V.Ochotnikovs - Meklējumu pasaulē

Tad ta dīvaini!

Nu, bet Petja, dabiski, beidzot kļūst redzams un dodas uz lidmašinu.

«Ir gan ķibele! Kā lai viņu brīdina?» es domāju.

Jūs viegli sapratīsiet manu nemieru, ja atcerēsieties, ka diver­santi un spiegi tika iesūtīti pie mums tolaik lielā skaitā.

Vai skriet Petjam palīgā?

Bet te redzu: Petja pienācis jau pavisam tuvu pie lidmašīnas. Apstājas. Skatās uz manipulācijām, kādas izdara šis tips. Pēdē­jais, pamanījis Petju, arī apstājas. Kādu laiku skatās viens otrā. Pēc tam .. .

Blakus istabā griezīgi ieskanējās tālrunis. Leitnants atvai­nojās un aizsteidzās pie aparata.

— Nu, un kas tālāk? — nepacietīgi iejautājās kāds no klāt­esošiem, kad leitnants atgriezās.

Stāstītājs gausi apsēdās savā vietā un bez steigas pārlaida acis pār klausītājiem.

-Pagaidām nekas briesmīgs arī nenotika, — viņš mierīgi turpināja. — Šis pats subjekts negaidot un ļoti ātri aizgāja. Bet

Petja vēl kādu laiku pastaigājas ap lidmašinu un atgriežas; institūtā.

«Vai tu arī zini, kas tas bija?» es viņam jautāju. «Tas taču ir tas pats, kuram es šonakt džinos pakaļ!»

«Nevar būt!» Petja atbild.

Es redzu, ka mans paziņojums atstājis uz viņu stipru iespaidu.

«Ko tu skaties manī ar tādu izbrīnu?» es jautāju.

«Nu, tā, zini, viss tas ir ļoti savādi … Man liekas, ka .. .»

Redzu, Petja sāk stomīties un kaut ko neizsaka līdz galam.

«Atkal taisa secinājumus,» es domāju.

«Vai tu kaut ko ievēroji?» es jautāju.

Viņš klusē, iedomājieties tikai, un drūmi skatās.

«Nu, velns ar tevi!» es domāju. «Ir gan detektivs!»

Tovakar, kad jau krēsloja, bet aizdedzināt mūsu prožek­toru bija vēl par agru, Petja negaidot ļoti nopietni uzrunāja mani.

«Vai tu nedomā,» viņš jautāja, «ka starp fašistu lidmašinas avariju un mūsu plafonu plīšanu pastāv kāds sakars?»

«Ļoti iespējams,» es atbildēju, «ka plafoni ir plīsusi no sprā­dziena, kas noticis uz lidmašinas.»

«Tā jau ir tā lieta,» turpina Petja, «ka lidmašinā nekāds sprādziens nav noticis. Es to noteikti konstatēju. Viss bumbu krājums acīm redzot bijis izlietots jau agrāk, vai arī bumbu tai vispār nav bijis, bet zenitartilerija, kā tu atceries, pirms lidmaši­nas kritiena klusēja.»

«Bet no kā tad tā varēja aiziet bojā?» es jautāju. «Mūsējo- lidmašinu gaisā arī nebija — es tās labi pazīstu pēc skaņas, — vācu lidoja viena pati.»

«Es zinu,» saka Petja, «ka nebija. Es daudz domāju un visu apsvēru, un beidzot esmu nonācis pie ciešas pārliecības.»

Viņš uzmanīgi paskatījās manī un teica:

«Šeit ir kāds noslēpums… Tas viss nav tik vienkārši: gan šis neparastais sprādziens, ko dzirdējām, kad plīsa plafoni, gan vācu lidmašinas bojā eja, gan cilvēka parādīšanās, kurš interesē­jas pat par šo plafonu drumslām.»

Šī saruna atstāja uz mani toreiz smagu iespaidu.

Es stāvu un domāju: «Kas tās par nejēdzībām, ko viņš te runā?» Bet pašam tāds kā nemiers rodas …

Leitnants iegrimst domās, it kā kaut ko atcerēdamies.

— Apkārtne stipri ietekmē, — viņš stāstīja tālāk, aizdedzinā­dams nodzisušo papirosu. — Iedomājieties . .. Mēs atrodamies divi vien milzīgā, tukšā ēkā. Visapkārt dziļa tumsa. Laukā turpina gaudot vējš .. . Man sāk likties, ka augšā atkal kāds staigā. Man, protams, nav bail, tomēr, bez šaubām, esmu pakļauts ārējo apstākļu ietekmei kā ikviens dzīvs cilvēks. Atceros, ka toreiz man no visa tā kļuva ne visai omulīgi. Taču tikai īsu brīdi. «Jātiek vaļā,» es domāju, «no šī garastāvokļa.»

«Zini ko?» es saku Petjam. «Ko tu man jauc prātus? Te nekā noslēpumaina nav. Tas viss ir blēņas. Ja arī cilvēks nozaga lauskas, tad vienkārši aiz huligānismā!»

