V.Ochotnikovs - Meklējumu pasaulē

— Gāzu šūniņu jonizācijā!… — viņš sajūsmā izsaucās. — Tātad, jo lielāka jauda, jo biezāka dūmaka, jo enerģiskāk sabrūk kristāli … Pjotr Timofejevič, ļaujiet sevi noskūpstīt!

«Nu, tagad, šķiet, viņi abi ir jukuši!» nodomāja direktors.

* *

Apakšzemes grotē bija dzirdami metala instrumentu klau­dzieni, solu čirkstoņa. Noslēdzās jauna, ļoti spēcīga aparata uzstādīšana.

— Vai uztraucaties? — klusi iejautājās Petrenko, pieiedams pie Ša balina.

Atbildes vietā Sabaļins paņēma viņu zem rokas.

— Cīnīsimies kopā, — viņš teica. — Lai arī kādi būtu pirmie rezultāti, — neatkāpties! Jūs man pierādījāt, ka arī neveiksmes daudz ko atklāj.

Sākums nevēstīja neko labu. Pēc tam kad aparats bija iedar­bināts, uz sienas parādījās gaiši zils plankums, kas apgaismoja groti vājā, mirgojošā gaismā. Pagāja dažas minūtes. Zilais plankums apdzisa. No sienas atlūza daži sīki gabaliņi — it kā būtu nobirzis apmetums.

Tas nepavisam nebija tas, ko gaidīja zinātnieki.

— Saīsināsim vilni,— ieteica Sabaļins. — Atkal sākas ne­veiksmes šajā apburtajā grotē.

Viņš piegāja pie aparata un sāka griezt noskaņošanas pogu. Gaismas plankuma spožums palielinājās. Nu jau tas iemirdzē­jās apžilbinošā zilumā. Daži lieli gabali izkrita no plankuma vidus.

Šabaļins vēl pagrieza pogu.

Un pēkšņi siena, uz kuru bija vērsts decimetra viļņu izsta- rojums, sāka kust skatītāju acu priekšā. Šņāca plīstošie kristāli. Likās, tūkstošiem asu adatu dūrās iezī. Tajā vietā, kur spīdēja gaiši zilais plankums, siena saira, izkusa.

Šabaļins pieliecās pie aparata. Zilais, spīdošais plankums sāka kustēties. Un visur, kur vien krita stari, apakšzemes grotes siena atdzīvojās.

Spēcīgā decimetra viļņu plūsma, daudzreiz spēcīgāka par to, kuru Sabaļins agrāk lietoja ģeoloģiskai izlūkošanai, sakar­sēja mikroieslēgto gāzi. Miljardiem gāzes pūslīšu, laužoties laukā, plēsa pušu savas šūnas. No ielcšienes saplēstie kristāli sa- birza smiltīs.

Tas bija pasakains skats. Neredzamais radiostars kala cieto iezi ātrāk nekā skaldāmās mašinas un atskaldāmie veseri un pie tam mazāk bīstami nekā amonits.

Direktors piegāja pie zinātniekiem, kas stāvēja turpat līdzās, un uzlika viņiem rokas uz pleciem.

— Un es jau gandrīz domāju, — viņš teica smaidīdams, — ka jums biedrisko attiecību ziņā nav viss gluži kārtībā. Bet izrādās, ka jums ir radoša sacensība!

Noknikšķēja Sabaļina pagrieztais izslēdzējs. Gaiši zilais plankums nodzisa. Aparats pārstāja dūkt. Iestājoties klusumam, bija dzirdama viegla sprēgāšana — it kā sprakstētu oglītes dziestošā patvārī. Kaut kur dziļumā dziestošie kristāli vēl tur­pināja plaisāt.

Petrenko piegāja un pielika ausi pie sienas.

— Nu, kā ir, vai čaukst? — jautri jautāja direktors.

— Čaukst! — Petrenko atbildēja. — Dzirdat?

Klusa čaukstēšana kā izskanošs tonis gausi dzisa zem apakš­zemes velvēm.

Katrs sitiens, vienmērīgi skaitīdams sekundes, dobji at­balsojās zem vecās institūta ēkas tukšajām velvēm. Agrāk šie pierastie klaudzieni nevienam nelikās tik skaļi — tie pazuda studentu drūzmas trokšņainajā čalā. Un, tikai rosīgajai dienai dziestot, tie, daudzkārt atbalsodamies bezgalīgo gaiteņu augsta­jās velvēs, papildināja to netveramo svinīgumu, kas pildīja ve­cās ēkas vakara klusumu.

Turpretim tagad šie tikšķošie elektriskie pulksteņi, kas at­radās gandrīz visās Ļeņingradas Politechniskā institūta istabās, vakarā, naktī, no rīta un dienā bija vienīgie, ka atgādināja par dzīvi. Visur bija redzamas nesenās un steidzīgās evakuacijas pēdas.

