V.Ochotnikovs - Meklējumu pasaulē

Leitnants viņā ilgi nolūkojās, apsvērdams, cik nopietni jā­uzņem šāds paziņojums. Viņš redzēja, ka Zoja nemierīgi kaut ko meklē pa galdu. Viņa atvēra rakstāmgalda atvilktnes, aplūkoja grīdu. Taču acīm redzot meklēšanai nebija panākumu.

— Es šeit uz galda atstāju savu burtnīcu ar piezīmēm, — viņa teica. — Nu burtnīcas vairs nav. Tā ir nozudusi.

Kad pie apvāršņa tumšsārtās krāsās uzausa salts rudens rīts un par laukiem nolaidusies pirmsausmas miglas dūmaka kļuva gaišāka, varēja redzēt, ka no smagās mašinas, kas apstājusies 11/ ceļa, izlēca slaids, jaunā šinelī tērpies sarkanarmietis. Viņš

ilgi raudzījās apkārt un beidzot, izvēlējies vajadzīgo virzienu, naski aizsoļoja projām no ceļa.

Tālumā gandrīz nepārtraukti smagi būkšķēja lielgabali. Kanonade bieži saplūda apslāpēta, ilgstoša rūkoņā, no kuras reizēm izlauzās atsevišķi, skaļi, cits citam neritmiski seko­joši dārdi.

Sarkanarmietis reizēm apstājās un palūkojās visapkārt. Aiz­mugurē uz gaišās debess fona neskaidri iezīmējās tālās pilsētas namu tumšie silueti, virs kuriem pacēlās milzīgs zelta kupols un divas tievas torņu smailes. Tā bija Ļeņingrada.

— Kas nāk? Caurlaidi! — pie dzeloņstiepļu aizžogojuma atskanēja sargkareivja balss.

Slaidais sarkanarmietis rādīja sargam papīru. Tas ilgi gro­zīja to rokās, rūpīgi aplūkodams no abām pusēm.

— Ejiet! — viņš pēdīgi teica un atgrūda vārtiņu aizbīdni.

Nelielajā, ar dzeloņstiepli iežogotajā platībā nebija redzams

nekas, kas durtos acīs. Šur tur virs zemes pacēlās plakani pa­augstinājumi, kas liecināja, ka tur ir zemnīcas. Pa šaurām koka kāpnītēm atnācējs nokāpa vienā no tām. Viņš sāka uzmanīgi spraukties gar komplicētiem elektriskiem aparatiem, kas bija salikti apakšzemes telpā. Novilcis šineli, sarkanarmietis apsēdās pie galda un sāka izdarīt atzīmes desmitverstu apvidus karte, kas atradās viņa priekšā.

Cilvēki, aizrāvušies spraigā darbā, atnācējam gandrīz nepie­vērsa uzmanību. Vienīgi kāds seržants klusītēm piecēlās no savas vietas un piegāja pie sarkanarmieša.

— Nu? Vai biji Politcclīniskajā? — viņš čukstus vaicāja, pie­liecies pie pašas auss.

— Biju, — klusi atbildēja sarkanarmietis.

— Atradi?

— Patlaban nav īstais laiks, pastāstīšu vēlāk… Jāziņo priekšniekam.

Durvis atvērā". un telpā ātriem soļiem ienāca apakšpulkvedis.

— Biedri Krichaļov, kāpēc nav ziņu no sestā iecirkņa? — viņš jautāja, apstājies pie ieejas.

Mazliet sakumpis maza auguma kapteinis, priekšniekam ienā­kot, panācās nedaudz uz priekšu.

— Atļaujiet ziņot, biedri apakšpulkvedi, — viņš iesāka. — Zi­ņojumu patlaban vēl papildina. Šonakt pulksten divos un trīs­desmit astoņās minūtēs reģistrēta jauna šāviņu grupa . . .

— Ienāciet pie manis pēc divdesmit minūtēm ar visiem materialiem, — basa balsī noteica apakšpulkvedis un nozuda aiz durvīm.

Kapteinis Krichaļovs piegāja pie viena no aparatiem un ap­sēdās uz taburetes. Klusumu zemnīcā • traucēja tikai aparatu vienmērīgā sīkšana.

Kapteinis uzmanīgi ieskatījās horizontālajā panelī virs sava aparata, kuru apgaismoja sīka elektriskā spuldzīte. Pa paneli nepārtraukti slīdēja plata papīra lente, tīdamās no viena velt­nīša uz otru. Uz lentes lēni parādījās vairākas smalkas līnijas, kuras aparats automatiski uzvilka ar tinti.

— Biedri kapteini, atļaujiet ziņot! …

Krichaļovs pagrieza galvu un ieraudzīja savā priekšā nesen zemnīcā atnākušo sarkanarmieti.

— Ziņojiet!

— Ierindnieks Ozerovs ieradies no Ļeņingradas, kur izpildīja jūsu uzdevumu.

— Nu, un kādi ir rezultāti?

