V.Ochotnikovs - Meklējumu pasaulē

No modernās zinātnes un teclmikas viedokļa tas bija ļoti pil­nīgs aparats. Bet . .. Atkal radās «bet».

Atceros, cik braši, automātiskās klaviatūras sparīgo klau­dzienu uzmundrināts, sāku diktēt. Viss gāja lieliski, bet, diemžēl, tikai tik ilgi, kamēr paņēmu rokās pirmo uzrakstīto lapu.

Lūk, kas tur bija rakstīts:

«Manas atmiņas dāgie biedri kas kar …»

Es paliku gluži mēms aiz sarūgtinājuma. Mana rnašina rak­stīja kā pilnīgs analfabēts. Kā tas varēja gadīties? Un tacl tikai man ienāca prātā, ka vainīga nav vis mašina, bet cilvēki, kas vārdus bieži raksta pavisam citādi, nekā izrunā. Tiešām, burtu «r» aiz gara patskaņa bieži neizrunājam pietiekami skaidri, bet divus blakus stāvošus vienādus līdzskaņus parasti izrunājam tikai vienreiz. Mašina šo aplamību neievēro. Tā godīgi raksta visu tā, kā dzird, un neizdara nekādus labojumus.

Mašinu uzlabojot, pagāja vēl divi mēneši. Tagad tā aizņēma jau gandrīz visu istabu, toties rakstīja pilnīgi bez kļūdām.

Nestāstīšu sīkāk, kādu vilšanos man sagādāja arī šī mašina. Sacerējums, kas radās ar tās palīdzību, man šķita ārkārtīgi juceklīgs un tukšs.

«Acīm redzot es neprotu savas domas dzīvi un spilgti ietērpt vārdos. Man nav tādu spēju,» tāds bija mans neiepriecinošais slēdziens.

Par pašām domām man gan nebija nekādu šaubu. Domas varēja būt tikai lieliskas. Es jutu, kā tās virmo manā galvā, laužas uz āru, bet, izteiktas ar smagas mēles palīdzību, kļūsi bālas un neizteiksmīgas.

Lēmums uzbūvēt vēl vienu ārkārtīgi pilnīgu aparatu radās man tieši tajā mirklī, kad pie manis viesos atnāca rakstnieks G., kas bija sarakstījis milzum daudz darbu, kurus nez kādēļ ne­viens negribēja lasīt.

— Nu, kā iet? Vai strādājat? — viņš laipni apvaicājās.

— Dzirdēju, ka jums jau daudz uzrakstīts.

— Jā, šis tas ir gan, — es drūmi atbildēju.

— O, tas taču ļoti interesanti! — rakstnieks G. turpināja.

— Zēl, ka esmu nevaļīgs, citādi gan izlasītu . . . Patiesību sakot, es atnācu darīšanās. Rakstniekam S. jūs uzdāvājāt uzlabotu diktografu. Iedomājieties, viņš visas izdevniecības pārplūdinājis ar saviem manuskriptiem! Tas taču velns zina kas! Vai es arī nevarētu dabūt tādu aparatiņu? Gauži lūdzu jūs: pagādājiet! Vai jā?

Atbildes vietā paņēmu rakstnieku zem rokas un ievedu istabā, kur bija novietots mans pēdējais burtu drukātājs modelis.

— Dāvinu jums vēl labāku aparatu nekā rakstniekam S., — iedams mumināju. — Pats rakstīs pēc jūsu balss skaņas. Ņemiet tikai. Tas mani traucē.

Ieraudzījis pārmērīgi pieblīvēto istabu, rakstnieks G. mazliet nobāla.

— Bet vai to visu varēs… salikt vasarnīcas šķūnī? — viņš pabailīgi ieprasījās, acīm redzot nobijies no skapju lielajiem apmēriem.

— Varēs, — es noteikti apliecināju. — Došu smago mašinu . pārvešanai. Aizsūtīšu cilvēkus … Tikai ņemiet!

Pagāja pusgads spraigā darbā.

Nu beidzot ir gatava jauna, vispilnīgākā rakstīšanas mašina, kādu vien var iedomāties.

Tā patiesi ir brīnums. Šeit vienkopus apvienoti jaunākie sa­sniegumi radiotechnikā, telemechanikā, automatikā un elektro- fizioloģijā. Visa iekārta aizņem trīs istabas.

Speciālā, ērtā krēslā nosēžas rakstnieks — autors. Tiesa, iz­skats viņam mazliet dīvains. Dažā ziņā viņš atgādina notiesāto uz elektriskā krēsla. Rakstniekam galvā kupolveidīga metala cepure, no kuras stiepjas spirālveidīgi vadi. Tādi paši vadi pie­stiprināti pie radošā rakstnieka rokām un kājām.

Patiesību sakot, jaunās mašinas darbības princips ļoti vienkāršs.

Visiem labi zināms, ka mūsu organismā rodas vājas elektris­kās strāvas, kas klīst pa ķermeni. Šo strāvu raksturs atbilst dažādu cilvēka orgānu darbībai. Medicinā jau labi sen lieto aparatus, ar kuru palīdzību elektriskos signālus, kas rodas, piemēram, no sirdsdarbības, pieraksta uz papīra lentes un ārsti tos uzmanīgi izpēta.

