V.Ochotnikovs - Meklējumu pasaulē

Tā arī izdarīju.

Varu jums teikt, ka mani gaidīja nepatīkama perspektīva. Nokļūt mūsu istabā agrāk par Petju nebija nekas grūts. Bet kā lai es ar viņu runāju?

Dzirdu — nāk. Atver durvis, ienāk …

«Nu, kā sviežas?» es jautāju, cenzdamies piešķirt balsij pil­nīgas vienaldzības nokrāsu.

«Nu, tā, nekas,» skan atbilde.

Es skatos uz viņu un domāju: «Vai tas ir Petja? Vai tiešām tas ir tas pats Petja, labsirdīgais, visu ieredzētais, sirsnīgais puisis?»

Man kļuva grūti skatīties uz viņu.

Bet viņš tikai staigā pa istabu ļoti uztraukts un, iedomājie­ties, nepiegriež man pat vērības.

«Saki, lūdzu,» es viņam prasu mierīgā balsī, «vai tu nekur neesi sastapis to pašu cilvēku ar brillēm, kuru tu redzēji pie lidmašīnas?»

Petja paskatījās manī uzmanīgi, padomāja un tad pēkšņi teica:

«Es to cilvēku pazīstu ļoli labi. Tas taču ir fizikas un rnate- matikas zinātņu kandidāts Michails Stepanovičs Bogucķis.»

Tādu atbildi, jāatzīstas, es nepavisam nebiju gaidījis. Iestā­jās neveikls klusums.

«Ļoti labi, ka tu par viņu ieminējies,» Petja turpina. «Man pašreiz nepieciešams par viņu ar tevi parunāt. Jautājums ir ļoti nopietns un nav atliekams.»

«Nu, lai notiek, stāsti,» es saku.

Sasprindzinu uzmanību un klausos, ko Petja man teiks.

Skatos, tiešām, joki nav.

Bet, lai jūs to visu varētu saprast, man vajadzēs jūs mazliet iepazīstināt ar dažiem fizikas pamatlikumiem.

Es, protams, neesmu profesors, un institūtam mani pieko- mandēja tikai pašā kara sākumā, tomēr nevaru teikt, 1

Leitnants nevērīgi pārmeta vienu kāju pāri otrai un nosēdās brīvākā pozā. Klausītājiem kļuva skaidrs, ka stāstītājam stāv priekšā grūti pārvarams uzdevums un viņš to cenšas slēpt ar pārspīlētu vienaldzību.

— Es centīšos jums visu to izskaidrot vispopulārākā veidā, tā sakot, ar nolūku izvairoties lietot kādas sarežģītas matemā­tiskās formulas.

Jūs zināt, ko izdod kāds ciets priekšmets, ja pa to, piemēram, ar kaut ko iesit! Skaņu! Bet ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka priekšmets no sitiena mazliet saspiežas vai, iespējams, izliecas. Sākumā, protams, uz vienu pusi, bet pēc tam elastības iespaidā uz otru. Nu, un tādā kārtā tas sāk kādu laiku svārstīties jeb, runājot parastā valodā, trīsēt.

Šo trīsēšanu zināmā mērā pārņem apkārtējais gaiss, bet no tā jau svārstās bungādiņa mūsu ausī.

Lūk, tādā kārtā mēs uztveram gaisa, svārstības skaņu veidā.

Kad mēs, piemēram, runājam vai, pieņemsim, kliedzam, tad tobrīd mūsu rīklē arī trīc balss saites, tāpēc viss kļūst diezgan labi dzirdams. Ja turpretim šīs saites netrīcētu, tad runāt vai dziedāt būtu pilnīgi neiespējami.

No skaņas, kā jūs droši vien jau esat ievērojuši, trīc, pro­tams, ne vien bungādiņa cilvēka ausī, bet arī dažādi priekšmeti, kaut arī, protams, niecīgā, acij nemanāmā mērā.

Un te nu man jāvērš jūsu uzmanība uz vienu no visinteresan- tākām zinātniskām parādībām. Tā ir šāda.

Redziet, vispār no jebkura augstuma skaņas vairāk vaii

«Savādi,» es Petjam piezīmēju, «ka tu neesi uzskatījis par vajadzīgu visu to man pastāstīt agrāk.»

«Nevarēju,» Petja atbild. «Apsolījos. Klausies, kas notika tālāk …»

Tālāk notika tā. Pēc dažām dienām Bogucķis satika Petju parkā.

«Vai tas taisnība,» viņš jautāja, «ka jūs pierakstāt bombardē­šanas skaņas gramofona platēs?»

«Taisnība,» atbild Petja.

«Es ļoti vēlētos dabūt no jums vienu plati, kurā jūs esat uzņēmis sprādzienu, kas atgādina ilgstošu skaņu. Šķiet, ka tādu pie jums dzirdēju.»

Protams, ka Petju tas viss ļoti ieinteresēja. -

«Kādēļ,» viņš saka, «jums tā vajadzīga?»

Bogucķis atbildēja kaut ko nenoteiktu. Petjam turpretim bija žēl šķirties no savas plates.

«Paskaidrojiet sakarīgi,» viņš saka, «citādi nedošu!»