Vispār — sāku viņu norāt.

Viss beidzās ar to, ka Petja apvainojās un ar mani vairs nerunāja.

Taču, iedomājieties, nedaudz vēlāk notika atkal aizdomīgs gadījums! Nu, protams, ja ievēro visu to, kas bija noticis agrāk.

Tas bija, lūk, tā.

Petja palaiž vaļā savu elektrisko gramofonu, acīm redzot garlaicības mākts, un sāk citu pēc citas klausīties plašu kolek­ciju ar šiem sprādzieniem. Sevišķi viņam iepaticies pēdējais ierakstījums, un viņš skandina to, var teikt, bez pārtraukuma.

Visu to noklausīties, bez šaubām, man bija pretīgi. Tomēr, lai galīgi nesanīstos ar Petju, es paciešu un izliekos, ka man tas ir vienaldzīgi.

Brītiņu vēlāk es nolēmu pieiet pie loga un paskatīties, kāds ārā laiks, domādams, vai ir iespējams uzlidojums. Šai nolūkā- es mazliet atbīdīju aptumšošanas priekškaru un uzmanīgi palū­kojos pa radušos spraugu — tā, lai gaisma no istabas neiz­kļūt u laukā.

Pārsteigts ieraugu: pie loga rēgojas nezkādi trīs silueti. Uzmanīgi klausās. Kad es ieskatījos, tad, iedomājieties tikai,, klausītāju vidū pazinu atkal to pašu sakumpušo tipu. Bet gal­venais — viņš acīm redzot vairāk par citiem interesējas par to, kas notiek pie mums istabā, jo tuvāk par visiem pievirzījis logam savu fizionomiju.

«Ak tā, balodīt!» es domāju. «Atkal esi ieradies!»

Izrauju no kabatas elektrisko lukturīti un pavēršu viņam virsū staru kūli.

Un, lūk, melnajā nakts fonā es redzu to pašu pazīstamo seju, kas toreiz sakarā ar manu nervozo garastāvokli likās briesmīga, nepatīkami atņirgtiem zobiem. Šis skatās man cieši virsū ar stīvu skatienu caur savām lielajām raga brillēm.

Tas viss, protams, turpinājās tikai vienu acumirkli. Seja tūdaļ pazuda.

Izskrienam abi ar Petju laukā. Rūpīgi izmeklējamies vis­apkārt — neviena nav. Jā, taisnību sakot, tur nav nekā, ko brī­nīties. Tādā parkā kā pie mums katrs var viegli noslēpties pat dienā.

Jāsaka, ka mēs tai naktī negulējām. Es izsaucu dažus cil­vēkus no apsardzes un novietoju tos slēptuvēs pie ēkas dažādām durvīm. Es pats novietojos sardzē gaitenī, ik pa brīdim pametot skatienu laukā pa logu. Taču viss tas izrādījās pilnīgi veltīgi. Ne­viens nerādījās, un nekas sevišķs tai naktī nenotika.

Bet pēc dažām dienām sāku ievērot, ka ar Petju notiek kaut kas nelāgs.

Viņš kļuvis drūms kā velns. Kaut kur uz ilgu laiku nozūd un pat dažreiz nepārnakšņo mājās. Tūdaļ redzams, ka viņu nospiež kādas rūpes.

«Vēl arvien turpina tēlot detektivu,» es domāju. «Tas ir gan savādnieks!»

Tomēr savus pienākumus viņš pilda nevainojami. Nav kur piesieties.

Nezin kāpēc es nakti nejauši pamostos. Sāku uzmanīgi klau­sīties .. . Trauksmes, šķiet, nav — metronoms tikšķ lēnām. Bet .pēdējā laikā man ir izveidojies paradums: naktīs ieklausīties dažā­dos klusos trokšņos. Un, lūk, es dzirdu: kaut kur no tālienes plūst pazīstamas skaņas. Sāku apjēgt, ka tā ir gramofona plate, kas tiek atskaņota caur reproduldoru. Pat adatas šņākšana daž­brīd dzirdama — acīm redzot veca.

Bet kas tad tā par plati? «Vai tad tiešām,» es domāju, «vēl kāds bez Petjas nodarbojas ar bombardēšanas skaņu pierakstu?» Dzirdu — pieraksts tieši tāds kā Petjam. Izbeidzas viena plate. Uzliek otru ar tādu pašu saturu. Vējš atnes skaņas brāzmām — te klusākas, te skaļākas. Sāku modināt Petju.

«Paklausies,» es viņam saku, «kādu muziķu pārraida.»

Bet te it kā tīšām viss sāk apklust.

«Nekā sevišķa,» Petja man atbild.

«Skaņu pieraksts,» es viņam saku, «pilnīgi tāds pats kā tavē­jais. Tikko kā tālumā bija dzirdams.»

Petja pieceļas, ar rokām izberž acis un satraukts saka man: