V.Ochotnikovs - Meklējumu pasaulē

«Apbrīnojami!» es domāju. «Bet tā kā negribas ticēt.»

Vēlreiz paskatījos: logi pilnīgi veseli.

Es saskaitīju septiņus saplīsušus plafonus dažādās istabās. Nesaprotams šķita vēl tas, ka plīsusi bija tikai noteiktas formas plafoni — plakanie, ar noapaļotām malām. Bet lodveidīgie karā­jās turpat blakus, it kā nekas nebūtu bijis.

Es drusku pastāvēju, padomāju … un nolēmu, ka tas viss ir ļoti interesanti, bet ka tam, protams, nav nekādas nopietnas no­zīmes. Drusku pagrūstīju lauskas ar kāju, pat uzspļāvu tām, pēc tam klusiņām devos lejā.

Nonāku istabā, kur mēs dzīvojam. Tiklīdz atveru durvis, te — lūdzu! Man pretim — Petja. Atkal ar jaunu gramofona plati!

«Lūk,» viņš saka, «ir pierakstījies pilnīgi savdabīgs sprādziens.»

«Liecies mierā!» atbildu. «Es dzirdēju šo sprādzienu. Mums no tā pat vairāki plafoni saplīsuši. Bet, kā vācu lidmašina gāzās, to, lūk, tu gan laikam neredzēji. Tas tik bija skats! Ja tu nebūtu nodarbojies ar savu muļķīgo skaņu pierakstīšanu, tad varbūt arī tu būtu bijis liecinieks …»

Ar vārdu sakot, sākās mūsu parastais strīds.

Tas dienas vakarā rnes nodarbojamies sava istaba ar vis- parastākajām lietām.

Apgaismojums mums toreiz bija diezgan primitivs: automo- biļa prožektors ar pustukšu akumulatoru.

Protams, tik vājā gaismā nekā ievērojama neizdarīsi. Tādēļ bija jāiet gulēt loti agri.

Tomēr, iedomājieties, šai vakarā it ka tīšām miegs nemaz nenāca. Es pat apskaudu Petju, dzirdot, kā tas krāc.

Neatlika nekas cits kā noklausīties «pilsētas sirds», citiem vārdiem sakot, metronoma skaļajā tikšķēšanā, kas vienmēr atskanēja no ielu reproduktoriem, kad nebija radiopārraides.

Ai, šī Ļeņingradas sirds! Cik labi tā palikusi man atmiņā: var teikt, uz visu mūžu. Un kurš gan to neatceras, kas tai laikā atradās Ļeņingradā!

Parasti, kad nebija trauksmes, šis metronoms klauvēja ļoti gausi. Kad tika izziņota gaisa trauksme, tas tūdaļ sāka dau­zīties ātrāk, it kā brīdinādams: «Pasteidzieties!»

Šai skumjajai ainai pievienojās vēl vēja gaudošana. Tas no­tika, kā jūs zināt, vēlā rudenī.

Pēkšņi man likās, ka kāds augšā staigā.

«Kas tas?» es domāju. «Apsardzības mums šajā korpusā nav nekādas. Durvis visas noslēgtas. Kas gan tādā gadījumā varējis tur iekļūt?»

Sāku uzmanīgi klausīties … Atkal aizdomīgs troksnis.

«Ehe,» es domāju, «te kaut kas nav kārtībā. Būs jāiet paraudzīt…»

Pieceļos. Paņemu līdz naganu. Uz pirkstgaliem, balansē­dams ar rokām, lai noturētos līdzsvarā, sāku virzīties uz durvīm.

Eju pa pilnīgi tumšu gaiteni. Tikai šad un tad, kad mēness paspīd caur mākoņiem, uz grīdas parādās gaiši kvadratveida plankumi no logiem.

Nejauši aizķēros aiz kādas kastes. Atskanēja neparasti skaļi dārdi. Jūs zināt, kā tas mēdz būt tukšās telpās. Bija jāapstājas, Klausos … Nekā nedzirdu, vienīgi paša elšanu, kas arī daudz­kārtīgi atbalsojas no sienām un tāpēc šķiet pārdabiski skaļa.

Pēc kāda laiciņa tālumā kaut kas iešķindējās.

Orientēdamies pēc soļu trokšņa, kas atnāk līdz manīm, pa­mazām nokļūstu līdz otrajam stāvam. Uzmanīgi aizslēpies aiz gaiteņa stūra, redzu mēness gaismā uz mirkli pazibam kādu stāvu. Tas ir kāds vājiņš, sakumpis subjekts, tērpies melnā mētelī un ar raga brillēm uz acīm. Mēness gaisma, pavīdot uz īsu brīdi, neļāva man to apskatīt tuvāk.

Redzu: iegājis vienā no istabām un tur kaut ko meklē.

Jūs, protams, ļoti labi saprotat, ka mani tas stipri ieinteresēja. Kas viņš tāds? Kas viņam te vajadzīgs?

Pēc kāda laika viņš dodas laukā …

Tagad man kļuva skaidrs, ka viņš noteikti ir kaut ko noza­dzis. Es ievēroju: piesardzīgi ries rokas kadu baltu priekšmetu, kuru agrāk es viņam neredzēju.