Bet sarkanarmietis nepaguva neko atbildēt. Aparata bija dzirdama viegla, čaukstoša skaņa. Kapteinis tūdaļ pavērsās pret aparatu. Sastinga arī sarkanarmietis Ozerovs, acīm ieurbies slīdošajā lentē. Viena no zīmētajām līnijām izdarīja spēju lēcienu. Tai sekoja arī citas. Pēc dažām sekundēm papīru no­klāja līkloču līnijas, kas dažkārt cita citu krustoja. Tad līniju svārstības sāka norimt un no aparata aizstiepās lente ar vienā­dām, paralēli novietotām svītriņām.

Krichaļovs paskatījās pulkstenī un ar šķērēm nogrieza slī­došo papīru.

— Steidzami atšifrējiet, biedri Ozerov, — viņš teica. — Par brauciena rezultātiem ziņosiet pēc tam. .. Atkal, šķiet, uz Ļeņingradu! — kapteinis pieceldamies skaļi noteica. — Šoreiz, redzams, ļoti liela kalibra.

Krichaļovs devās uz izeju, viņu pavadīja pie aparata strādā­jošo cilvēku satrauktie skatieni.

Pazemes istabā atkal iestājās klusums.

Šeit atradās skaņu mērīšanas punkts. Tā bija aplenktās pilsē­tas artilērijas akustiskās izlūkošanas sirds. No šejienes ar desmi­tiem jutīgu skaņu uztvērēju un mikrofonu, kas bija novietoti uz lauka un ar vadiem savienoti ar reģistrējošiem aparatiem, izdarīja pāri lidojošo šāviņu skaņu novērojumus. Zemnīcās atra­dās aparatūra, ar ko pēc skaņas varēja noteikt ienaidnieka arti­lērijas atrašanās vietu.

Uz rotējošas papīra lentes ar smalkām tintes līkloču līnijām tika atzīmēts, kādā secībā šāviņš gājis pāri vienam vai otram mikrofonam. Izmērījot iegūtās līknes un izdarot aprēķinus, varēja uz kartes noteikt vietu, no kuras bija izšauts ienaidnieka šāviņš. Izlūkošana ar skaņu mērīšanu, kāda jau sen pastāv visās armijas, diezgan precizi norāda ienaidnieka lielgabalu no­vietojumu.

Bezjēdzīgā, barbariskā Ļeņingradas apšaude bija sākusies nesen. Skaņu mērīšanas punkta darbinieki strādāja ar lielu atbil­dības izjūtu.

Sarkanarmietis Ozerovs, tikko saņēmis uzdevumu, zemu no­liecās pār savu galdu, pētījot papīra lenti, uz kuras bija reģis­trēts jaunā šāviņa lidojums.

Zemnīcā atgriezās kapteinis Krichaļovs. Viņš ņēmās sakārtot savu aparatu, likdams tajā jaunu lenti. Drīz viņa mašinas rūk­šana saplūda ar kopējo vienmērīgo troksni, ko radīja pārējie a pa rati.

Pēkšņi Krichaļovu ieinteresēja sarkanarmieša Ozerova iztu­rēšanās, kas sēdēja, pagriezis viņam muguru. Kapteinis nu jau arvien biežāk palūkojās uz to pusi. Sākumā viņam šķita, ka Ozerovs pārāk daudz skatās apkārt un tātad nesteidzas izpildīt steidzamo uzdevumu. Tad viņš pamanīja, ka sarkanarmietis iz­vilka no kabatas saņurcītu skolnieka burtnīcu un sāka to uz­manīgi lasīt.

Kapteinis par visu to ļoti brīnījās. Līdz šim sarkanarmietis Ozerovs, bijušais Ļeņingradas Politechniskā institūta students, kas skaņu mērīšanas punktā strādāja par aprēķinātāju, bija no­derējis par disciplinētības paraugu un izcēlies ar rūpīgu darba izpildi. Pirms dažām dienām viņš bija lūdzis punkta priekšnieku atlaist viņu uz Ļeņingradu, lai no laboratorijas, kur agrāk strā­dājis, dabūtu mēraparatus, kuru šobrīd ļoti trūka. Un nu šodien, atgriezies no komandējuma, viņš izturas ļoti dīvaini.

Taču tas, kas norisinājās tālāk, kapteini galīgi pārsteidza.

Klusi un vienmuļi dūca skaņu metrisko mašinu motoriņi. Pa­retam līdz zemnīcai atnāca apslāpēta tāla artilērijas kanonade.

Pēkšņi krītot skaļi norībēja spēji atgrūsta taburete.

Kapteinis ieraudzīja, ka sarkanarmietis Ozerovs, turēdams rokās skolnieka burtnīcu, pietrūkstas kājās un plaši atvērtām acīm, turpinādams blenzt burtnīcā, metas uz izeju.

Kādā no Ļeņingradas centralajām ielām pa ietvi gandrīz vai skrēja Zoja Ļeontjeva, Ļeņingradas Politechniskā institūta aspi­rante. Gājēji apstājās un neizpratnē pavadīja to ar acīm. Viņus interesēja ne vien meitenes uztrauktais izskats, bet arī kāds cits apstāklis, ko pati meitene acīm redzot nemaz nemanīja. Viņai ļoti nemākulīgi sekoja neliela auguma jefreitors, ģērbies apval­kātā, pelēkā kareivja šinelī.