V.Ochotnikovs - Meklējumu pasaulē

— Un kas tad tas bija? — nepacietīgi jautaja pulkvedis.

Klausieties tālāk! … — ģenerālis turpināja. — Radās loti

interesants stāvoklis. Divi cilvēki, nemaz nenorunājuši, vienā un taja pašā naktī nodarbojas ar vienu un to pašu jautājumu. Ozerovs skaņu mērīšanas punktā reģistrē un apstrādā datus par visiem šāviņiem, kas aizlido pāri Politechniskā institūta virzienā, bet Zoja Petrovna tai pašā laikā, nepievēršot uzmanību apšau­dei, pieraksta sava aparata rādījumus.

— Nu, bet vai šāviņi patiešām bija elektriski? — pulkvedis vēlreiz jautāja.

— Tā jau ir tā lieta… Bet klausieties visu pēc kārtas!… Viss tas gandrīz beidzās ļoti bēdīgi, šāviņš bija trāpījis tā nama sienā, kur strādāja Ļeontjeva. Meitene tikko nesamak­sāja ar savu dzīvību. Pusotra mēneša nogulēja hospitālī… šāviņš bija trāpījis tieši tajā mirklī, kad Politcchniskajā insti­tūtā ieradās cilvēki no skaņu mērīšanas punkta kopā ar sarkan­armieti Ozerovu. Nu, tā . .. Salīdzināja piezīmes .. . Redz — lie­liski sakrīt. Pat lidojuma virzienu var noteikt pēc oscilografiskās ierīces rādījumiem. Bija atveduši sev līdzi visus datus un kartes. Tagad jau bija viegli salīdzināt: virzieni pēc skaņu mērīšanas datiem zināmi. Paskatās uz signāliem, ko atzīmējis oscilografs. Atzīmē tās vietas uz kartes. Tūlīt varēja sastādīt jaunu tabulu.— Ģenerālis piecēlās. — Panāciet uz brītiņu man līdzi, — viņš teica. — Es jums kaut ko parādīšu.

Viņi nokāpa vienu stāvu zemāk un iegāja plašā istabā. Uz galdiem, kas bija salikti gar sienām, varēja redzēt daudz nepa­zīstamu aparatu. Ap tiem nodarbojās cilvēki, tos montējot un regulējot.

— Papriecājieties nu! — ģenerālis teica, norādot uz apara­tiem.— Jauna, nesen izstrādāta aparatūra pēc Zojas Ļcontjevas un Nikolaja Ozerova sistēmas ienaidnieka šāviņu trajektoriju noteikšanai.

— Atļaujiet, biedri ģenerāli! — pulkvedis uztraucās. — Es nekā nesaprotu. Vai šāviņi patiešām bija elektriski?

— Kur nu elektriski! — ģenerālis atbildēja. — Nekādu elek­trisku šāviņu fašistiem nav bijis un nu jau vairs nebūs. Izskaid­rojums bija ļoii vienkāršs. Oscilografiskā ierīce, ar kuru Zoja Ļeontjeva agrāk strādāja, ļoti labi noteica visparastāko šāviņu virzienu. Redziet, kas par lietu: ikviens šāviņš sakarā ar berzi gaisā vienmēr elektrizējas līdz augstam potenciālām. Aparats, kas bija paredzēts elektrisko spriegumu mērīšanai gaisā, to arī atklāja. Vai nu saprotat, kā tas bija? . .. Patlaban beidzam pirmo sēriju, kas domāta Ļeņingradai, — ģenerālis turpināja.

Aparati darbojas ārkārtīgi precizi, daudz labāk par skaņu mērīšanas aparaturu. Tur, redziet, rādījumus ietekmē vējš. Nākas izdarīt labojumus. Tad vēl — jaunajai aparatūrai iespējams ātrāk apstrādāt iegūtās ziņas … Nāciet, es jūs iepazīstināšu ar izgudrojuma autoriem.

Ģenerālis ar savu ceļa biedru iegāja maza istabiņā. Pie rasē­jumiem apkrauta galda stāvēja Zoja Ļeontjeva un Nikolajs Ozerovs.

*

Todien Zojai domās bija vēlreiz jāatgriežas pie aizvadīta­jām, neaizmirstamajam rudens dienām.

— Zoja Petrovna, jūs kāds meklē!

Izgājusi pa durvīm, meitene izbrīnā pakāpās atpakaļ: viņas priekšā stāvēja neliela auguma jefreitors, tas, kuru viņa kādreiz pēc ievainojuma bija pārsējusi.

— Sveiki, biedrene Ļeontjeva! Ar pūlēm jūs sameklēju. Pie­dodiet nu, ka traucēju, — viņš samulsis turpināja. — Atnācu jums pateikties… To es nekad neaizmirsīšu.

— Paldies, biedri jefreitor, par parādīto uzmanību… — Zoja teica, cenzdamās kaut ko atcerēties. — Sakiet. .. vai nu man tā bija licies, vai arī jūs īstenībā to teicāt… jūs sacījāt, ka man draudot kādas briesmas, ka mani kāds novērojot…

Jefreitors plati un vaļsirdīgi pasmaidīja.

— Sacīju … protams … Kā gan citādi.

Zoja viņu uzlūkoja nesapratnē.

