MAIKLS KRAITONS - ANDROMĒDAS CELMS

1965. gada septembrī vairs nevarēja būt nekādu šaubu: kalocīns spēja apturēt audzēju. Iedarbodamies^ kaut kādā nezināmā veidā, tas kavēja mielogēniskās leikēmijas vīrusa vairošanos. Dzīvnieki, kuriem tas tika ievadīts, ar šo leikēmijas formu neslimoja, bet, ja viņi jau bija saslimuši, preparāta ietekmē manāmi atlaba.

Firmas personāls bija kā spārnos. Drīz vien tika izpētīts, ka šis preparāts ir pretvīrusu aģents ar plašu iedarbības spektru. Tas nogalināja poliomielīta, tra-

288

kumsergas, leikēmijas un kārpu vīrusus. Turklāt, lai cik tas dīvaini, kalocīns nogalināja arī baktērijas.

Un sēnītes.

Un parazītus.

Kaut kādā veidā šis preparāts iznīcināja visus vien- šūņus un bezšūņus. Turpretim orgānu sistēmas, lie­lākās vienībās organizētas šūnu grupas, tas nekādi neietekmēja. Šai ziņā kalocīna iedarbība bija ideāli selektīva.

Būtībā kalocīns bija universāla antibiotika. Tas nogalināja jebkuras sīkbūtnes, pat tās, kas izraisa pa­rasto saaukstēšanos. Dabiski, radās arī blakusparādī- bas, piemēram, tika iznīcinātas zarnu trakta derīgās baktērijas, tāpēc visiem dzīvniekiem, ar kuriem šo preparātu izmēģināja, bija stipra caureja. Taču likās, ka tas nebūtu sevišķi dārgi maksāts par izārstēšanos no vēža.

1965. gadā ziņas par šo preparātu tika neoficiāli nodotas vairākām valdības iestādēm un atbildīgiem veselības aizsardzības darbiniekiem. Tai laikā kalocī- nam radās pirmie pretinieki. Daudzi, arī Džeremijs Stouns, uzskatīja, ka preparāts jāaizliedz.

Bet argumenti, kurus viņi izvirzīja, šķita tīri teorē­tiski, un Jensena firma, jauzdama miljardiem dolāru lielu peļņu, neatlaidīgi uzstāja, lai tiktu i&darīti klī­niski izmēģinājumi. Beidzot valdība, veselības aizsar­dzības, izglītības un sociālās nodrošināšanas minis­trijas, pārtikas un medicīnas preču pārvalde un citas instances Jensenam piekrita un, neraugoties uz opo­zīcijas protestiem, sankcionēja preparāta klīnisko iz­mēģināšanu.

1966. gada februārī tika uzsākta pirmā klīnisko iz­mēģinājumu sērija. Pirmie cilvēki, kuri saņēma kalo- cīnu, bija 20 neārstējami vēža slimnieki un 20 veseli brīvprātīgie no Alabamas štata cietuma. Preparātu viņi diendienā ieņēma vienu mēnesi. Rezultāti bija gaidītie. Veselajiem brīvprātīgajiem bija nepatīkamas, taču ne sevišķi nopietnas blakusparādības. Slimnie­kiem vēža simptomi pārsteidzoši strauji mazinājās, kas liecināja par izveseļošanos.

1966. gada martā visiem četrdesmit kalocīnu dot pārstāja. Sešu stundu laikā visi četrdesmit nomira.

Tieši to Stouns bija paredzējis jau pašā sākumā, Viņš bija aizrādījis, ka tūkstošiem gadu ilgajā sa­skarē ar sīkbūtnēm cilvēkam pret lielāko daļu no tām ir izveidojusies ļoti smalki sabalansēta imunitāte. Uz viņa ādas, gaisā, viņa plaušās, zarnās un pat asi­nīs ir simtiem dažādu vīrusu un baktēriju. Potenciāli šīs sīkbūtnes ir nāvīgas, taču cilvēks tām ir pakāpe­niski pielāgojies, un tagad slimību izraisīt spēj tikai nedaudzas no tām.

Tā tas ir tāpēc, ka pastāv precīzi noregulēts līdz­svars. Ieviešot jaunu preparātu, kas nogalina visas baktērijas, šis līdzsvars tiek izjaukts un tūkstošiem gadu ilgās evolūcijas veikums — iznīcināts. Tiek pa­vērts ceļš superinfekcijām, un rodas jaunu mikroorga­nismu, jaunu slimību problēma.

Stounam bija izrādījusies taisnība. Visi četrdesmit brīvprātīgie bija miruši no drausmīgām un neizpro­tamām, līdz šim nepieredzētām slimībām. Vienam viss ķermenis no galvas līdz kājām piepampa un pampums kļuva aizvien lielāks, kamēr viņš plaušu tūskas dēļ nosmaka. Kāds cits krita par upuri baktērijai, kas da­žās stundās pilnīgi saēda viņa kuņģi. Vēl citu noveda kapā vīruss, kas pārvērta viņa smadzenes želejveidīgā masā.

