meklēt.

— Jūs esat noguris, — viņu vērodama, teica labo­rante.

— Jā. Mans gulētiešanas laiks jau garām.

Parastā dienā viņš šobrīd būtu sēdējis pie stūres

un braucis uz mājām. Uz mājām pie savas ģimenes. Pesifikpaliseidzā būtu braucis arī Līvits. Pa Santa- monikas autostrādi.

Uz brīdi Hols spilgti iztēlojās lēni uz priekšu slī­došo automobiļu garās rindas. Un zīmes ceļmalā. Āt­ruma robežas: maksimums — 100 kilometru stundā, minimums — 60. Stundās, kad autostrāde bija pārslo­gota, šīs zīmes izskatījās pēc ļauna izsmiekla.

Maksimums un minimums.

Mašīnas, kas brauc lēnām, ir bīstamas. Satiksmei jānorit kādā vairāk vai mazāk pastāvīgā ātrurftā, vis­lielākajam ātrumam daudz neatšķiroties no visma­zākā, un vajag …

Hols sastinga un iesaucās:

— Kāds gan idiots es esmu bijis!

Viņš metās pie ESM pults.

Vēlāk, pēc vairākām nedēļām, Hols to nosauca par šosejdiagnozi. Tās princips bija tik vienkāršs, tik skaidrs un acīm redzams, ka atlika tikai brīnīties, kā gan neviens no viņiem nebija iedomājies to agrāk.

Izsizdams uz tastatūras papildinājumu programmai «Augšana», viņš bija tā satraukts, ka šo operāciju va­jadzēja divreiz atkārtot — pirksti kļūdījās un kļūdījās.

Beidzot tomēr papildinājums tika ievadīts. Uz ska- tāmekrāna Hols ieraudzīja gribēto — Andromēdas celma augšanu kā funkciju no pH, skābuma un sār­mainības.

Rezultāti bija pavisam skaidri:

Andromēdas celms auga tikai šaurā pH vērtību dia­pazonā. Ja barotne bija pārāk skāba, sīkbūtne nevai-

rojas. Ja tā bija pārāk sārmaina — ari nevairojās. Sīkbūtne auga un vairojās tikai pH vērtību diapazonā no 7,39 līdz 7,43.

Tikai mirkli ielūkojies grafikā, Hols jau metās uz durvīm. Iedams ārā, viņš uzsmaidīja laborantei un sacīja:

— Nu viss ir galā. Visas mūsu rūpes un raizes beigušās.

Diez vai vēl vairāk maldīties vispār bija iespējams.

Stouns joprojām sēdēja «Galvenās kontroles» priekštelpā, nenolaizdams acu no televīzijas ekrāna, kur bija redzams Bārtons aizhermetizētajā laborato­rijā. Ienākušajam Holam viņš sacīja:

— Skābeklis jau plūst iekšā.

— Pārtrauciet.

— Ko?!

— Tūlīt partrauciet. Lai viņš paliek parastaja gaisā.

Hols pavēroja Bārtonu. Pat uz televīzijas ekrāna bija skaidri redzams, ka skābeklis jau sāk uz viņu iedarboties. Viņš vairs neelpoja tik strauji, krūtis ci­lājās lēnāk. Hols pacēla mikrofonu.

— Bārton, runā Hols. Esmu atradis atbildi. Andro­mēdas celms aug tikai šaurā pH vērtību diapazonā. Vai jūs saprotat? Ļoti šaurā diapazonā. Ja jums ir acidoze vai alkaloze — palielināts skābums vai palie­lināta sārmainība—, jums nekas nedraud. Es gribu jums radīt respiratorisko alkalozi. Lūdzu, elpojiet, cik ātri vien varat.

— Bet šeit taču ir tīrs skābeklis, — Bārtons sacīja. •— Iestāsies pārsātinājums, un es zaudēšu samaņu. Jau tā man mazliet reibst galva.

— Nē, tagad mēs pārejam atpakaļ uz parasto gaisu. Tūlīt sāciet elpot, cik ātri vien varat.

Hols pagriezās pret Stounu.

— Dodiet viņam paaugstinātu ogļskābās gāzes koncentrāciju.

— Bet šī sīkbūtne taču vislabāk jūtas tieši ogļskā­bās gāzes atmosfērā!

— Jā gan, bet tikai ne tad, ja ir nelabvēlīgs asins pH. Saprotiet, kāda ir problēmas būtība: svarīgs ir nevis gaisa, bet gan asins sastāvs. Mums jāuztur Bārtona asinīs nelabvēlīga skābuma un sārmainības attiecība.

Arī Stouns pēkšņi saprata.

— Bērns. Viņš taču visu laiku brēca.

— Jā.

— Bet večukam ar savu aspirīnu bija parak inten­sīva elpošana.

— Jā. Bez tam viņš vēl dzēra donaturātu.

— Un abi viņi galīgi sapostīja savu skābuma un sārmainības līdzsvaru.

— Jā, — Hols sacīja. — Visu laiku es biju kā ap­māts: tikai acidoze un acidoze. Nespēju saprast, kā tā varēja rasties zīdainim. Nu, protams, nekādas aci- dozes viņam nebija. Bet bija alkaloze, pārāk maz skābes, un tas sargāja tikpat labi. Vienalga, pārāk daudz vai pārāk maz skābes, — ka tik ārā no Andro­mēdas celma augšanas diapazona.

Viņš atkal pievērsās Bārtonam.

— Tagad viss ir kārtībā. Turpiniet elpot ātri. Neap­stājieties. Strādājiet ar plaušām, pūtiet ārā savu ogļ­skābo gāzi. Kā jūtaties?

— Var iztikt, — Bārtons, nepārstādams smagi el­pot, teica. — Bail … bet… var iztikt.

— Tad ir labi.

— Klausieties, — Stouns teica Holam, — mēs ne­varēsim Bārtonu turēt tādā režīmā mūžīgi. Agrāk vai vēlāk …

— Jā, — Hols sacīja, — mēs pārsātināsim viņa asinis ar sārmu. — Un Bārtonam: — Paskatieties, vai tur pie jums laboratorijā nav kaut kas tāds, ar ko mēs varētu izmainīt jūsu asins pIT.