— Kā nu ne!—jefreitors turpināja. — Es pats jau jūs uzma­nīju. Man toreiz leitnants Kovaļevs uzdeva. «Es,» viņš saka, «pie laboratorijas durvīm norīkošu sargu, lai, redzi, šādi tādi diversanti tur neiekļūst, bet tu, esi tik labs, ja nu viņa kaut kur iet, tad, redzi, lai nebūtu viena.» Leitnants man paskaidroja, ka jums esot kāds militārā rakstura izgudrojums, nu, un drošības dēļ jābūt uzmanīgiem, ja ienaidnieks kaut ko gribētu uzsākt. Ar vārdu sakot, lika man jūs nemanot apsargāt. «Tas tā pagai­dām,» viņš saka, «kamēr viss nokārtosies. Citādi, redzi, burtnī- ciņu ar svarīgām formulām jau nozaguši.»

Meitenei viss kļuva skaidrs. Viņa vēlreiz cieši paspieda jef- reitoram roku.

— Pats leitnants Kovaļevs aizbrauca tūlīt pēc tam, kad jūs ievainoja, — viņš turpināja, — bet bez viņa man bija lielas pūles, kamēr jūs sameklēju. Un katram tik ņem un skaidro, kas un kāpēc . . .

Kad jefreitors aizgāja, Zoja atgriezās savā istabiņā un ķērās pie darba.

Ap sirdi kļuva līksmi un labi. Mazo istabiņu pildīja mīlīga saules gaisma, spiezdamās caur aizsalušo, blāvo stiklu.

Gluži kā acu priekšā redzu savu agrīno jaunības dienu draugu Semjonu Krapko, domīgu ukraiņu jaunieti skaidrām, zilam acīm, mazliet sakumpušu un ļoti nopietnu.

Semjons bija nedaudz vecāks par mani. Mēs dzīvojām mazā apriņķa pilsētiņā, kas atradās divdesmit kilometru nomaļus no tuvākā dzelzceļa un bija krietni nopostīta pēc nesenējā pilsoņu kara. Es biju reālskolās audzēknis, viņš — mašinista palīgs turie­nes mechaniskajā darbnīcā, abi bijām kaislīgi aizrāvušies ar fiziku un elektrotechniku. Būdami nepagurstoši eksperimentētāji un sapņotāji, mēs spējām parastajā sarūsējušajā elektriskajā zvanā saskatīt pilnīgi reālu pamatu spēcīgas dzirksteļu radio­stacijas izgatavošanai.

Mūs saistīja cieša jauniešu draudzība.

Dīvainais notikums, par ko es gatavojos stāstīt, īstenībā sakās ar to bridi, kad man paziņoja par atgadījumu ar kapsētas krustiem.

Kādreiz vēlā vakarā uz ielas man pienāk klāt kāda vecīte un saka:

— Kā gan tev nav kauna, Serjožeņka! Tas tev netiks pie­dots . .. Pagaidi vien, gan tu atcerēsies manus vārdus. Vai tad drīkst ņirgāties par aizgājējiem?

— Es nesaprotu, vecmārniņ, kāpēc jūs man to visu stāstāt! — €s viņai atbildu.

— Neniekojies nu! Šis nesaprotot!—viņa turpina. — Tu taču tomēr esi zēns no inteliģentas ģimenes. Kauns gan. Lai jau nu tas Krapko vai, sacīsim, tas pats Gricko Gorobecs, kuru nupat aizgādāja uz miliciju, tie jau abi tumšu ļaužu. Bet tev tas nav piedodams.

Vecīte padraudēja man ar pirkstu un aizčāpoja savu ceļu. Es ilgi noraudzījos viņai pakaļ.

Līdzko sadzirdu pieminam Gricko Gorobeca vārdu, man radās šausmīgas aizdomas.

Lieta tāda, ka vēl nesen viņš atstiepa mums cinka plāksnītes, kas bija izgrieztas no dīvaina veida trauka. Cinks mums bija vajadzīgs galvanisko bateriju izgatavošanai, un mēs likām Goro- becam pagādāt vēl.

«Ak tad no tāda cinka mēs ar Semjonu meistarojām savas baterijas?» man pazibēja baiga nojauta. «Vai patiesi Gorobecs butu nočiepis kapsētas krustam ovālo kārbu, kurā parasti atrodas vainagi, un uzdevis to par vecu mazgājamo trauku?»

Es uz pēdām devos pie Semjona.

Man bija jāiet garām mūsu vienīgajai pilsētas kapsētai. Es eju pa šauro taciņu un nez kādēļ cenšos tik daudz neskatīties uz il<> pusi, kur rēgojas tumšie krustu apveidi. Nevis tāpēc, ka es toreiz būtu bijis bailīgs, bet vienkārši tāpat. Man ap sirdi bija kaut kā neomulīgi. Redzams, apzinājos, ka netiešā kārtā esmu piedalījies kapu apgānīšanā. Nakts bija brīnum jauka. Smaržu pilnajā pavasara gaisā nav dzirdama ne skaņa. Virs plašām koku galotnēm iekāries mēness, apgaismojot mazās kapu baznī- eiņas zvanu torņa smaili. Iztālēm dzird dziedam meitenes.