Nervu sistēmas pētīšana, pamatojoties uz elektrofizioloģis- kām strāvām, arī pazīstama jau sen. Par savu nopelnu es

uzskatu tikai to, ka man izdevās atšifrēt niecīgos signālus, kas pavada mūsu domāšanu. Taisnība, nebija viegli pārvērst tos spēcīgu elektrisku impulsu sistēmā. Bet nu jau esam tam visam pāri. Četrpadsmit skapju, piepildīti ar simt divdesmit piecām elektronu lampām, lieliski veic šo uzdevumu. Manas domas viegli pārvēršas skaidrā mašinraksta tekstā.

Ilgi neuzdrošinājos izmantot šo neparasto brīvo daiļradīšanas iespēju. Arvien gaidīju iedvesmu un labu garastāvokli. Un nu beidzot šis brīdis bija klāt… Stingri tiek piestiprinātas apro­ces — rokassprādzes. Gludi noskūtajā galvā tiek uzmaukta kupolveidīga elektriskā cepure. Tagad, šķiet, viss ir gatavs. Sig- nalaparati rāda, ka vienpadsmit laborantu atrodas savās vietās. Var sākt.

Drebošu roku piespiežu iedarbināmo pogu . . .

…Tekstu, ko biju ieguvis ar domu pierakstīšanas mašinas palīdzību, vērīgāk pētīju jau gultā, kur iegāzos, pārpūlēšanās un jaunas neveiksm.cs pieveikts.

Lūk, kas lēkāja manu iekaisušo acu priekšā:

«Manas atmiņas . .. manas atmiņas . . . Kaut tikai neatslābtu spriegums tīklā! . . . Par kādām atmiņām tad īsti gribu rakstīt? Nē, labāk sākšu tā: «Raugoties klusajā Melnajā jūrā . . .» Nav labi «klusā Melnā jūra…» Ir tāds «Klusais okeāns»… Kaut gan . . . atceros gluži labi, ka jūra toreiz patiešām bija klusa .. . Dīvaini … Kā tad šajā gadījumā lai raksta? .. . «Raugoties Mel­najā jūrā, kura tobrīd bija klusa . .. un kura .. .» Šī muļķīgā cepure spiež galvu! . . . Vajadzēs uzlabot… Nu ko tad, velns parāvis, lai iesāku ar šo kluso jūru?»

Un tā vien.

Domu pierakstīšanas aparatu es uzdāvināju dramaturgam N. Pēdējā laikā sabiedrība ne vienu vien reizi bija pārmetuši šim autoram domas sastingumu. Viņš savukārt taisnojās ar to, ka sapnī tas bieži redzot dažādus skatuves tēlus, bet, kādus īsti, to viņš atmodies nevarot atcerēties.

Mana mašina šim autoram krietni vien palīdzēja.

Ārsti atzina, ka esmu ārkārtīgi pārpūlējies.

— Jums nepieciešams kādus trīs mēnešus atpūsties vientuļā lauku apvidū, — viņi teica.—Jūs taču esat veicis tādu milzīgu darbu! Tik ārkārtīgi panākumi! Visas mediķu aprindas pār­steigtas . . . Jūsu aparats, kas reģistrē smadzeņu darbību . . .

Viņi acīm redzot mani nesaprata.

Nevis divu gadu spraigais darbs sabeidzis manus nervus, ne! Manu veselību iedragāja sūrā neveiksme.

Es taču gribēju kļūt par rakstnieku!

Tikai šajā nolūkā es uzbūvēju tik daudz sarežģītu mašinu. Visas tās izrādījās lieliskas un derīgas. Diktografus un burtu pīeraktīšanas mašinas izlietoja citi literāti. Rakstnieks G., ne­skaitāmo, neviena nelasīto grāmatu autors, savu ražīgumu palie­lināja tiktāl, ka viņam pašam apriebās un viņš pēkšņi atmeta rakstīšanu. Domu pierakstīšanas mašinu plaši izmantoja medi- cinā un lai sazinātos ar kurlmēmiem. Skatuves gaismu ieraudzīja brīnišķīga luga, ko dramaturgs N. bija iecerējis sapnī.

Tomēr es par rakstnieku nekļuvu.

«Kāpēc tā?» mocījos ar.domām. «Liekas taču, ka visa mana darbība bija vērsta tieši uz to .. .»

Ilgi nomocījos ar rūgtiem prātojumiem, kamēr man palīgā nāca kāds, šķiet, pavisam niecīgs gadījums.

Kādreiz laukos, pastaigādamies gar maza ezeriņa krastu, es ieraudzīju zemē nomestu skaistu zoss spalvu.

«Ar šo primitivo rīku cilvēki rakstījuši vēl nesen,» man iešā­vās prātā. «Cik nožēlojamā līmenī toreiz atradās technika! Inte­resanti, kā to darīja?»