V.Ochotnikovs - Meklējumu pasaulē

Meiteni pārņēma neskaidra tuvu briesmu nojauta.

Pie skaņu mērīšanas punkta priekšnieka atradās kapteinis Krichaļovs.

— Pašlaik pulkstenis ir piecpadsmit un astoņpadsmit minu-

tes, — viņš teica, palūkojies rokas pulkstenī. — Ja mēs izbrauktu pēc stundas ceturkšņa …

— Bet kur atrodas tas Politechniskais institūts? — apakšpulk­vedis viņu pārtrauca, pieiedams pie sienas, kur karājās Ļeņin­gradas karte.

Viņš sāka vilkt ar pirkstu pa karti.

— Divdesmit trīs kilometri… tad vēl astoņi… Liekas, ka pagūsiet…

Tālumā, ātri cita citai sekodamas, smagi nodimdēja liel­gabalu zalves.

— Vajadzētu paņemt līdzi vēl trīs cilvēkus, — teica kapteinis Krichaļovs, tuvojoties kartei.

— Paņemiet… Protams, paņemiet! — apakšpulkvedis pie­krita. — Vai esat padomājuši, kurus? .. . Tad ta lietiņas! Un vajadzēja arī, lai tā… — viņš turpināja, skatīdamies kapteinī. — Rīkojieties veicīgāk! Ko jūs vēl stāvat?

Pēc dažām minūtēm vieglā mašina, šūpodamās pa grambām, ko vāji apgaismoja šauras zilas gaismas svītriņas, izbrauca laukā no dzeloņstiepļu aizžogojuma un devās uz šosejas pusi.

Drīzumā tā joņoja pa šoseju pilnā gaitā.

Nemiera pilna Zojai tagad šķita laboratorija. Blāvi spīdēja elektriskā galda lampa. No aparatiem, kas nekārtībā stāvēja uz galdiem, uz sienām krita ērmīgas, garas ēnas.

Meitene ieklausījās ikvienā vismazākajā troksnītī. Laukā atkal bija sacēlies stiprs vējš. Paretam varēja dzirdēt, kā pie durvīm mīņājas un klusītēm ieklepojas sargkareivis.

Zoja sēdēja pie ieslēgta oscilografa un vēroja fluorescējošo ekrānu.

Viņa jau bija reģistrējusi astoņus šāviņus. Dažreiz tie aiz­lidoja garām kaut kur tālumā, bet reizēm ar šausmīgu troksni un rēkoņa pārskrēja pāri itin tuvu, un tad tūlīt sekoja apslāpēts sprādziena troksnis, no kā nodrebēja logu rūtis. Meitene, cik vien iespējams, precizi izdarīja novērojumus, pierakstot laiku un sava aparata rādījumus.

Pa loga stikliem bungoja rupjas lietus lāses, un šī saraustīta bungošana brīžiem nomāca vēja aurus.

— Biedre Ļeontjeva! — atskanēja sargkareivja balss, kad šāviņš sprāga pavisam tuvu. — Vai nebūtu labāk, ja jūs ietu uz patvertni? Viņš nez kāpēc pārāk uzkritis mūsu rajo­nam . . .

Zoja pateicās sargkareivim un atbildēja, ka patlaban ne­kādi nevarot iet.

Meitene savu novērojumu rezultātos šķita saskatījusi tādu ka likumību. Ar interesi viņa apskatīja tikko sarakstīto tabulu. «Ne, pašlaik nevaru aiziet,» Zoja nodomāja.

Lietū salijis slapjš, durvīs nostājās leitnants Kovaļevs.

Zoja Petrovna, ko tad jūs vēl te sēžat! .. . Nu, tas taču nekur neder! Ejam uz patvertni!

Tālumā nošķinda birstoši logu stikli.

— Es pašlaik nevaru pārtraukt novērošanu … Ļoti interesanti rezultāti, — meitene teica, ātri pierakstot uz papīra aparata kār­tējos rādījumus.

Pa gaiteni tuvojās balsis un soļu dipoņa. Leitnants steigšus devās uz durvīm un izgāja vāji apgaismotajā gaitenī. Viņš ieraudzīja karavīru grupiņu. Tie bija cilvēki, kas nāca no skaņu mērīšanas punkta.

— Uz kurieni jūs, biedri? —leitnants iesaucās.

Atbildi viņš nedabūja. Norībēja briesmīgs spēriens, kas sa­tricināja visu ēku.

*

Leitnants strauji ieskrēja laboratorijā.

Apgaismodams istabu ar elektrisko lukturīti, kura gaisma ar pūlēm spraucās caur biezo putekļu mākoni, viņš ieraudzīja baigu postažu. Visur mētājās salauzīti fizikas aparati. Pa mel­najiem logu caurumiem drāzās iekšā vētra. Pa istabu traucās vējš, izdzenādams kodīgos, smacīgos dūmus.

Pie apgāzta galda, uz mutes iekritusi baltu apmetumu gru­vešu kaudzē, uz grīdas nekustīgi gulēja Zoja. Rokā viņa bija

krampjaini sažņaugusi zīmuli. . ..

