V.Ochotnikovs - Meklējumu pasaulē

Sarkanarmietis pārdomādams brītiņu pastāvēja un gausiem soļiem devās uz vārtiem, kas veda parkā.

Pie vienām institūta galvenā korpusa ieejas durvīm ritēja spraigs darbs. No rūcošām, lēni manevrējošām automašīnām, ko apgaismoja pa šaurām prožektoru spraugām izlauzušies zi­las gaismas kūlīši, steigā izkrāva smagas kastes. Bija dzirdama durvju atsperu čīkstēšana, aprauti komandas vārdi un kā pa­rasti, lielus smagumus nesot, dobjš šļūcošu soļu troksnis. Bija pienācis pirmais sūtījums ar medicīnisku iekārtu. Galvenajā korpusā bija paredzēts ierīkot hospitāli.

Slaidais sarkanarmietis ilgi stāvēja, noskatīdamies izkrau­šanas darbos.

Ja Zoja Ļeontjeva, kas bija tikko iznākusi no savas labo­ratorijas, būtu gājusi pa centrālo aleju un nevis pa šauro ta­ciņu taisnākā ceļā uz māju, viņa būtu pamanījusi pie koka paslē­pušos cilvēku. Bet, dziļi nogrimusi savās domās, meitene pagāja garām.

Naigiem, noteiktiem soļiem sarkanarmietis devās uz in­stitūta ieeju. Viņš pagāja garām strādājošiem ļaudīm un no­kļuva kādā no garajiem gaiteņiem.. Taustīdamies pa tumsu un ik mirkli ar elektrisko lukturīti apgaismodams durvju rindu, viņš centās saskatīt pie tām piestiprinātās mazās tāfelītes ar nume­rāciju. Pie kādām durvīm sarkanarmietis apstājās un ieklau­sījās. Pēc brīža iztālēm vāji dzirdamajam izkraušanas troksnim pievienojās jaunas, šķindošas skaņas, ko tukšais gaitenis sa­kopota un pastiprināja.

Nepazīstamais, pielāgodams atslēgas, mēģināja atvērt durvis.

Griezīgs un nepārtraukts zvans lika Zojai pietrūkties no gultas. Pēc ļeņingradiešu parašas viņa gulēja neizģērbusies, lai trauksmes gadījumā būtu gatava.

— Man vajadzīga biedre Ļeontjeva! — aiz durvīm noska­nēja sulīga balss.

Priekšnamā ienāca leitnants.

• —Atļaujiet iepazīties, — viņš teica, noņemdams cepuri. — Leitnants Kovaļevs . .. Nāku pie jums šādā lietā … Man

uzdots sameklēt jūs un norunāt par jūsu tēva laboratorijas at­likušās iekārtas evakuēšanu. Ceru, ka jūs brauksiet ar šo pašu vilcienu.

Gluži neviļus Zojai nolaidās rokas. «Evakuacija» — ļoti vien­kāršs vārds, ko viņa gaidīja jau vairākas dienas, tagad tai šķita jauns un nelaikā.

— Paklausieties … — viņa mazliet nedroši teica, — es lai­kam tagad nevarēšu… Un atlikušo iekārtu arī nedrīkst aiz­vest …

— Kāpēc tad tā? — leitnants brīnījās. — Man ir rīkojums. Lūdzu, te būs dokumenti…

— Lai vai kā, — turpināja Zoja, aplūkojot leitnanta pasniegto papīru, — man nepieciešams uzkavēties šeit kaut vai dažas die­nas. Tas ir tāpēc … Man pat grūti jums izskaidrot . . . Šovakar es novēroju ļoti dīvainu parādību . . . Man tā jāizpētī. Man ir aizdomas, ka …

Pusteikumā Zoja aprāvās. Šīs aizdomas bija pārāk neskaid­ras, un vai maz bija vērts stāstīt par tām maz pazīstamam cilvēkam!

— Ja jums ir iespējams, būtu labi tūlīt apskatīt iekārtu, — leitnants aicināja. — Man nepieciešams priekšstats par aparatu daudzumu un lielumu.

Drīz vien viņi gāja pa parku uz galveno korpusu.

— Vai jūs domājat, ka man pašam viegli nākas atstāt Ļeņin-

grādu? — leitnants it kā mierinaja savu ceļa biedri. — Kaut jūs zinātu, cik tas grūti! Kāds mans biedrs…

Leitnants nepaguva pabeigt, jo meitene cieši ieķērās tā rokā.

— Skatieties!… viņa čukstēja, noradot uz tumsā redzamo ēkas masivu. —Vai redzat?

— Nē, neredzu, — Kovaļcvs apstādamies dobji atbildēja.

Saceļas viegls vējiņš un sakustināja tumšo koku retās lapas.

Parku piepildīja liega rudens šalkoņa.

— Lūk, tur malējā logā, — Zoja turpināja, — brīžiem pavīd un izgaist gaisma… — Vai nu redzat?

