V.Ochotnikovs - Meklējumu pasaulē

Dažādas mašinas palīdzēja kalnračiem sadauzīt, sadrupināt stipro kristālisko iezi, lai to ērti varētu transportēt uz augšu.

Vienā no tālajām eiām, kur rakšanas darbi sen vairs neno­tika, vajadzēja atrasties Petrenko grupai. Gubanovs viegli uzgāja šo vietu, orientēdamies pēc kartes.

Bet izrādījās, ka zinātnieka šeit nebija. Laboranti paskaid­roja, ka viņu vadītājs te bijis vairākas reizes, bet tūdaļ atkal nezinkur pazudis.

— Viņš par kaut ko ir ļoti satraukts, — Gubanovam teica kāds no zinātniskajiem līdzstrādniekiem.

— Mēs nekad neesam redzējuši viņu tik uztrauktā stāvoklī,— otrs piebilda.

Gubanovs paraustīja plecus. Viņš lūdza pateikt zinātniekam, ka patlaban dodas pie Sabaļina un iegriezīsies šeit, atpakaļ nākot.

Pie ieejas grotē, kur strādāja Sabaļina grupa, Gubanovs pamanīja kādu tumšu plankumu. Direktors pacēla lukturi: kakta bija paslēpies cilvēks. Uz ceļiem sakņupis, tas pašlaik pielāgoja pie sienas kaut ko kastei līdzīgu. Gubanova lukturis apgaismoja pazīstamo drukno augumu.

— Pjotr Timofejevič! — direktors izbrīnījies iesaucās. — Ko jūs šeit darāt?

Petrenko sarāvās, atliecās taisns, arvien vēl stāvēdams uz ceļiem, un, kā direktoram šķita, aizsedza kasti. Kalnrača lampa viņa rokā nodzisa.

— Klusāk! … — viņš tumsā čukstēja. — Acumirkli . . .

Gubanovs vērsa sava luktura gaismu uz Petrenko. Tas steig­damies un nervozēdams atvienoja no garenās kastes elektris­kos vadus.

— Atvainojiet mani, — viņš nomurmināja, bāzdams vada galus kabatā un tīdams kasti darba tērpā, kuru viņš jau iepriekš bija noģērbis. — Es tūdaļ …

Pasitis kasti padusē, Petrenko aizskrēja projām pa eju, sa­liecies it kā zem liela smaguma.

Direktors brīnīdamies noskatījās viņam pakaļ. Pēc tam viņš ātri devās uz groti.

— Nu, kā iet? — viņš jautāja, pieiedams pie Sabaļina grupas.

— Sākumā viss bija labi, — tas atbildēja, slaucīdams rokas kabatas lakatā, — bet pēc tam viss aizmiglojās. It kā kādi atmo­sfēras traucējumi … Bet kur tie var rasties šeit — apakš zemes?

*

— Es jūs lūgšu, Nikolaj Ivanovič, nekavējoties parūpēties par tēju, — satraukts teica Petrenko, griezdamies pie direktora. — Citādi nekādas sarunas nevar notikt…

Petrenko bija sevišķi uztraukts. Šabaļins ar izbrīnu novē­roja savu kolēģi. Mazajā, mājīgajā viesistabā valdīja puskrēsla. Galda lampa ar zaļu abažuru atstāja ēnā zinātnieka seju, kurš soļoja no viena kakta uz otru.

— Kādas sekmes, Pjotr Timofejevič? — Šabaļins jautāja, kad direktors izgāja parūpēties par pacienāšanu.

— Man sekjmes? — atbildēja Petrenko, strauji apstādamies ļeņingradieša priekšā. — Jūs jokojat? Lūk, jums ir panākumi — tas tiesa! Ir par ko apsveikt.

Viņš piepeši cieši paspieda Sabaļina roku. Petrenko roka bija sausa un karsta.

— Es jūs nepavisam nesaprotu, — brīnījās Šabaļins. — Pē­dējā laikā jūs runājat ļoti mīklaini.

— Mīkla ir atminēta! — Petrenko pasita knipi. —Tagad es zinu, kas tur klaiņoja apakš zemes!

Viesistabā ienāca direktors. Tūlīt arī ienesa tēju.

— Tad, lūk, attiecībā uz to čīkstēšanu un čaukstēšanu, par ko es jums jau stāstīju … — Petrenko iesāka, nosēzdamies pie galda.

«Atkal ar savām noslēpumainajām skaņām!» direktors no­domāja. «Kālab gan tās viņam nedod mieru?»

— Daudz dažādu skaņu nākas dzirdēt ar apakšzemes akus­tiskās aparatūras palīdzību, — Petrenko turpināja. — Bet te, iedomājieties, it kā kaut kas drusku pazīstams.. . «Kas gan tas varētu būt?» es domāju. «Tāda raksturīga čaukstēšana ar sprakstēšanu …»

Stāsts direktoru ne tik daudz ieinteresēja, cik darīja nemie­rīgu. Direktoram likās, ka Petrenko acis spulgo ar nenormālu, slimīgu spīdumu. Arī viņa jautrība bija tāda kā tīša un nedabiska.