*

— Jā… Kādreiz viss Šis gadījums sagādāja mums daudz raižu, — ģenerālis saīdzis turpināja. — Vai jūs par to nekā nezināt?

Viņa priekšā sēdošais pulkvedis pakratīja galvu.

— Šādas tādas visai pretrunīgas baumas mēs Maskavā dzirdējām, — viņš domīgi noteica.

Sirmais artilērijas ģenerālis uzrāva sērkociņu un, aizkūpi­nājis papirosu, piecēlās kājās. Spožas ziemas saules stari, pa logiem slīpi krītot pāri visam kabinetam, spraucās cauri no grī­das kāpjošiem zilu tabakas dūmu mutuļiem.

— Atnāk pie manis meitene, — ģenerālis turpināja, staigā­jot pa istabu. — Nu, jūs jau droši vien esat dzirdējis par pro­fesoru Ļeontjevu? Tā ir viņa meita. Nu, tā. Es viņai jautāju, kas atgadījies. Izrādās, viņa novērojusi, iedomājieties tikai,

ļoti dīvainu un neizskaidrojamu parādību … Jāpiebilst, ka vi­ņiem institūtā bija ierīce, izgatavota īsi pirms kara, gaisa t elektrisko spriegumu pētīšanai. Tas bija ļoti precizs aparats, uzbūvēts, kā saka, ievērojot jaunākos zinātnes un technikas sasniegumus, bet būtībā pavisam vienkāršs. Uz jumta viņi stingri noteiktā kārtībā bija uzstādījuši vairākas antenas un sa­vienojuši tās ar katodoscilografu. Vismazākās izmaiņas atmo­sfēras elektrības stāvoklī šis aparats uzrāda lieliski …

Jāatzīstas, es par meitenes paziņojumu ļoti izbrīnījos… Viņa man stāsta, ka citādi neesot, — ienaidnieks Ļeņingradu apšaudot ar īpašiem — elektriskiem šāviņiem. «Mana oscilo- grafiskā iekārta,» viņa saka, «pilnīgi skaidri rāda, ka šāviņš nes sev līdzi milzīgi lielu elektrības potenciālu. Parastie šāviņi taču nevarētu kaut cik ietekmēt manus aparatus!» — «Patiešām,» es nodomāju. «Būs jāpapētī…» Bet nu klausieties tālāk. Kādā mūsu skaņu mērīšanas punktā par aprēķinātāju strādāja sarkan­armietis Ozerovs, Nikolajs Ozerovs.

Ģenerālis atgriezās pie galda un apsēdās savā krēslā.

— Tas ir Politechniskā institūta bijušais students, — ģene­rālis turpināja. — Viņš vairākus gadus strādājis profesora Ļeontjeva laboratorijā. Un nu, iedomājieties, šo pašu Ozerovu sūta komandējumā uz Ļeņingradu, lai tas atvestu mērīšanas ierīces, kādu tobrīd pagaidām trūcis. Viņš atbrauc Politechniskajā institūtā. Skatās — par vēlu ieradies. Viņam pastāsta, ka insti­tūts un visas laboratorijas jau evakuētas, patlaban tur iekārto­jot hospitāli .. . «Nu,» viņš nodomā, «pamēģināšu iekļūt savā laboratorijā. Varbūt tur kaut kas no iekārtas būs palicis.» Viņš pieiet pie laboratorijas durvīm. Mēģina atvērt — aizslēgtas. Tad viņam ienāk prātā; ka šīs durvis var atslēgt ar sava dzī­vokļa atslēgu. Viņš ieiet laboratorijā. «Brīnums gan,» viņš domā, «kāpēc viņi atstājuši tik daudz aparatu?» Apskatījās — nav nekā tāda, kas varētu noderēt skaņu mērīšanas punktam. Un tad, posdamies projām, viņš paķēris līdzi burtnīcu, kas ar zīmuli bijusi pierakstīta Zojas Petrovnas pazīstamajā rokrakstā. «Paņemšu par piemiņu,» viņš domā, «un pie viena paskatīšos, ar ko viņi te bez manis nodarbojušies!» Viņam ne prātā ne­nāca, ka Zoja Pctrovna vēl nav aizbraukusi .. .

Ģenerālis smaidot uzlūkoja savu sarunu biedru.

— Nu, tad tā, — viņš pēc brīža turpināja. — Ozerovs atgrie­žas savā daļā un sāk pārskatīt paņemto burtnīcu. Un ko viņš redz? Tieši tās piezīmes par šo dīvaino parādību, ko Zoja Pct­rovna novērojusi! Nu viņš sāk pamazām apsvērt. Redz — kaut kas nav gluži kārtībā … Un, iedomājieties tikai, uzminēja gan! Viņam jau nu, protams, bija daudz vieglāk nekā pašai Zojai Petrovnai, jo viņš taču strādāja pie šāviņu lidojumu no­vērošanas . . .