«Nu,» es domāju, «tas tev neizdosies!…»

«Pilsoni! Stāviet!» es kliedzu skaļā balsi un melos uz priekšu.

Viņš — prom. Es — pakaļ.

Man jums jāsaka, ka vajāšana bija ļoti savdabīga. Mūsu soļu dunoņa bija ārkārtīga .. . Tumšs .. . Paša rokas nav redza­mas; tikai šad tad pamanu, ka kaut kas melns pazib gar logiem. Viņš — pa kāpnēm lejā. Es — viņam pakaļ. Atstatums starp mums pakāpeniski samazinās. Tagad jau es esmu viņam samērā tuvu.

Šai mirklī mēs abi nokļūstam garā mēness gaismas joslā. Un man beidzot izdodas saskatīt priekšmetu, kas atrodas viņam rokās. Tas mani neiedomājami pārsteidza. Nu, ka jūs domājat, kas tas bija?

Leitnants noslēpumaini paskatījās uz mums un ņēmās aiz­smēķēt jaunu papirosu.

Neviens neatbildēja uz viņa jautājumu. Visi ar ziņkāri ska­tījās uz stāstītāju, kas bija iegrimis tabakas dūmu mākonī. Ne­sagaidījis atbildi, leitnants turpināja:

«Dīvaini gan,» es domāju, «kāpēc viņam tas vajadzīgs? Kāpēc viņš to nemet zemē? Viņam taču ļoti neērti skriet.»

Diemžēl, ilgi es nedabūju domāt: pagriezienā paslīdēju un nokritu uz grīdas.

Es pieceļos. Mani pārņem šausmīgas dusmas. Šaut vajadzēja, vai? . . . Ek velns!

Un te es dzirdu, ka noklaudz ārdurvis. Tātad bēglis ir izspru­cis uz ielas. Nu, saprotams, es viņam pakaļ. Tikai kāda gan te var būt vajāšana! Tūdaļ sākas biezs parks. Mēness pilnīgi ietinies mākoņos. Vispārīgi sakot — aizlaidās lapās!

Es drusku pastāvēju. Paklausījos. Nekas cits nav dzirdams kā tikai koku šalkoņa un metronoma tikšķēšana .. . Atlika vienīgi izlamāties un nostiprināt durvis ār turpat atrastu dēļa balstu.

Jā, vai patiesi es jums nepastāstīju, kas tas bija par priekš­metu, ko šis tips aizstiepa?

Iedomājieties … daži stikla gabali no sasistajiem plafoniem!

«Kas tas?» es domāju. «Kam viņam tie vajadzīgi? …»

Klausītāji smaidot saskatījās.

— Jā .. . — turpināja leitnants. — Atmostamies nākamajā rītā un ejam kopā ar Petju apskatīt, tā sakot, nakts notikumu vietu. Uzkāpjam otrajā stāvā.

«Var būt, ka viņš veselo plafonu nozadzis?» Petja man saka, apskatīdams uz grīdas guļošās lauskas.

Jāsaka, ka es tieši šeit pirmo reizi ievēroju, cik neparasti nopietns kļuvis mans Petja. Stāv un dziļdomīgi aplūko lauskas.

taisa secinājumus,» es domāju. «Kā Šerloks Holms. Nu, ir jau ari interesanti. Man pašam, jāatzīstas, patīk tādas lietas. Lai jau . . .»

Taču Petjam, redzams, drīz apnika sarunāties par saslaukām. Mēs abi piegājām pie loga, pa kuru bija redzama vakar nokritusi lidmašina.

«Zini ko?» negaidot saka man Petja. «Es gribētu iet aplūkot notriekto «Junkersu» tuvumā. Vai nevēlies kopā ar mani iz­staigāties?»

«Lai paliek!» es atbildu. «Kam tas man vajadzīgs! Ej, ja gribi …»

Petja aiziet, bet es palieku viens. Turpinu skatīties pa logu. Stāvu un sākumā nekā sevišķa neievēroju. Paiet kāds laiks, pēc mana aprēķina, Petjam jau vajag būt nonākušam pie lidmašīnas. Cieši ielūkojos … un neticu pats savām acīm. Kļūdīšanās nav iespējama. Pie lidmašīnas atrodas tas pats tips, kuram es šo­nakt džinos pakaļ. Pazīstu viņu pēc auguma, pēc kustībām. Viņš ļoti steidzīgi staigā apkārt lidmašinai un, liekas, kaut ko pēta.

Lūk, redzu, pagriežas pret mani sāniski un baksta ar pirkstu stabilizatoru … Ko te lai saka!

Šī subjekta tālākā izturēšanās kļuva pavisam aizdomīga. Vai nu viņš ieraudzīja tuvojošos Petj u, vai ari kas cits to pamudi­nāja, tikai redzu, sāk šaudīties no astes uz propeleru un atpakaļ. Es pat uzreiz nesapratu, ko viņš dara. Izrādās .. . Saprotiet! . .. mērī, nelietis, ar ruleti mērī lidmašinu. Steidzīgi vien stiepj lenti gar lidmašīnas ķermeni.