— Dzeriet tēju, Pjotr Timofejevič, — Gubanovs teica. — At­dzisīs …

— Ak, jā, jā! Tēja! … — Petrenko sarosījās. — Bet kādēļ jūs nedzerat?

Pēc tam, neteikdams vairs ne vārda, viņš izvilka no sānu kabatas dažus spožus, koši sarkanus akmentiņus un sāka tos likt glāzē.

«Gatavs!» direktoram pazibēja galvā. «Sajucis prātā! Liek karnalitu cukura vietā …»

— Pjotr Timofejevič … — direktors metās viņam klāt.

Viņu apturēja Petrenko brīdinošais žests.

— Klusāk! Acumirkli klusāk… — viņš svinīgi izdvesa, atbī­dīdams glāzi ar karnalitu uz galda vidu. — Klausieties!

Tējas tumšsarkanajā šķidrumā strauji sāka kāpt augšup daudz burbulīšu. No glāzes, kurā šķīda karnalits, bija dzirdami spraksti un klusa šņākšana.

— Nu, ko? — Petrenko triumfēdams iesaucās. — Dzirdat? Kas tas ir?

— Tur no šķīstošiem kristāliem izlaužas ta saucamā mikro- ieslēgtā gāze, — direktors atbildēja.

— Pilnīgi pareizi! Petrenko viņu partrauca. — Gāzes daļi­ņas ielāsmotas kristālos un atrodas tur gandrīz zem vairākus desmitus atmosfēru lieki spiediena . . . Gāze, kas nokļuvusi kris­tālos jau tad, kad veidojas Perinās sistēmas Kunguras slānis, tagad laužas ara. Tiklīdz šuniņu sienas, aiz kuram gāze ieslēgta, šķīšanas procesā kļuvušas plānākās, gāze izlaužas no daudzo gadsimtu gūsta . . . Vai jums skaidrs, Konstantin Sergejevič?

— Ne gluži, — noteica Šabaļins.

Vai jūs neatskārstat, kādēļ jums uz ekrana rodas miglaina dūmaka? Gāze taču kļūst par elektrības vadītaju! Nu, bet jums, fiziķim, viss pārējais taču tagad ir skaidrs . . .

— Jūs gribat teikt.. .

Šabaļins apklusa. Pārāk negaidīts viņam bija priekšā pateik­tais atminējums. Decimetra viļņu ietekmē iezī rodas jonizācijas procesi un notiek gāzu sasilšana. Gāze izplczdamās salauž sie­niņas un sagrauj kristālus. Tātad decimetra radioviļņi neder izlūkošanai kalija raktuvēs. Kristālu sabrukšana — lūk, ko vēsta dūmaka, kas rodas uz ekrana un traucē pētījumus.

Šabaļins paskatījās uz Petrenko. Cik uzskatāmi un pārlie­cinoši tas pierādīja Sabaļina aparata nederīgumu kalija raktu­vēs! Un šis nežēlīgais trieciens tiek dots direktora klātbūtnē, apspriedē, kas sasaukta pēc paša Petrenko pieprasījuma.

— Es konstatēju, — Petrenko turpināja arvien vēl tajā pašā priecīgi satrauktajā toni, — ka šis raksturīgais troksnis rodas tieši tad, kad darbojas jūsu aparatūra, Konstantin Sergejevič. Tiklīdz dzirdu troksni, skrienu uz jūsu eju, skatos: strādā. Kad jūsu aparats izslēgts — ari trokšņa nav. Vakar aiznesu pār­nēsājamo akustisko aparatu tieši uz jūsu groti. Skraidīt jau vairs nebija spēka, piekusu… Visu nakti nosēdēju pie aprē­ķiniem . .. Atvainojiet, es varbūt jums liekos drusku savāds . ..

Ļoti pateicos jums, — Šabaļins sausi noteica. — Jūs esat veltījuši man daudz uzmanības. Jūs pieradījāt, ka manu aparatu kalija raktuvēs lietot nav iespējams. Tagad man nebūs jātērē laiks, lai risinātu neatrisināmu uzdevumu.

Šabaļins strauji piecēlās no galda.

-Atļauiiet, biedri, — direktors sāka uztraukties, — vai jūs atkal taisāties strīdēties, vai?

— Kādēļ strīdēties! Par ko? — Petrenko iekliedzās, uzlēk­dams no savas vietas. — Konstantin Sergejevič, dārgais! Atļau-, jiet man jūs noskūpstīt aiz prieka . . . Vai tiešām jūs vēl neesat sapratis? Mūsu priekšā taču ir atklājums! Un kāds vēl! Es esmu ļoti priecīgs, ka palīdzēju šajā lietā . . . Mēs raidītāja jaudu pa­lielināsim un . . . Saprotat?

Petrenko ar plaši izplestam rokam tuvojās Šabaļinam. l.Jn pēkšņi Sabaļins, priecīgi iekliedzies, metās viņam pretim.