V.Ochotnikovs - Meklējumu pasaulē

— Nu, to nu jūs lieciet mierā, — bija dzirdama Sabaļina balss. — Radioviļņu iespiešanās zemes masivā ir izpētīta ļoti' labi. Turpretim jūsu skaņu svārstībām, atvainojiet, vajadzīgi pētī­jumi un vēlreiz pētījumi.

Beidzot istabā iestājās klusums.

— Kurp jūs, Pjotr Timofejevič? — direktors uzrunāja Pet­renko, pamanījis, ka tas pieceļas.

— Iešu, — tas drūmi atbildēja, — aparaturu gatavot. Apmē­ram pēc stundas šai skaņai atkal jābūt klāt.

— Savāds cilvēks … — norūca Šabaļins, nosēzdamies tuvāk direktora galdam. — Ar viņu nepavisam nav iespējamas zināt­niskās debates: iekarst. Jūs dzirdējāt mūsu sarunu?

Direktoram bija neērti atzīties, ka viņš gandrīz nekā nebija dzirdējis.

— Jā, protams. Bet arī jums acīm redzot nav taisnība, Kon- stantin Sergejevič. Tā taču nevar, — viņš teica ar pārmetumu balsī, — jāpalīdz. Bet kas jums iznāk! Strīdi bez gala. Cilvēks neveiksmju dēļ kļuvis nervozs. Ar viņu vajag uzmanīgi . . .

— Zinātnē strīdi ir neizbēgami, bez tā nenonāksi pie patie­sības. Nu, paklausieties tikai! Viņš apgalvo, ka skaņa apakš zemes izplatoties tādā kārtā, it kā . . .

— Es negribu dzirdēt ne par kādām skaņām, — direktors at­gaiņājās ar roku. — Es neesmu speciālists akustikā un šos jau­tājumus nevaru izšķirt. Dodiet man labi strādājošu aparatu izlūkošanai, vienalga, uz kāda principa tas būtu pamatots, — už jūsu vai uz Petrenko, — ja vien tas strādā. Lūk, kas pašreiz vajadzīgs. Ražošana taču mums jāizvērš ārkārtīgi lielā apjomā. Vai jūs arī zināt, kas tas ir — kālijs?

Un Šabaļinam atkal bija jānoklausās Gubanova uztrauktā runa par kalija rūpniecības nozīmi valsts tautsaimniecībā.

— Es esmu vecs darbinieks šajā nozarē. Tad nu atcerieties vien, — Gubanovs runāja ar pārliecību balsī, — ka cariskajā Krie­vijā nepavisam neieguva kāliju! Amerikai arī pašreiz nav savu kalija raktuvju. Bet mums? Izpētīto kalija krājumu ziņā mēs taču tagad esam pirmajā vietā pasaulē. Tikai izstrādāt vajag! Viena pati mūsu Kamas augšteces atradne satur tādu krājumu, ka gan­drīz piecas reizes pārsniedz visus pārējos kalija krājumus pa­saulē . .. Sāļi, kurus mēs iegūstam, satur ne vien kāliju, bet arī magniju. Bet vai iespējams uzbūvēt mūsdienu lidmašinu bez magnija! Saprotat, kas par lietu? Mēs gaidām no jums palīdzību. Dodiet uzlabotu aparatu, kas ātri un precizi atbildētu uz jautā­jumu: vai ir vērts rakties dotajā virzienā? Bet Petrenko sācis interesēties par nezkādām noslēpumainām skaņām. Jums arī ne­veicas … Un pat nav zināms, no kurienes uz ekrana rodas tā dūmaka, kas visu sabojā.

Gubanovs paņēma rokā sausināmo spiedi, kas, tāpat kā visi rakstāmgalda piederumi, bija izgatavota no sniegbalta, marmo­ram līdzīga slīpēta karnalita, un pagrieza to tā, ka tūkstošiem dzirksteļu iemirdzējās uz pulētās skaldnes.

— Es saprotu jūsu nepacietību, — Šabaļins atbildēja, — taču ne vienmēr laboratorijās var visu paredzēt. Apstākļi taču pavi­sam jauni … Bet, no kurienes rodas šī dūmaka, — nevaru tikt gudrs.

— Protams, ka ne visu uzreiz, — jau drusku pielaidīgāk atsaucās direktors. — Bet jūs ar Petrenko pārāk strīdaties. Kaut

kāds apslēpts naids, manuprāt, radies jūsu starpā. Katrs doma galvenokārt par to, lai tieši viņa metode gūtu virsroku. Jūs negribat raudzīties uz šo darbu visas valsts mēroga. Šabaļins kļuva neparasti nopietns.

— Nu, te jūs maldāties, — viņš pārmetoši, bet eieti noteica.

— Tautsaimniecības attīstības panākumus es vērtēju tikpat augistu kā Petrenko un jūs. Zinātniskie strīdi nemaz nenozīme personīgu naidu. Man patīk Petrenko un viņa darba stils —pla­šais vēriens un katra fakta godīga izpētīšana. Bet par viņa teori­jām man jāsaka, ka dažas no tām . ..

