V.Ochotnikovs - Meklējumu pasaulē

Meklējumu pasaulē

V.Ochotnikovs

.

[*] karsta alas rodas karsta parādību rezultātā, t. i., pēc kaļķa vai citu iežu izkušanas ūdenī. Nosaukums vispārināts no Karsta plakankalnes Alpos, kur šīs parādības ir tipiskas. (Tulk.)

— Iedomājieties, ka pirms astoņiem gadsimtiem šeit bija auglīga un ziedoša zeme … — sacīja meitene, ar roku apvilk- dama plašu loku.

— Grūti ticams … Nekādi nespēju iedomāties … — jauneklis domīgi atbildēja.

Viņi stāvēja nelielā laukumiņā pašā akmens drupu virsotnē. Viņu priekšā izpletās nedzīvs smilšu tuksnesis, ko apspīdēja tikko uzlēkuša mēness iesārtenā gaisma.

— Kurā gadsimtā tad dzīvoja tas dzejnieks? — jauneklis turpināja.

— Divpadsmitajā.

— Nu, nu, atkārtojiet vēl viņa vārdus!

Meitene lēni apsēdās un, atbalstījusi muguru pret akmens izcilni, svinīgi iesāka:

— … Nav pasaulē krāšņākas zemes … Tā zied cauru gadu, tur ziemā jūt pavasara vēju … Gluži kā Kaujears — visgaišākais

no paradizes avotiem — to apskalo Jangijeras upes zeltainie ūdeņi. Ciprešu un muskusvītolu paēnā skatienu ielīksmo fazani un baltās irbes… Tā visi ir kā Irema, apburts teiksmains dārzs. Gaišas domas un līksmība pārņem katru, kas ienāk tās pļavu un ieleju smaržu pilnajā zaļumā.

— Un vai tas viss bijis tieši šeit? Vai tas ir droši zināms? — ielūkodamies meitenes sejā, jauneklis klusi vaicāja.

— Droši. Un akmens mūru drupas, uz kurām mēs patlaban atrodamies, ir senas pilsētas atliekas. . . Lūk, tur, ja labi ieskatās, redzama nozudušās upes gultne. — Meitene izstiepa roku, norādot uz platu, tumšu gravu, kas slīdošajā gaisma bija labi redzama paugurainā smilšu lauka vidū.

— Atskanēja baismīgs apakšzemes grāviens… — viņa klusi turpināja. — Zeme salīgojās un sāka grimt kopā ar mājokļiem, pilīm, tempļiem un ļaudīm, kas, atradās tajos. Upes ūdeņi pameta izpostīto novadu. Uzpūta tveicīgi vēji, izzuda zemes auglība, un iestājās nāves valstība, smilšu valstība . ..

Jauneklis brīdi klusēja. Tad arī viņš uzmanīgi apsēdās un, atslējis muguru pret sienu, izstiepa .kājas. Iztraucējot klusumu, klaudzēdami u.n švirkstēdami lejup "nobira daži sīki akmentiņi.

— Sakiet, Ļuda, — jauneklis turpināja, — es dzirdēju Mariju Ivanovnu runājam, ka upes, kas pazūd zem zemes, neesot reta parādība. Bet vai tā var būt, ka pēc zemestrīces upe no jauna parādās virspusē?

— Jūs, Kostja, laikam gribat ieteikt, lai gaidām jaunu zemes­trīci? — mazliet zobgalīgi vaicāja meitene.

— Tā tikai vēl trūka! Varbūt jūs domājat, ka es bīstos doties ekspedicijā?

—- Jūs runājat tādā tonī, it kā jūsu ekspedīcijas uzdevumā ietilptu upes atgriešana virspusē. Man. jāizkliedē jūsu sapņi… Tam pasākumam, kurā jūs piedalīsieties, piešķir ļoti mazu no­zīmi. Diezin vai tas palīdzēs mūsu izlūkotāju grupai uziet tuk­snesī ūdeni. Profesoru Polozovu vairāk interesē apstiprinājums viņa paša teorijai par apakšzemes upēm. Tas visiem zināms .. . Apakšzemes upju taču ļoti daudz. Dažas no tām simtiem kilo­metru tek zem zemes. Un nedomājiet, ka tās visas nokļuvušas pazemē zemestrīču rezultātā. Jangijeras upe, ko jūs pētīsiet, ir īpašs gadījums. Tad nu jūsu profesors domā, ka …

Ļuda nepabeidza teikumu. Lejā atskanēja brūkošu akmeņu troksnis.

— Paliksim brīdi klusu… Atradīs vai neatradīs? — meitene čukstēja, satverdama sava sarunu biedra roku.

Abi tūlīt aizturēja elpu, ieklausīdamies čabošajā troksnī, kas nāca arvien tuvāk. Kostjam, gadus divdesmit piecus vecam jau­neklim ar melniem, viegli viļņainiem matiem, sejā sastinga lab­sirdīgs, mazliet nebēdīgs smaids. Tāds pats smaids, tālo bērnī­bas draiskulību neiztrūkstošs pavadonis, atplauka seja ari Ļtulal, neliela auguma meitenei ar melnām, plaši atvērtām acīm.

— Liekas, attālinās . . .

— Atradīs… Viņš mani visur atradīs, — tāpat čukstus atbil­dēja Kostja un paliecās, lai paraudzītos lejup.

— Nē… nerādieties laukā… Sakiet, vai viņš patiešām jūs ļoti mīl!

— Protams, ļoti. Kā gan citādi!

— Un jūs viņu?

— Arī es viņu… ļoti… Jūs laikam būsiet dzirdējusi, ka frontē ārkārtīgi neparastos apstākļos viņš man izglāba dzīvību. Kopš tā laika nevaru no viņa šķirties …

Ļuda pasmaidīja un, ar rokām aptvērusi pievilktos ceļus, sāka uzmanīgi aplūkot- horizontu, kas gandrīz saplūda ar lielām zvaigznēm nobārstīto debesi.

— Paskatieties, — viņa pusbalsī turpināja, — lūk, tā zvaig­znīte, liekas, kustas.

— Gluži pareizi! — līksmi čukstēja Kostja. — Izskatās ļoti līdzīga auto prožektoram. .

Pa to laiku, nu jau pavisam tuvu, bija dzirdama čabēšana un bieži elpas vilcieni, un pēc mirkļa laukumiņā parādījās melna, pinkaina suņa galva.

— Redziet, ka atrada! — Kostja pieceldamies skaļi teica.

— Atpakaļ, Džulbars! Mēs arī tūdaļ ejam, — viņš uzsauca sunim.

Lejup viņi kāpa lēni. Ik bridi kāja varēja iebrukt kādā no neskaitāmajām plaisām, kas' izvagoja drupas. Nemitīgi lejup ripoja atdrupušie akmeņi un sīkas šķembas. Pa priekšu, asti ierniedzis, uz visām četrām kājām šļūca suns.

Reizēm suns apstājās un sāka kaut ko apošņāt. Sevišķi ilgi tas uzkavējās pie platas plaisas, kas atradās netālu no zemes.

— Ejam, ejam, Džulbars! — Kostja uzsauca, pienācis sunim blakus. — Ko tu te esi atradis?

Bet suns tikai uz mirkli pagrieza galvu pret savu saimnieku un no jauna sāka ošņāt, nolaidies uz priekšējām ķetnām.

— Viņš ir nepaklausīgs, — Ļuda ieminējās.

— Džulbars! Nāc līdzi! — Kostja apstādamies pikti uzsauca. — Kas vēl nebūs!

Suns aprauti ierējās un nekustējās no vietas. Nakts klu­sumā bija dzirdami viņa vēl vairāk paātrinātie elpas vilcieni.

— Te kaut kas nav labi… — Kostja čukstēja, ar žestu uz­aicinādams Ļudu griezties atpakaļ. — Iesim paskatīties.

Piegājis pie plaisas, Kostja nometās ceļos blakus sunim un, iededzis elektrisko laterniņu, virzīja melnajā dziļumā tievu gaismas stariņu.

— Oho! … Nu paskatieties vien!—viņš sacīja, noliekdamies vēl zemāk.

Ļuda nolaidās uz ceļiem viņam līdzās.

No plaisas plūda sasmacis un mazliet mikls gaiss, legruvuma akmeņainās, saplaisājušās sienas slīpi nolaidās lejup. Elek­triskās laterniņas stars nesniedzās līdz iegruvuma dibenam un ceļā izgaisa, izplūzdams platā, pienbaltā plankumā.

— Ja iemestu akmeni… — klusi ieteicās Ļuda.

Kostja klusēdams pataustīja ar roku un, sameklējis piemē­rotu oli, piesardzīgi nolaida to lejā.

— Viens … divi… trīs … četri … — Ļuda sāka skaitīt.

Beidzot kaut kur ļoti tālu noskanēja klaudziens.

— Ļoti dziļš, — Kostja teica.

Viņš gribēja vēl ko piebilst, bet viņa uzmanību saistīja suņa dobjā rūkšana. Tai pašā brīdi lejā atskanēja klusa šņākoņa.

— Čūska … — Ļuda čukstēja. — Iesim!

— Vai tiešām mēs viņu neieraudzīsim! — Kostja nerimās, ar laterniņas staru taustīdamies gar sienām.

Ļuda nelabprāt vēlreiz noliecās pār spraugu.

Meklēt nevajadzēja ilgi. Drīzumā gaismas plankums apstā­jās uz sienas izciļņa, kur gulēja milzīgs, dzeltens ritulis. Čūska lēni šūpoja galvu. Platajā mutē skaidri bija redzama smailā mēle. Spožās gaismas izbiedēts, rāpulis sāka slīdēt pa sienu lejup.