Profesoram pēc tam nekas cits neatlika kā visu izstāstīt.

«Un tad nu,» Petja saka, «es arī dabūju dzirdēt kaut ko pārsteidzošu!»

Stāstītājs apklusa un nogrima domās, it kā sakārtodams tās.

— Trīs kilometru attālumā no mums, — viņš pēc kāda brīža turpināja, — aiz nenoskaidrota iemesla bija uzsprāgusi gaisā neliela munīcijas noliktava. Noskaidrojās vienīgi tas, ka lādiņi, kas atrodas noliktavā, sprāguši nevis vienā laikā, bet cits pēc •cita, zināmā secībā, tādēļ arī sprādziena troksnis izklausījies kā ilgstoša dunoņa.

Kādēļ tas notika, to arī toreiz neizdevās noskaidrot. Varbūt lādiņu savstarpējais izvietojums dažādās telpās kaut kā ietek­mējis, vai arī bijuši citi cēloņi, tomēr neiznāca viens kopīgs sprādziens, bet virkne dažādu sprādzienu, kas atšķīrās pēc stip­ruma un rakstura un sekoja cits citam gandrīz nepārtraukti.

«Tu droši vien atceries,» saka man Petja, «ka bija dzirdams tāds kā nepārtraukts rēciens un kauciens. Un, lūk, šis vienīgais tāda veida gadījums radīja gaisā neparasti spēcīgu skaņu vilni, kas izplatījās uz visām pusēm.»

«Man vajag,» Bogucķis saka, «ļoti rūpīgi iepazīties ar šīs skaņas raksturu. Es biju domājis, ka tas man izdosies, izpētījot plafonu rezonanses īpašības, bet, diemžēl, iegūtie dati ir nepilnīgi. Ar šādas metodes palīdzību man izdevās noteikt skaņas rak­sturu, bet pakāpenību, kādā šī skaņa pieaugusi, un to, kādā kār­tībā sekojuši dažādie toņi, konstatēt ļoti grūti. Lūk, ja analizētu jūsu plati, būtu pavisam cita lieta.»

«Jūs droši vien neticat,» leitnants vērsās pie klausītājiem, «ka no skaņas var sairt kāds priekšmets! Izrādās, ka pie zinā­šu iem rezonanses nosacījumiem un ļoti stipras skaņas tas ir pilnīgi iespējams. Vispār ar rezonansi nav joki. Lūk, piemēram, vecajp Pēterburgā, ziniet, mūsu gadsimta sākumā notika katastrofa. Iedomājieties parastu visnormālāko tiltu pāri Fon- tankgj. Pa to plūst daudz ļaužu. Un viss norit normāli. Tilts turas. Bet tad tam pāri dodas samērā neliela kareivju grupa, vienkārši vads, nu, un, protams, saskaņā ar kara reglamentu visi cenšas iet kopsolī. Un vajadzēja tā gadīties, ka viņu soļu ritms nejauši sakrita ar šīs celtnes pašsvārstību! Tilts, varat iedomāties, sabruka, un viss vads pilnā sastāvā negaidot atradās ūdenī.

Lūk, tāpēc tad arī visās zemēs ir izdots likums, ka karaspēka daļas nedrīkst iet pāri tiltam kopsolī.

Taisnība, kareivji iedarbojās uz tilta rezonējošo sistēmu tieši ar saviem zābakiem un tādējādi to sasūpoja, bet uz apgaismo­šanas plafoniem iedarbojās, tā sakot, gaisa svārstības. Taču pats galvenais te ir rezonanse un skaņas stiprums.

Bet kas notiek ar lidmašinām izmēģināšanas laikā? Iedomā­jieties: konstruē jaunu mašīnu — vienkārši, sacīsim, technikas brīnumu. Ir ātrums ievērojams, ir lidojuma rādiuss pamatīgs. Bet pārbaudē tā dažreiz izjūk gaisā! Kāpēc tas tā? Sāk pētīt — izrādās, motora vibrācijā gadījusies rezonansē ar kādām trīco­šām detaļām. Līdz pat šim laikam aviokonstruktori nopūlas ap šo jautājumu. Pat matemātiskiem aprēķiniem tas ne vienmēr padodas. Ļoti grūts jautājums. Visu nevar paredzēt.. . Bet daž­reiz motors maina savus apgriezienus, tādējādi radīdams lid­mašīnā visdažādāko vibrāciju. Kāds man pazīstams lidotājs un izmēģinātājs jau 1934. gadā sadūrās ar šo jautājumu. Viņš stāsta: «Paceļos jaunā, tikko kā konstruētā mašinā. Viss norit labi. Lido viegli, labi klausa stūrei un tā joprojām.» Bet tad viņš, kā paredzēts saskaņā ar pārbaudes programu, dod pilnu gāzi un sāk palielināt ātrumu. «Pēkšņi jūtu,» viņš saka, «sākas spēcīga vibrācijā . . . Divus mēnešus nogulēju hospitālī!» Bet mašinu pa to laiku, protams, pārveidoja, kaut kādas ribas saīsi­nāja, pagarināja sajūgus — ar vārdu sakot, darīja tā, lai gaisā tie nerezonētu no motora vibracijām.