— Jā, redzu . . . Bet kāpēc jūs tādēļ esat tik ļoti uztraukta?

— Kāds klaiņo pa istabu, kur atrodas mūsu laboratorija . .. Tā ir elektriskā lukturīša gaisma . . . Bet durvis aizslēgtas un atslēga pie manis, — Zoja teica, vilkdama leitnantu uz priekšu.

— Ceru, ka jums tur neglabājas nekas slepens? — leitnants klusu sacīja, kad viņi jau bija iegājuši patumšajā institūta gaitenī.

Laboratorijai viņi centās tuvoties bez trokšņa. Leitnants mē­ģināja ar rāvienu atvērt durvis, bet tās izrādījās aizslēgtas.

— Atslēgu! … — Kovaļevs čukstēja.

Taču durvis nevarēja atslēgt.

— Agrāk tā nekad nav bijis, — Zoja klusu stāstīja. — Dur­vis vienmēr varēja atslēgt viegli. Var būt, ka atslēgas caurumā kāds lauzījies ar mūķīzeri un sabojājis to …

Beidzot pēc ilgām pūlēm noklikšķēja slēdzene un smagās durvis čīkstēdamas atvērās.

Leitnants tūdaļ negāja istabā. Viņš labu brīdi ar kabatas luk­turīti apgaismoja visus attālākos stūrīšus, vērīgi pētīdams dī­vainās ēnas, kas krita no fizikas aparatiem.

Istabā neviena nebija.

— Redzat nu! — leitnants sacīja, palīdzēdams meitenei no­laist aptumšošanas aizkarus. — Velti jūs uztraucāties. Droši vien sajaucāt logus.

Zoja gribēja atbildēt, ka šie logi tai pazīstami jau kopš bēr­nības un kļūdīšanās nevarēja būt, bet tai mirklī izdzirda kādu skaņu un sāka klausīties.

Laukā klusi šņāca vējš. Skaitot sekundes, skaidri tikšķēja sienas pulkstenis. Bet nezin no kurienes iztālēm tuvojās spalgs, gaudojošs svilpiens.

— Kas tā par skaņu? — meitene, leitnantam pieiedama, vaicāja.

— Tas laikam ir šāviņš, — Kovaļevs atbildēja. — Un, kā rā­dās, liela kalibra. Vai tad jūs nezināt, ka kopš vakarvakara ienaidnieka artilērija uzsākusi apšaudīt mūsu rajonu?

— Es jau tā domāju, ka tas ir šāviņš. Jau vakar es dzirdēju

šo svilpšanu. Bet pastastiet man, kas tas ir par šāviņu! Tas ne­var bni parasts artilērijas šāviņš! — Zoja ātri runāja.

Nenogaidījusi atbildi, meitene steidzās ieslēgt svirslēdžus uz sadales dēļa, un jau pēc dažām sekundēm pa oscilografa apaļo ekrānu sāka skraidīt zilās līkloču svītriņas.

— Ko jūs gribat darīt? — leitnants izbrīnījies prasīja. — Un kas tas par neparasto šāviņu, par ko jūs runājat?

— Vienu mirklīti, es jūs lūdzu … — sacīja Zoja, spraigi vēro­dama aparata darbību.

Piesardzīgi, cenzdamies nesacelt troksni, leitnants pienāca pie meitenes.

— Ko tas viss nozīmē? — viņš vēlreiz vaicāja, uzmanīgi lūkodamies ekrana fluorescējošā virsmā.

Tobrīd cauri vēja šalkoņai atkal izlauzās pāri lidojoša šāviņa' pazīstamie, gaudojošie svilpieni. Leitnants ieraudzīja, ka ņirbo­šās, zilās svītriņas uz ekrana ātri sāk mainīt savu veidu, sa­režģīti locīdamās un izplatīdamās uz visām pusēm. Uz mirkli parādījās asas, augstas svītras, kādā sekundes daļā piepildot visu ekrānu, bet pēc tam attēls uzreiz nozuda. Kaut kur tālumā noskanēja smags un dobjš sprādziena troksnis.

— Biedre Ļeontjeva! — leitnants kļuva nemierīgs. — Jums katrā ziņā jānokāpj patvertnē. Mūsu rajonu apšauda.

Meitene atkal neko neatbildēja. Kā apburta viņa raudzījās uz ekrānu.

— Vai redzējāt? — viņa čukstēja it kā atjēgdamās.

— Nesaprotu, par ko jūs tā uztraucaties! — leitnants sacīja. — Jūs laikam runājāt par kādu neparastu šāviņu …

— Jā, jā… šāviņi nav parastie. Parastie šāviņi nevarētu tik ļoti iedarboties uz manu oscilografisko iekārtu. A4ēs esam atklā­juši, ka lido šāviņi, kas satur milzīgi lielu elektrisko lādiņu. Te ir kāds noslēpums. . . ienaidnieks sācis lietot jaunu ieroci, — meitene satraukta ātri runāja.