Un tā bija ar visiem četrdesmit.

Jensens bija spiests preparāta izmēģināšanu pār­traukt. Valdība, pārliecinājusies, ka Stouns kaut kādā veidā ir izpratis notiekošā būtību, pieņēma viņa sā­kotnējos priekšlikumus un pārsteidzīgi aizliedza visu informāciju par kalocīnu, kā arī jebkurus eksperimen­tus ar to.

Sis jautājums vairs nebija apspriests veselus divus gadus.

Tagad Bārtons gribēja, lai viņam dod kalocīnu.

— Nē, — Stouns vēlreiz atkārtoja. — Tad jums ne­būtu ne mazāko izredžu. Preparāts varētu jūs izār­stēt uz kādu laiku, bet, tiklīdz jums tas vairs netiktu dots, jūs vairs nebūtu dzīvotājs.

— Jums, tur sēžot, to viegli sacīt.

— Man nav viegli to sacīt. Ticiet man, nav viegli. — Viņš atkal uzlika plaukstu uz mikrofona un teica Mo­lam:— Mēs taču zinām, ka Andromēdas celma aug­šanu kavē skābeklis. To tad arī dosim Bārtonam. Tas viņam palīdzēs — mazliet apreibinās viņu, kaut cik mazinās sasprindzinājumu un palēninās elpošanu. Nabaga zēns ir pārbijies līdz nāvei.

Hols piekrītoši pamāja ar galvu. Nezin kāpēc Stouna pēdējais teikums dziļi iespiedās viņa apziņā. Pārbijies līdz nāvei… Viņš domāja par šiem vār­diem, un pēkšņi viņam kļuva skaidrs, ka Stouns ar tiem ir aizskāris kaut ko ārkārtīgi svarīgu. Šie vārdi bija visa noslēpuma atslēga. Tajos bija atbilde.

Viņš piecēlās un gāja.

— Kur jūs ejat?

— Man šis tas jāpadomā.

— Kas?

— Ko nozīmē — pārbijies līdz nāvei…

Hols atgriezās savā laboratorijā un pievērsa uz­manību večukam un zīdainim. Viņš skatījās uz abiem caur stiklu un centās domāt, taču smadzenes meta nāves cilpas. Loģiski domāt bija grūti, agrākā sajūta, ka viņš ir uz atklājuma sliekšņa, bija zudusi.

Vairākas minūtes viņš nekustīgi raudzījās vecajā vīrā, savā iztēlē skatīdams īslaicīgus tēlus: Bārtons mirst, pieķēris roku pie krūtīm, Losandželosa panikā, visur guļoši ķermeņi, pa ielām drāžas vadību zaudē­juši, trakojoši automobiļi…

Tagad viņš saprata, ka arī pats ir pārbijies. Pārbi­jies līdz nāvei. Šie vārdi atkal klauvēja pie viņa ap­ziņas.

Pārbijies līdz nāvei.

Lai tur vai kas, šajos vārdos slēpās atbilde.

Lēnām, piespiezdams smadzenes strādāt metodiski, viņš pārdomāja vēlreiz visu, ko zināja.

Policists ar diabētu. Policists, kurš reizēm aizmirst par insulīnu un laiku pa laikam krīt ketoacidozē.

Večuks, kurš dzer «Sterno», kas piesātina viņa or­ganismu ar metilu un rada acidozi.

Zīdainis, kurš … ko? No kā viņam acidoze?

Hols purināja galvu. Vienmēr viņš atgriezās pie zīdaiņa, kas bija normāls, bez paaugstināta skābuma. Viņš nopūtās.

«Sāc visu no sākuma,» viņš sev teica. «Esi loģisks. Ja cilvēkam ir metaboliskā acidoze — ko viņš dara?»

Viņa organismā ir pārāk daudz skābes.

No pārmērīga skābuma, viņš var nomirt, gluži tā­pat, kā tad, ja viņam vēnās būtu injicēta sālsskābe.

Skābes pārmērība nozīmē nāvi.

Bet organisms to var kompensēt. Paātrinot elpo­šanu. Jo tādā gadījumā plaušas izpūtīs ārā vairāk og|skābās gāzes un organismā paliks mazāk ogļskā­bes, ko ogļskābā gāze veido, atrazdamās asinīs.

Paņēmiens, kā atbrīvoties no skābes.

Strauja elpošana.

Un Andromēdas celms? Kas notiek ar šo sīkbūtni, ja jums ir acidoze un jūs elpojat paātrināti?

Varbūt paātrinātās elpošanas dēļ sīkbūtne nepagūst iespiesties asinsvados, jo tiek pārāk agri izvadīta no plaušām? Varbūt tā bija atbilde? Nē, Hols šo domu atmeta ātrāk, nekā bija izdomājis to līdz galam. Jābūt kam citam. Kādam vienkāršam, elementāram faktam, kas zināms jau sen, tikai palicis bez īpašas ievērības.