V.Ochotnikovs - Meklējumu pasaulē

— Bet vai cinku ne ar ko nevar aizstāt? — priekšnieks uzma­nīgi ievaicājās.

— Cinku nevar nekādā gadījumā, — es cicti noteicu. — Bez tā pagaidām nav domājams neviens praktiski izmantojams ele­ments. Ja nu tikai .. .

Es jautājoši palūkojos Semjonā, nezinādams, vai drīkstu at­klāt mūsu noslēpumu. Tomēr priekšnieks manu samulsumu ne­pamanīja.

— Ļoti žēl, — viņš nopūzdamies teica, laikam atcerējies ap­laupīto kapsētu. — Redziet tā, — viņš turpināja. — Man ir viss skaidrs. Paldies, protams, par populāro izskaidrojumu. Es ne­saprotu tikai, kādēļ jums vajadzīgs tik daudz šo elementu. Nu, būtu izgatavojuši vienu, nu — divus. Es saprotu, ka jūs šī lieta loti aizrauj. Bet kāpēc — es jums jautāju, — visa kapsēta sapos­tīta? Tā taču nevar, zēni! Pie mums, protams, cinku te nekur nevar dabūt, bet nedrīkst taču apsmiet mirušos!

— Mēs eksperimentējam, — Semjons, galvu nodūris, teica. — Mēs gribam uzbūvēt tādu bateriju, lai varētu apgaismot visu pilsētu …

— Ko? — priekšnieks vēlreiz jautāja. — Visu pilsētu? Bet, ja jau jūs paskaidrojāt, ka bez cinka baterijas nav iespējamas, uz kādām kapsētām tad jūs cerat?

Un te nu Semjons, man gluži negaidot, atklāja priekšniekam mūsu noslēpumu.

-Tie ir tādi iepriekšēji mēģinājumi, — viņš iesāka, — mēs, t;i teikt, praktizējamies. Bet turpmāk cinks mums nebūs vaja­dzīgs. A4ēs izgudrojam tādu galvanisku elementu, kurā izšķīst nevis cinks, bet ogle. Oglei vajag sadegt elementos un dot elektroenerģiju. Tad to nevajadzēs dedzināt tvaikmašinas kurtuvē, lai no dinamomašinas griešanās iegūlu elektrību. Elektrostacijas nebūs vajadzīgas . . .

Priekšnieks pa smaidīj a.

— Bet vai, izņemot jus, nav bijuši gudrinieki, kas tā gribētu izdarīt? — viņš jautri ieprasījās.

— Nē, nav bijuši! — es dedzīgi pasteidzos atbildēt.

— Tātad jums šķiet, ka elektrostacijas velti tiek būvētas? — priekšnieks turpināja.

— Cilvēki vēl nevar ogles ķīmisko enerģiju tieši pārvērst elektriskajā, — Semjons pieceldamies svinīgi teica. — Tāpēc, lūk, būvē elektrostacijas ar tvaika mašinām.

— Paga, paga! — priekšnieks uzbudinājās un arī piecēlās kājās. — Mašina taču ražo milzīgu jaudu, bet cik tad elementu vajadzēs, lai apgaismotu kaut vai tik mazu pilsētu, kāda ir mūsējā?

— Tas nemaz nav svarīgi! — Semjons iekarsa. — Sākuma jāatrisina pati pārvēršanas problēma un tikai tad jāgudro par jaudām. Jūsu uzskats ir, ka elektrostacijas ar dinamomašinārn būvē labprāt. Jums liekas, ka prieka dēļ ogli sadedzina tvaik- masinu kurtuvēs, lai varētu darbināt dinamo. Nekā tamlīdzīga! Nekur pasaulē ogli neprot tā sadedzināt, lai uzreiz dabūtu tieši elektroenerģiju. Ar cinku to galvaniskajos elementos var dabūt, bet ar ogli ne . .. Un tomēr oglē apslēptā ķīmiskā enerģija ir desmitkārt lielāka par to, kas slēpjas cinkā!

Mēs laikam priekšnieka kabinetā bijām sacēluši lielu jandālu, jo pa vaļējām durvīm sāka ielūkoties miliči, kas pirmo reizi dzīvē redzēja nopratināšanu pārvēršamies par zinātnisku disputu.

— Ko tas nozīmē — labprāt? — priekšnieks sauca pilnā balsī. — Ja reiz tvaika elektrostacijas tiek būvētas, tad laikam tas ari ir vajadzīgas!

— Jā, ir gan vajadzīgas, — dzēlīgi turpināja Semjons. — No oglē ieslēgtās siltuma enerģijas tvaika mašina tikai caurmērā piecus līdz septiņus procentus pārvērš vārpstas griešanās ener­ģijā. Un tad vēl zudumi, šo griešanos pārnesot uz dinamo. Un tad vēl zudumi, kas rodas pašā dinamomašinā. Tāpēc arī elek­trībā pārvēršas tikai daļa no tā, ko varētu pārvērst pilnīgi.