— Nu, labi, labi, — direktors pasteidzās. — Jums taču, man šķiet, laiks doties uz pārbaudēm.

— Starp citu, — jau projām iedams, Šabaļins piezīmēja,

— Petrenko izturēšanās kopš vakardienas kļuvusi tāda savāda … Vai jūs tā-nedomājat? Jeb vai tas man tikai tā liekas?

«Būs jāsāk ar viņiem nopietni nodarboties,» Gubanovs nodo­māja, kad Šabaļins bija aizgājis. «Kaut kas tur viņiem nav kārtībā.»

Pasakaina ir karnalitu šachtas apakšzemes pasaule! Tā pār­steidz vispirms ar savām košajām krāsām. Tādas krāsas neesi cerējis sastapt apakš zemes. Sienu mozaiku daba ir izveidojusi no dažāda lieluma un krāsas rombiskiem kristāliem. Dzirkstošās skaldnes veido fantastiskus rakstus — gan zaļus, gan sarkanus, gan piena baltumā. Tie maina savus apveidus līdz ar kalnraču spu 1 dzes pā rvietoša nos.

Konstantins Sergcjevičs ar labpatiku aplūkoja milzīgo apakš­zemes telpu. Viņu pārsteidza neparasti daudzkārtīgā atbalss, kāda sastopama vienīgi tukšās akmens grotēs.

Šai mākslīgajā grotē, kas bija izveidojusies pēc ieža izstrā­des, vajadzēja notikt kārtējai pārbaudei.

— Kon .. . stan . .. tin … Ser … ge-je-e-e-vič! … — atska­nēja no grotes dziļuma.

Šabaļins, kas stāvēja pie ieejas, atsaucās un devās uz spīdošo punktu pusi.

Pie pašas sienas daži laboranti darbojās gar savādu elek­trisku aparatu. Aparata lielais cigarveida korpuss, kas balstījās uz rnasiva trijkāja, meta uz sienas garu ēnu, ne mazāk dīvainu ka pats aparats. Vairāki vadi to savienoja ar pārvietojamu aku- mu 1 a toru apakšstaciju.

— Gatavs, Konstantin Sergejevič! Var sākt.. .

Grote sāka pildīties ar monotonu dūkoņu.

Šabaļins grozīja regulatora rokturus. Apaļais ekrāns iegais- mojās vājā zaļganā gaismā.

Tad zaļajā laukumā parādījās kaut kādas miglainas kontūras. Attēls uz ekrana kļuva arvien skaidrāks.

— Skatieties! — Šabaļins priecīgi iesaucas. — Karnalita līnija: lūk, viena, divas, trīs . . . O! Šeit taču ir daudz! . . .

— Un pavisam tuvu mums! — piezīmēja laborants, neatrau­dams acis no aparata sānu skalas. — To aizsedz apmēram trīs metrus biezs akmenssāls slānis. Žēl, ka šīs raktuves pametuši. Jā-ā, tāds varens iezis! …

Bet kas tas? Attēls uz ekrana kļuva blāvāks. Izzuda pazīs­tamās karnalita līnijas, fluorescējošā virsma pārklājās ar matētu dūmaku. Bieza, zaļgana migla. Atkal neveiksme…

— Izslēgt aparatu! — sašutis komandēja Šabaļins. — Pie­tiek …

Aparatu ieslēdza vēl vairākas reizes, taču rezultāti bija tādi paši.

Negaidot zinātnieka uzmanību saistīja spīdošs punkts, kas parādījās pie ieejas grotē. Kāds lēnām gāja ar kalnrača spuldzi rokā, pēc tam apstājās it kā pārdomājot.

Spīdošais punkts palika mierā tikai dažas minūtes, pēc tam pēkšņi sāka lēkāt. Cilvēks sāka skriet, taču nevis uz eksperimen- tatoru grupu, kas bija sastājusies ap aparatu, bet uz grotes izejas pusi. Apkārtējā tumsā bija grūti pazīt skrejošo. Bet, lūk, pagrie­zienā iemirdzējās gaišs atspīdums. Tā gaismā Šabaļins saskatīja Petrenko drukno stāvu.

Direktors meklēja Petrenko.

Soļojot pa garām, līkumainām ejām, viņš bieži apstājās, lai pa ceļam ielūkotos visos savas plašās apakšzemes saimniecības kaktos.

Visur dega spoža elektriskā gaisma. Garām skrēja vagonetu vilcieni, piekrauti ar dažādu krāsu iežiem. Cērtamās vietās moži tarkšķēja skaldāmās mašinas. Ar asiem zobiem, kas bija no­vietoti uz rotējošās ķēdes, tās grieza akmeni. Kā ložmetēji klaudzēja atskaldāmie veseri. Elektriskās urbjamās mašinas garie urbji grauzās mirdzošajā akmenī. Vēlāk izurbtajos cau­rumos ievietos amonitu, lai karnalita un akmenssāls masīvus uzspridzinātu, pārvērstu mirdzošās šļakatās.