Taču vienā no istabām pulkstenis nebija vienīgais valdītājs. Tā nebija tukša kā pārējās. Tajā arvien vēl atradās sarežģīti fizikas aparati.

Istabā uzturējās meitene.

Rietošās saules sārtie stari krita tās gaišajos matos. Taču Zoja (tā sauca meiteni, profesora Ļeontjeva meitu) centās pa­slēpties ēnā, noliecoties pār zemu laboratorijas galdu. Nopietni koncentrējusies, viņa nodevās novērošanai. Uz fluorescējoša, apaļa ekraina, kas atradās tās priekšā, mirgoja zili, skrejoši viļņi, nemitīgi mainīdami savus dīvainos veidus. Meitene strā­dāja ar katodoscilografu — mūsdienu elektronu technikas aug­stās poēzijas brīnišķīgu, dzīvu iemiesojumu.

Vai gan ir iespējams priecāties par zilā, viļņojošā raksta fantastisko rotaļu uz dūmakainā, baltā ekrana, neinteresējoties par to procesu brīnišķīgo noslēpumu, kas norisinās šajā aparatā! Taja norisinās ārkārtīgi sīku elektrisko lādiņu — elektronu vētra. Augsts potenciāls tos izrāvis no nokvēlināta metala pa­vediena, un tie kā šaurs stars joņo stikla kolbas tukšumā, bom­bardējot fluorescējošo matēto ekrānu. Tieši šis elektronu stars, kas spēj ātri sekot vismazākajām izmaiņām elektriskajā laukā, pārvietodamies pa spīdošo ekrānu, tam pieskaroties kā māksli­niekā zīmulis, atstāj zilas svītras. Katodoscilografs ir fiziķa teiksmu acis. Ar tām viņš ir varējis ieraudzīt vissarežģītākos, visātrākos elektriskos procesus, kas nav ar aci redzami, nav sa­jūtami un agrāk bija pazīstami tikai, pateicoties matematikai un prāta slēdzieniem.

Meitene uzmanīgi vēroja apaļo ekrānu, ieklausīdamās pulk­steņu tikšķēšanā, un ik pēc noteiktiem laika sprīžiem ar zīmuli kaut ko pierakstīja burtnīcā. Viņas jaunajā, enerģiskajā sejā izpaudās nogurums.

Pēkšņi meitenes uzmanība spēji saasinājās. Viņa sastinga ar paceltu zīmuli rokā, neatraujot acis no aparata.

Uz apaļā ekrana pa brīdim parādījās nesaprotams un dī­vains attēls. Tas auga arvien lielāks un piepildīja visu redzamo laukumu. Pēc tam ārā atskanēja spalgs, izlocīts svilpiens, kas laboratorijā iespiedās pa lielajiem krusteniski ar papīriem aiz­līmētajiem institūta logiem.

Meitene nobažījusies piecēlās. Tomēr viņa visu laiku tur­pināja vērot aparata rādījumus, nenovēršot no tā satraukto ska­tienu. Viņa redzēja, kā izzūd dīvainais zīmējums un līdz ar to attālinās arī spalgā, griezīgā skaņa.

Zoja vēl ilgi klausījās. Viņa uzmanīgi novēroja ekrānu, cenzdamās izprast notikušo, taču oscilografs darbojās tāpat kā iepriekš. Nesaprotamā parādība, kas viņu bija satraukusi, izzuda kopā ar skaņu un vairs neatkārtojās.

Mazliet satraukta, meitene palūkojās pulkstenī, lai atzī­mētu laiku, un sāka sīki pierakstīt savus novērojumus parastā

skolas burtnīcā, kas atradās tai priekšā uz galda.

Kad pelēks rudens mijkrēslis nolaidās pār milzīgo institūta parku un melni kovārņu bari, gatavodamies naktsdusai, trokšņodami beidza savu kārtējo ķīvēšanos, lielajam dzīvoja­mam korpusam, kas atradās gandrīz parka centrā, lēni tuvojās slaida auguma sarkanarmietis, tērpies jaunā šinelī. Pirms ieiešanas pa parādes durvīm viņš uzmanīgi palūkojās ap­kārt. Tuvumā neviena neredzēja. Pie tam arī pati ēka šķita neapdzīvota. Pa durvīm ieejošo sarkanarmieti kovārņi pa­vadīja, skaļi plīkšķinādami spārnus un kliegdami dažādās balsīs.

Pie durvju plāksnītes, ko vāji apgaismoja zila spuldzīte, sarkanarmietis šaubās apstājās. «Profesors Pjotrs Nikanoro- vičs Ļeontjevs»—uz tās bija iegravēts plašā rokrakstā. Pie­spiežot pogu, kaut kur tālu dobji notrinkšķēja zvans. Tomēr kāpņu telpas klusumu nekas vairs netraucēja. Neviens nedomāja atvērt lielās masivās, ar melnu vaska drānu apsistās durvis.