V.Ochotnikovs - Meklējumu pasaulē

Drūma izskatījās aplenktās pilsētas iela. Iedomāsimies pelē­kas rudens debesis, smalkas lietus lāsītes, kas it kā turas gaisā, un valgmē spīdošus ēku granita pamatus. Dažādās, reizēm pat gluži negaidītās vietās darbojas kaujas lidmašinu motori. Ne­miera pilna aizskan viņu rūkoņa — gan skaļa, gan lēni gaistoša. Pa ietvēm steidzīgi un drūmi aizsoļo cilvēki. Viņu sejās ir sevišķi sasprindzināta izteiksme. Bet tam visam pāri atskan vienmērīgie un dobjie metronoma pukstiem, kas dzirdami no visiem ielas novietotajiem reproduktoriem.

Gauss un tīri kā svinīgs ir šo sitienu ritms. Tas aizskan pāri pilsētai, it kā vadīdams tās ritmisko dzīvi. Ļeņingradieši pie tā pieraduši. Tas šķiet dienas rūpju un garās nakts modrā klusuma neatņemama sastāvdaļa. Rāmie un lēnie sitieni nemitīgi stāsta par to, ka pilsēta-cīnītāja modri stāv sardzē. Bet, ja skumjais sirēnas kauciens, pārskrienot visai skaņu gammai, sākot ar zema­jiem un beidzot ar visaugstākajiem toņiem, pavēstī, ka tuvojas uzbrukums no gaisa, tad reizē ar to metronoma tikšķieni kļūst jau biežāki un nervozāki. Pilsētas pulss izmainās. Tas sāk sist n'eatlaidīgi, aši kā organismā, kas sakopojis spēkus, gatavoda­mies cīņai uz dzīvību un nāvi.

Zoja apstājās pie lielas ēkas parādes durvīm. Tūdaļ netālu apstājās arī jefreitors, kas visu laiku bija tai sekojis. Kad mei­tene nozuda aiz durvīm, viņš lēniem soļiem pārgāja otrā ielas pusē un sāka no avīžu papīra tīt garu smēķi, izlikdamies, ka nogrimis šajā darbā.

Burzīdama saujā caurlaidi, Zoja knašiem soļiem uzkāpa pa platām marmora kāpnēm un drīz vien atradās ar mīkstām ādas mēbelēm iekārtotā, plašā kabinetā.

— Lūdzu, sēdieties! Es klausos, — aiz galda atskanēja lab­sirdīga balss.

Meitene sāka ātri un enerģiski stāstīt, nervozi grozīdama pa rokām jau tā saņurcīto caurlaidi.

— Jūs sakāt, — ģenerālis teica, uzmanīgi noklausījies viņas paskaidrojumu, — ka tie nevar būt parasti šāviņi? Tā, tā.. . Interesanti. . .

— Bez šaubām! — meitene dedzīgi turpināja. — Mana iekārta, kas paredzēta elektrisko spriegumu pētīšanai atmosfērā, nespēj reaģēt uz parastu šāviņu tuvošanos. Tas ir pilnīgi skaidrs…

— Tā, tā . . . Un kādas ir jūsu domas?

— Var domāt visu, ko vēlas, — meitene turpināja. — Man skaidrs ir tikai viens: šie šāviņi satur kādu elektrisku ierīci . .. Varbūt fašisti sūta uz mums. . . automatiski vadītus šāviņus vai arī vada tos pa radio, — viņa bikli nobeidza.

Ģenerālis vērīgi uzlūkoja viņu.

— Mēs pagaidām tā kā nekā nezinām par šādiem šāvi­ņiem,— viņš lēni noteica.

— Nu, redziet nu! Vajag taču kaut ko šajā lietā darīt! — mei­tene uztraucās.

Pēc dažām minūtēm ģenerālis Zoju pavadīja uz sava kabi­neta durvīm.

Tātad esam norunājuši, — viņš sacīja, atvadoties spiez­dams tās roku. — Bet pielūkojiet, velti nedodieties briesmās… Patvertne taču jums tur ir?

— Nekas, esiet bez bažām!… Visu labu! — meitene pasmai­dīja un nozuda aiz durvīm.

Drīz Zoja Ļeontjeva pa slapjo ietvi steidzās atpakaļ. Tāpat kā iepriekš viņai sekoja mazais jefreitors, visai nemākulīgi izpil­dīdams šo pavadoņa lomu. Itin grūti viņam klajas, kad meitene iekāpa tramvajā. Viņš tikko paguva ielēkt tajā pašā vagonā.

Jefreitors neatkāpās no viņas arī tad, kad tramvajs pieturēja pie parka, kur atradās Politechniskais institūts. Gan žiglāk, gan gausāk, cenzdamies palikt nemanīts, viņš sekoja tai pa smilšai­najām alejām.

Pēkšņi spalgs, neparasti stiprs, apdullinošs grāviens apstul­bināja Zoju. Meitene pakrita slapjajā zālē un instinktīvi saķēra ar rokām galvu. Acu priekšā cits aiz cita novirmoja zili loki. Cauri uzmācīgajam, džinkstošajam troksnim ausīs viņa gluži tuvu sadzirdēja gari stieptu cilvēka kliedzienu.