— Bet galvaniskajos elementos, — es metos starpā, — cinkā ieslēgtā ķīmiskā enerģija gandrīz visa pārvēršas elektriskajā. Zudumi tikai kādi piecpadsmit divdesmit procenti. Tas ir zinātniski pierādīts. Lūk, ja arī ar ogli varētu panākt to pašu .

Priekšnieks sabāza rokas kabatās un nopietni uzlūkoja mūs.

— Un vai tad jums… tur kaut kas iznāk? — viņš pavaicāja, sēzdamies pie galda.

— Nu, redziet … —Semjons mazliet apmulsa. — Tieši va­kar… Tas nu gan, ka strāva brīžiem radās, brīžiem izzuda…

— Ta tāda savāda lieta,— es Semjonu pārtraucu. — Es ieve- roju, ka stiprs spriegums raclās tad, kad kapu zvanu tornī… iemil gojas …

Aprāvos un nezināju, kā lai paskaidroju tālāk. Un, kad bei­dzot izstāstīju savus novērojumus, priekšnieks ar izbrīnu ilgi un vērīgi .noraudzījās manī.

— To man vajadzēs izdibināt. Ļoti interesanti! Ļoti intere­santi!…— viņš sacīja. — Es drīz pie jums ieradīšos. Liekas, ka būs jums jāpalīdz, — viņš nobeidza, pieceldamies no krēsla, lai atvadītos no mums.

Mēs sēdējām Semjona istabā un skumīgi noraudzījāmies uz mūsu bateriju, kurai cinka vietā vajadzēja patērēt ogli. Tā bija pavisam bez dzīvības. Nemaz nevarēja ticēt, ka vēl vakar lai bija spriegums. Te bija kāds ļoti liels noslēpums.

Tādu galvanisku elementu, protams, bija mēģinājuši uz­būvēt arī citi pirms mums.

Ja, piemēram, sērskābes šķīdinājumā ieber Bertolē sāli, tad rodas tik stipri oksidējošs savienojums, ka zināmos apstākļos tas var oksidēt pat ogli. Elementā ar tādu šķidrumu cinka vietā tad šķīst ogle. Tomēr tāda elementa spriegums ir niecīgs. Strāvu "var konstatēt tikai ar ļoti jutīgu aparatu. Bet par to, ka tas varētu atvietot elektrostaciju, nevar būt ne runas. Taču vakar …

Šeit acīm redzot norisinājās kaut kas tāds, ko mēs vēl nesa­pratām. Skaidrs arī, ka tā bija nejaušība. Bet, kas tas īsti bija, mēs nevarējām tikt gudri. Es atkal un atkal domāju par dīvaino mirgojumu zvanu tornī, jo skaidri biju redzējis, ka spriegums toreiz radās tieši tajā mirklī. Turpretī Semjons, kurš nekādu mirgojumu, šķiet, nebija redzējis, par to daudz neko nebēdāja un turpināja noņemties gar stikla burkām, kas bija pildītas ar duļķainu šķidrumu.

Laiks ritēja gausi. Pilsētai cauri gāja kāda karaspēka daļa, un gar mūsu logu bezgalīgā rindā vilkās vezumi, piekrauti ar dažādām mantām. Es jau gatavojos aiziet līdz kapu baznīcai, lai tur uz vietas izpētītu, kāds cēlonis bija dīvainajam mirgojumam, ko tiku novērojis, kad negaidot uz sliekšņa parādījās milicijas priekšnieks.

— Sveiki, ērgļi!—viņš jautri uzsauca, ienākdams mūsu istabā. — Kā veicas ar galvanisko elektrostaciju? Vai var jau rakt stabus?

— Nelāgi, — es atbildēju. — Šodien nav nekāda sprieguma. Bet vakar bija … Gluži nopietni — bija.

— Nu, ko tad jūs nolaižat rokas? — priekšnieks turpināja, sēzdamies krēslā. — Ja jau vakar bija, tad skaidrs, ka kādreiz būs atkal… īr gan jums te alķīmija!

Priekšnieks sajūsmināts aplūkoja mūsu laboratoriju.

— Kur tad jums tā baterija, kurā cinka vietā darbojas ogle?

— Te tā ir, — Semjons drūmi novilka, rādīdams uz burkām,, no kurām rēgojās rupji, nenogludināti koksa gabali.

— Ak tā, pie viena, — priekšnieks teica. — Es pacentos uz­zināt par mirgojumu zvanu tornī, kuru jūs vakar redzējāt. Kara­spēka vienība, kas patlaban iet cauri pilsētai, vakar uzstādīja radioraidītāju, un antena bija izvilkta uz torni. Antena, tā runā, dažreiz, ja gaiss ir sauss, tumsā spīd — laikam no sprieguma. Ar vārdu sakot, elektrība it kā aiztek gaisā. Šodien antena noņemta.

Es aiz pārsteiguma sastingu. Sernjonam no rokām izkrita liels koksa gabals un iekrita burkā ar apskābļoto ūdeni; sejā vi­ņam iesitās šļakatas, bet viņš to nemanīja.