V.Ochotnikovs - Meklējumu pasaulē

«Nevar būt! No kurienes gan tāds pats kā man? Tev droši vien tika i tā likās.»

Mēs vēl kādu laiku pasēdējām un gaidījām, bet nekā vairs nesaklausījām.

No rīta — neatceros, kādā sakarā — ar acīm meklēju Petjas •somiņu, kurā viņš glabāja gramofona plates, un nekur to neat­radu. Bet agrāk tā stāvēja vienmēr redzamā vietā.

Tas mani ieinteresēja. Es sāku somiņu neatlaidīgi meklēt un drīz pārliecinājos, ka tās patiešām nekur nav!

«Kur gan tā varēja palikt?» es jautāju Petjam.

«Lūk, to es arī nezinu. Nesaprotami! .. .» viņš atbild.

Man jums jāsaka, ka es sāku pamazām uztraukties ne pa jokam.

Petja aizgāja kārtot savas lietas, es paliku viens.

Pirmo reizi pa visu šo laiku es nopietni sāku domāt par visiem šiem notikumiem. Iekšēji sāku pievienoties Petjam, ka visā šai lietā patiešām pastāv kāds noslēpums. Mani sagrāba ne­miers. Turklāt vēl ārā ir nejauks rudens laiks. Migla tāda, ka desmit soļu attālumā nekas nav redzams.

T,s staigāju viens pa gaiteni — tāpat bez mērķa. Viss man 1agad liekas aizdomīgs. Pat paša soļu dunoņā, kas skan gaitenī, es sadzirdu kaut ko nedabisku.

«Ko gan tas viss nozīmē?» es domāju. «Kam gan ievajadzē­jies Petjas muļķīgo plašu, un kas ir tas, kas iedomājies tās nakts laikā skandināt? Kas tie par jokiem? …»

Tātad es staigāju, bieži apstājos, ieklausos, vērīgi noskatos uz dažādiem priekšmetiem. Ar vārdu sakot, nervi nav vairs īsti kārtībā.

Bet vakarā, iedomājieties tikai, man, gluži otrādi, uznāca kaujiniecisks noskaņojums.

«Katrā ziņā atrisināšu šo lietu,» es domāju. «Atrisināšu, kaut ari man būtu jāatliek aizlidošana. Varbūt šeit patiesi tiek gata­vota kāda nopietna kaitniecība. Bet pašreiz pat neērti kaut kur griezties pēc palīdzības. Ņems vēl un izsmies. Jāsavāc nopiet­nāki fakti. Kaut varētu noķert šo sakumpušo, briļļaino! Kālab gan viņš visu laiku ap mums trinas? Tad es uzreiz dabūtu zināt, ko tas nozīmē …»

Es izeju parkā.

Tāda cilvēka izskatā, kurš vienaldzīgi pastaigājas, es sāku izmanīgi klejot, aplūkodams apkārtējās ēkas.

Bet visapkārt, kurp vien skaties, — lieli korpusi, kas pieder citiem institūtiem, daždažādas laboratorijas, darbnīcas un pat nelielas rūpnīciņas.

Dažās no tām kūsā darbs. Pie mums, Ļeņingradā, blokādes laikā tika izmantota vismazākā iespēja, lai ražotu apbruņojumu un vispār visu frontei nepieciešamo. Bet bija arī daudz tukšu korpusu, no kuriem iekārtas bija evakuētas. Tie izskatījās kā nedzīvi.

Ilgi es tā staigāju, cenzdamies visu uzmanīgi aplūkot.

Sāka tumst.

Drīz sāka kaukt gaisa trauksmes sirēnas. Metronoms izriiai nīja ritmu un sāka tikšķēt ātri.

Es jau gandrīz sāku šaubīties par savu novērojumu lietderību un nolēmu atgriezties majas, k ad pēkšņi ieraudzīju dziļi parka trīs cilvēkus, kas steidzīgi soļoja pa aleju.

«Laikam steidzas uz patvertni,» es nodomāju.

Drošības dēļ devos pie viņiem tieši caur parka krūmājiem.

Jāsaka, ka še man tiešām laimējās. Nebiju vēl paguvis tikt viņiem tik tuvu, ka varētu tos krietni apskatīt, kad manīju to skaitā atrodamies to pašu sīciņo, sakumpušo subjektu, ko tieši vēlējos sastapt.

Atstatums starp mums arvien samazinās …

Tas ir tas pats! Viņš iet starp diviem citiem. Ko tu te izda­rīsi! Viņi tomēr ir trijatā, bet es — viens. Nekas cits neatliek kā vienīgi viņiem sekot.

Piesardzīgi, slēpdamies aiz kokiem un krūmiem, es eju, neiz- laizdams viņus no acīm nevienu sekundi.

Traucē nolādētie krūmi! Zari sitas sejā.

Kurp viņi iet? Lūk, paiet garām ķīmiski techniska institūta korpusiem. Tālāk nāk fizikāli techniskā institūta korpusi. Vēl tālāk —kaut kādas pa pusei bumbu sagrautas darbnīcas. Viņi iegriežas pagalmā — es tiem pakaļ.