«Kas tas? Vai patiešām esmu ievainota?» Zojai neskaidri pa­vīdēja prātā.

Piecelties viņa varēja tikai ar lielām pūlēm.

Aizmugurē viņa ieraudzīja melnu dūmu mutuli. No turienes skanēja smagi, dobji kunkstieni.

«Tas ir šāviņš,» viņai iesitās apziņā.

Kad dūmi kaut cik izklīda, varēja saskatīt, ka sadragāta koka tuvumā uz vēdera guļ maza auguma cilvēks garā, saplosītā un asinīs samirkušā šinelī.

Asinīm notriepusies, Zoja vilka ievainoto jefreitoru, kas bija iekāries viņas plecā un ar pūlēm kustināja kājas. Pcc vienādiem laika sprīžiem gluži tuvu arvien vēl plīsa šāviņi. Tie griezīgi svilpa un gaudoja, bet reizēm, šausmīgi rēkdami, pārlidoja pāri galvai. Tuvumā neviena nebija. Šādās reizēs cilvēki parasti slēpās bumbu patvertnēs vai cieši pieplaka pie sienām. Beidzot pie pašas ieejas institūta ēkā pārgurušo meiteni sastapa divi sarkanarmieši. Viņi piesteidzās tai palīgā un saņēma vaidošo cilvēku.

— Ir gan nelaime! — viens no sarkanarmiešiem juta līdzi Zojai. — Nav jau kur novietot! Hospitālis vēl nestrādā. Ārstu tuvumā nav. Kur tad mēs lai viņu nesam, ko?

— Nesiet viņu augšā pie manis, — Zoja teica un naigi devās uz priekšu, rādīdama ceļu.

Garajā institūta gaitenī dobji skanēja smagi, apspiesti^ vaidi.

Pie savas laboratorijas durvīm meitene izbrīnā apstājās. Pie ieejas stāvēja sarkanarmietis un ar neuzticību noskatījās uz tās asinīm notriepto mēteli.

— Kurp jūs, pilsonī!?

— Man jāiet šeit, tā ir mana laboratorija! Es šeit strādāju, — Zoja atbildēja.

— Uzrādiet dokumentus!

Zoja pasniedza viņam savu veco institūta apliecību.

— Ļeontjeva . . . Viss kārtībā. Varat slēgt durvis vaļa, — sarg­kareivis teica. — Bet citu nevienu es šeit nedrīkstu ielaist.

Tobrīd sarkanarmieši saudzīgi pienesa pie durvīm ievainoto.

— Biedri nupat ievainoja šāviņš, — Zoja vērsās pie sarg­kareivja.— Viņam jāizdara pārsējums. Man tur ir sanitarā soma.

— Es nu nezinu… Pavēlēts tikai jūs… Protams, cilvēks ir ievainots … tas jau redzams.

— Bet kas tad jums pavēlēja? Kas jūs šeit norīkojis? — Zoja uztraucās.

— Mani te norīkoja leitnants Kovaļevs, — atbildēja kareivis. — Viņš deva man arī attiecīgu instrukciju.

Zoja saprata, ka strīdēties nav vērts. Viņa ļoti labi zināja militārā reglamenta stingrību. Ar sarkanarmiešu palīdzību, kuri atnesa matraci, gaiteņa stūrī pie loga ievainotajam ierīkoja guļ­vietu. Cīnīdamās ar nogurumu, meitene ņēmās viņu pārsiet.

Ievainotais bija mazliet aprimis. Viņš ilgi noraudzījās Zoja ar nespodru, skumju skatienu, smagi elpodams un ar mēli ap­laizīdams sakaltušās lūpas.

Metās krēsla.

Gaiteņa galā iztālēm parādījās divi sanitari ar nestuvēm. Viņi nāca, skaļi klaudzinādami ar zābakiem un ejot sa­runādamies.

Zoja pamanīja, ka viņu parādīšanās padarīja uz grīdas guļošo jefreitorii nemierīgu. Viņš redzami pūlējās pieaicināt viņu sev klāt. Meitene piecēlās no krēsla un pārliecās pār ievai­noto. Uzmanīgi viņa centās saklausīt tā vārgos čukstus, bet sa­prast varēja tikai nesakarīgus, aprautus teikumus.

— … Jums sekoja . . . Jūs esat laba . . . Paldies . . . Uzmanie­ties . .. Es laikam miršu . . . Va-ā-ai! …

Atskanēja smags vaids, ievainotais aizvēra acis, un viņa seja sāpēs saviebās.

Pienāca sanitari.

Satraukta Zoja noskatījās pa gaiteni pakaļ nestuvēm. Mir­stošā dīvainie vārdi skanēja tai ausīs.

««Jums sekoja .. . Uzmanieties . . .» Ko tas viss nozīmē?» Zoja prātoja.

Viņa iedomājās laboratorijas logos redzēto kabatas lukturīša gaismu un burtnīcas nozušanu.