V.Ochotnikovs - Meklējumu pasaulē

Paiet dažas dienas. Saņemu ziņojumu: pie mums braucot profesors. Nākamajā dienā nosūtu Vasiliju Vasiļjeviču ar mašinti uz dzelzceļa staciju sagaidīt.

Tā es arī tagad saku: ej nu sazini cilvēku pēc ārējā izskata. Šajā pašā telpā, kur mēs ar jums patlaban atrodamies, ienāk kāds gara auguma izskatīgs cilvēks. Sejas izteiksme viņam stingra, es pat teiktu — tāda kā uzpūtīga un ļoti pašpārliecināta.. «Nu,» es domāju, «tūdaļ redzams, ka profesors.»

— Labdien, — es saku. — Jūs laikam sakarā ar sarkankoku?

— Pilnīgi pareizi, — viņš atbild. — Atļaujiet iepazīties. Mans, uzvārds Pavļinskis …

Es nu, protams, sāku uztraukties. Nosēdinu viesi. Pavaicāju; vai viņš pēc ceļa nav noguris, un šo to citu un drīz sāku stāstīt par mūsu kolchozā izdarīto atklājumu. Ar vārdu sakot, uzņemu lietišķas sarunas.

Profesors runā tik skaļā balsī, mazliet vārdus stiepdams, it kā lasītu lekciju. Pie tam lielāko tiesu lieto svešvārdus. Tā, piemēram:

«Pigmentacijas process savienojumā ar disociaciju jeb cirku­lāciju, pastāvot konvencialām strāvām, zinātnē nav jaunums . . .»<

Jūs, protams, vaicāsiet, kā es varēju paturēt prātā visus šos vārdus. Nu, gluži vienkārši!

— Piedodiet, — es profesoram saku, — jūsu norādījumus» kuriem ir milzīga zinātniska nozīme, man nepieciešams pierak- stīf, citādi aizmirsīšu.

Viņš parausta plecus (sak, ir gan nejēga!) un atbild:

— Nu, labi, rakstiet vien!

Aši uzskribelēju un domāju: «Vēlāk izpētīšu…»

— Jūsu izgudrotājs, — profesors turpina (pie kam vārdu «izgudrotājs» izrunā tā sevišķi sausi), — jūsu izgudrotājs, pēc manām gluži subjektivajām domām, protams, neko nav izgud­rojis un neko nav atklājis, spriežot pasaules zinātnes plašajā mērogā.

— Vai tiešām, — es vaicāju, — augošu koku koksnes krāso­šana jau kaut kur tikusi izmantota?

— Tas ir fakts, — viņš atbild, — kas vēl absolūti nav apro­bēts. Tomēr domāju, ka fundamentālo avotu skrupuloza studē­šana dos konstatāciju par analogu vai pilnīgi identisku gadījumu …

Es nopūtos un atkal pierakstīju.

Aizsūtīju pēc Vaņas Ciruļina, kas tobrīd atradās mežā. «Nu,»

Profesors izņēma no sava portfeļa kādu biezu grāmatu un iebāza tajā degunu.

Pēc kāda laiciņa dzirdu, priekšnamā kāds knosās. Mīņājas uz vietas. «Tātad skaidrs,» domāju, «tur mūsu Vaņa stīvējas. Baidās nākt iekšā. Kautrējas.»

Tā arī ir. Ar mokām šo iedabūja iekšā. Viņš apstājas istabas vidū, viss piesarcis, acis nodūris, elš kā zirgs.

— Tas ir mūsu izgudrotājs, — es profesoram saku. — Iepa­zīstieties: Ivans Ciruļins, kolchoza galdnieks.

Pavļinskis piecēlās un sausi paspieda Vaņam roku.

— Vai koksnes paraugi ir līdzi? — es Čiruļinam prasu.

Viņš klusēdams rakņājas pa kabatu. Šņāc. Redzams, ka

rokas dreb. Izņem zariņus un uzmanīgi noliek tos uz galda.

Profesors sāk uzmanīgi aplūkot šos gabaliņus. Piemiedz acis un kaut ko bubina sev zem deguna.

— Šis, — es paskaidroju, — ir nesen nocirstais ozols. Šis ir bērzs, šis alksnis.

— Nu, un kas tad, — profesors saka, pabeidzis apskati. — Pēc amana subjektivā sprieduma koks ir manāmi iekrāsojies. Bet, ko rādīs analitiskie pētījumi, tas vēl pagaidām nav zināms . . . Kā jūs ieguvāt tādu pigmentaciju? — viņš jautā Čiruļinam.

Zinādams, ka mūsu izgudrotājs ir ļoti kautrs, es pacenšos atbildēt viņa vietā.

— Jā…—'profesors nosaka, noklausījies manu paskaidro­jumu. — Primitivs process . .. Tomēr vienalga, tā zinātniskai izpētīšanai būs vajadzīgi vairāki gadi, iekāms tas iegūs kādu utilitāru nozīmi.

Kāpēc vairāki gadi? — pēkšņi atskanēja stingra balss.

Es pat satrūkos: Vaņka Čiruļins sācis runāt! Un pie tara, ievērojiet, tik pārliecināti, uzstājīgi. Kur palicis viņa biklums?

Profesors paskatījās viņā un sacīja:

— Kā gan citādi, jaunais cilvēk? Pat ārzemēs nav līdzīgas pieredzes!

Un sāk tik bērt pārgudrus vārdus: pigmentacija, disociacija, cirkulācijā, konventacija, nepastāvīgs režiras un tā vien.

Es skatos uz Vaņu un neticu savam acīm. Pilnīgi pārvērties. Iur palikusi agrākā kautrība? Viņa izturēšanās ir izaicinoša. Acis spulgo.

— Kāpēc jūs uzskatāt, ka pigmentacijas process varētu būt nepastāvīgs? — viņš profesoram prasa.

Un nu tik sāk! . .. Kur gan viņam šādas zināšanas! Reizēm tāpat izsaka pa tādam vārdam kā: stabilizācijā, cirkulācijā un pat disociacija. Tomēr lielāko tiesu runā vienkārši un ļoti saprotami.

Strīds iedegas. Profesors ņemas nosaukt kādus divdesmit ārzemju zinātnieku vārdus.

— Timirjazevu aizmirsāt. Viņš viens ir visu to vērts, — Čiru­ļins saka.

— Tas jau ir akvantitates jautājums, — svinīgi iebilst profesors.

— Nevis «akvantitates», bet «adekvates», tas ir, līdzvērtī­bas, — Vaņa izlabo. — Vai tad tiešām . .. piedodiet, protams … krieviski grūti runāt?

Redzat nu, es saku… Kas to būtu domājis! Ja paskatās — nerunīgs un kautrīgs, bet, tiklīdz nonāk līdz tam, kad jāaizstāv savs ierosinājums, ar kuru domāts veicināt, tā sakot, mūsu taut­saimniecības uzplaukumu, tūdaļ pārvēršas. Uguns! Vai to varētu teikt pēc izskata, ka viņš pašmācības ceļā tik pilnīgi apguvis botāniku un ķīmiju? Nevar …

Tāpat arī ar šo «profesoru» . ..

Paiet kādas divdesmit minūtes. Kopā ar Vasiliju Vasiļjeviču Terechovu istabā ietuntuļo kāds vidēja auguma večuks. Sejas izteiksme viņam labsirdīga, šķiet, ka smaidītu visu laiku. Ģēr­bies pieticīgi.

— Labdien, biedri! — tas saka. — Piedodiet, ka aizkavējos! Pa ceļam kritu kārdinājumā. Nenocietos. Dārgā Vasilija Vasiļje- viča laipnā pavadībā aplūkoju jūsu mežsaimniecību. Varbūt ne­bija īsti labi, tā sakot, bez saimnieka, kolchoza priekšsēdētāja … Vai jūs tas būtu? — viņš vēršas pie manis.

— Es pats … Bet kas esat jūs?

— Atļaujiet iepazīties: profesors Stekoļņikovs. Mani šurp atkomandēja zinātniski pētnieciskais institūts.. . Nu, Arkadij Agafonovič? — viņš uzrunā biedru, kuru agrāk noturējām par profesoru. — Vai jau sarunājāt par telpām un visu pārējo?

«Tad ia joks!» es domāju. «Kas gan varētu teikt, ka tas ir profesors! Pārāk neizskatīgs …»

Viņš sāk izvaicāt Vaņu Čirujinu. Runa vienkārši, bez jeb­kādām «cirkulācijām». Viss saprotams. Bet Pavļinskis izrādījās, tā sakot, tikai techniskais palīgs, bez jebkāda zinātniska grada. Viņš pavadīja gados veco profesoru.

Viņi nodzīvoja pie mums divas nedēļas. Pa šo laiku Vaņa Ciruļins viņu klātbūtnē nokrāsoja trīs desmitus visdažādāko šķirņu augu. Izmēģināja dažādās krāsās: sarkanā, zilā, zaļā, violetā .. .

— Tas gan ir lielisks priekšlikums! — profesors reiz man saka. — Cik skaistas mēbeles var darināt no tāda koka! Kādas dārgas ietaises būtu jāizgatavo, lai ar krāsu piesātinātu koksni, un tomēr tādu sarkankokam līdzīgu materialu nedabūtu. Jūsējo biedru Ciruļinu es ņemšu līdzi uz Maskavu. Lai nolasa zināt­nisku referātu par savu oriģinālo paņēmienu. Visvairāk ticams, ka mēs viņu tur paturēsim. Lietpratīgi un apdāvināti cilvēki mums vajadzīgi, tikai viņš pārāk kautrīgs. Bet tas nekas, gadās jau …

Jūs, protams, interesē, kāds tad īstenībā bija Čirujina iz­gudrojums, kā viņš iemanījās nokrāsot augoša koka koksni.

Gluži vienkārši!

Kokā pie pašas saknes izurbj caurumiņu. Tādu, kādu bērni ietaisa, kad pavasarī grib dabūt saldo liepu sulu. Šajā cauru­miņā iesprauž gumijas caurulīti. Viens caurulītes gals, proti, Ielikts caurumiņā, bet otrs savienots ar pudeles kakliņu, kurā Ieliets kaut kāds krāsu šķīdums. Pudeli pakarina turpat tajā