Drīz visi trīs pieiet pie maziņas vienstāva ēkas durvīm un. pazūd tajās.

Es sāku pētīt ēku. Apeju tai apkārt, turēdamies krietna atta- lumā, lai mani nepamanītu.

Redzu, kādā logā, kas atrodas ieejai pretējā pusē, parādās gaisma. Tā vāji spīd pa kādu aptumšošanas aizkara spraugu.

Es tūdaļ tai klāt. Redzu, man labi veicas. Pa šo spraugu,, protams, ja krietni izmanās, iespējams skaisti novērot apgais­moto telpu.

Es stāvu, elpu aizturējis, un man liekas, ka manas sirds puksti skan skaļāk par metronoma tikšķiem no tuvākā ielas reproduktora.

Laukā jau bija pilnīgi satumsis. Vējš pieņēmies. Koki šalc skumji, it kā tiem būtu ļoti žēl šķirties no nodzeltējušām lapām. Bet es piespiedu degunu pie rūts un sastingu …

Liekas, ka manas ļaunākās bažas apstiprinās.

Visi trīs ienākušie — un starp tiem mans vecais paziņa, sa- kumpušais, tas ar brillēm — tagad man lieliski redzami. Istaba, kurā viņi atrodas, — ne īsti darbnīca, ne īsti laboratorija: stāv daži mechaniskie darbgaldi, visur dažādi aparati, starp tiem daudz elektrisko mēraparatu. Taču pirmām kārtām, protams, man duras acīs labi pazīstamie presēta piroksilina gabali dažādā lielumā, kas izmētāti visur. Piroksilins ir bīstama sprāgstviela, ar to nav joki.

«Tā,» es domāju. «Saprotams …»

Tagad jau man vairs nevarēja būt nekādu šaubu, ka tā ir īsta diversantu grupa.

Sākumā es neko daudz neievēroju, ka telpas vidū stāv kāda ierīce ar lielām taurēm, kādas ir vecmodīgiem gramofoniem, tikai šīs izgatavotas no ļoti bieza dzelzs skārda. No šīs mašīnas aizstiepjas dažāda veida un resnuma vadi, bet pati tā apsprau­dīta ar visvisādiem kloķīšiem, spožām sviriņām un citiem rīkiem.

Bet pēc tam es redzu, ka visi trīs darbojas galvenokārt ap šo pašu gramofonu. Arī piroksilina gabali ir viņu uzmanības centra, jo viņi tos šķiro vai vēl kaut ko ar tiem dara, vispār pārnēsā no vienas vietas uz otru.

Viss skaidrs,» es domāju. «Var izbeigt novērošanu, ātrāk jāskrien pēc palīdzības.»

bet tad mani ieinteresēja diversantu izturēšanās. Acīm redzot kāds dauzījās pie durvīm, jo visi trīs uzreiz kļuva uzmanīgi.

un te, lūk, notika visnesaprotamākais visā šai notikumā.

Es skatos, pie viņiem istabā ienāk…

Stāstītājs apklusa un pārlaida mums visiem skatienu. Pus­tumsa, kas valdīja istabā, neļāva pienācīgi saskatīt viņa sejas izteiksmi, bet man toreiz likās, ka tā bija neparasti skumja.

— Tas nu gan bija pārāk negaidīti… — pēc brīža viņš tur­pināja. — Iedomājieties, es ieraudzīju savu Petju!

Es pilnīgi apstulbu. Ko gan te varēja domāt? Kā lai to visu izskaidro? Kā tas varēja gadīties, ka Petja 110 manis kaut ko slēpis?

Es nolēmu palikt un turpināt savus novērojumus.

Skatos, Petja pie viņiem pilnīgi kā pašu cilvēks. Arī sāk tur kaut ko darīt. Saprotams, katra iespēja loģiski domāt man pamazām zūd. Kā lai novērtē Petjas rīcību?

Vai es tā ilgi nostāvēju pie loga pilnīgā neziņā, neatceros. Pat tagad man ir grūti noteikt, cik ilgs laiks toreiz pagāja.

Es tikai ievēroju, ka Petja acīm redzot nav ar kaut ko apmie­rināts. Sāk strīdēties ar sakumpušo, kaut ko viņam pierāda. Redzu, ka strīds viņiem iedegas arvien vairāk un vairāk. Petja nomet zemē uzgriežņu atslēgu un demonstrativi sāk slaucīt rokas kādā lupatā. Visi viņam sastājas apkārt un, redzams, mēģina pierunāt. Tomēr viss beidzās ar to, ka viņš pagriezās uz ārdurvīm ar skaidri redzamu nolūku aiziet.

«Interesanti,» es domāju, «par ko viņi tur saskrējās?»

Nolēmu, ka labāk būs, ja nokļūšu mājās agrāk par Petju un parunāšos ar viņu, it kā nekā nezinātu.