V.Ochotnikovs - Meklējumu pasaulē

Vispār Petjam drīz kļuva skaidrs, kāpēc Boguckim bija ieva­jadzējies rūpīgi analizēt šī sprādziena skaņu. Pēc viņa domam, no šīs ārkārtīgi spēcīgās skaņas sašķīduši ne tikai apgaismo­šanas plafoni vien .. .

«Man,» Petja teica, «ilgi negribējās ticēt, ka rezonanse izrā­dījusies vienāda ir mazajam apgaismošanas plafonam, ir milzī­gajam bumbvedējam «Junkerss 88», kas, pēc Bogucka apgalvo­juma, izjucis gaisā tikai no skaņas.»

Tomēr profesors izskaidroja visu ļoti precizi. Izrādās, ka pat pēc lieluma un formas visdažādākiem priekšmetiem var būt vie­nāda rezonanse. Kā piemēru viņš Petjam minēja divas stīgas, no kuram viena resna, otra tieva, bet, attiecīgi nostiepjot, tās Iespējams noskaņot vienā tonī.

Protams, grūti bija iedomāties, ka tāda stipra konstrukcija, kada ir lidmašinai, būtu varējusi sabrukt no skaņas. Nu, pla- loiii pavisam cita lieta, tie tomēr ir no stikla.

Taču Bogucķis, norādot uz skaņas viļņa lielo spēku, palika pie sava un minēja Petjam vēl daudz dažādu pierādījumu.

«Redzams,» Bogucķis teica, «ka šīs briesmīgās skaņas «notis» nejauši noteiktā secībā iedarbojušās uz noteiktām lid­mašinas detaļām, liekot tām vibrēt. Noteiktā brīdī notika spēku sumēšanās un iestājās sabrukums.»

«Palīdziet mums, biedri Jaņin, vai, vēl labāk, pat iesaistieties šai darbā,» viņš teica Petjam. «Jautājums ir ļoti svarīgs, jo runa ir par mūsu dzimtenes aizsardzību. Kopā ar jums mēs taču radīsim tādu ieroci, kāds, izņemot mūsu valsti, nebūs nevienam. Izdarīsim to ātri, bez trokšņa. Iedomājieties, kādu paldies mums par to pateiks valdība un tauta!»

«Es stāvu,» Petja saka, «un nekā neredzu sev priekšā aiz prieka un brīnumiem.»

«Izdarīsim! Saprotams, ka izdarīsim!» viņš atbild Boguckim. «Ja vajadzīgs, es atlikšu aizbraukšanu no Ļeņingradas. Lai no­tiek, es palīdzēšu!»

«Tikai viens noteikums,» saka viņam Bogucķis, «visam tam jānotiek, kā jūs pats saprotat, slepeni. Neviens lieks cilvēks to nedrīkst zināt, pat jūsu biedrs leitnants ne.»

«Es jau gribēju iebilst,» Petja saka, «bet viņš tik ļoti pa­stāvēja pie sava.»

Pēc šīs sarunas Petja aizgādāja savas plates profesoram, man nebilzdams ne vārda, un sāka ar viņu kopā strādāt. Boguc­kim bija palicis daudz neevakuētu iekārtu un darbgaldu. Tikai cilvēku trūka.

«Es pat nezinu, kā viņi bez manis būtu iztikuši,» Petja man saka.

«Nu, un cik tālu viss tagad ir?» es jautāju.

«Vai vari iedomāties, aparats ir pilnīgi gatavs!» Petja man atbild. «Jāsaka, ka mēs strādājām nenogurstoši. Bet tu taču pats pagājušā naktī .dzirdēji manu plati . . . Tā jau bija regulēšana.»

«Aparata uzbūve ir ļoti vienkārša,» Petja turpināja. «Spe­ciāls elektriskais komutators pēc stingri aprēķināta laika ieslēdz elektriskos degļus dažādiem sprāgstvielu lādiņiem, kas atrodas rezonanses kamerās. Tāpēc jānotiek nevis vienam, bet vai­rākiem citam aiz cita ātri sekojošiem sprādzieniem. Viss sa- pludīs spēcīgā skaņā, tieši tādā, kāda man fiksēta uz plates. Un, j;i šī lidmašina tiešām gājusi bojā no skaņas, tad iespējams, ka ari citas tādas pašas konstrukcijas lidmašinas tai sekos. Bet redzi, kas man tev jāsaka…»

Petja kļūst neparasti nopietns un nu jau sāk runāt čukstus:

«Manuprāt, aparatā ir dažas neskaidrības… Vai atstaro­tājs, kas paredzēts skaņas viļņa virzīšanai augšup, izturēs slodzi? Vai pietiekami stipras ir starpsieniņas, kas atdala vienu rezo­nanses kameru no otras? Nu, un vēl citi sīkumi … Mašina, saproti, domāta vismaz divsimt skaņas «šāvienu» radīšanai. Un, lūk, pats pirmais mani dara stipri nemierīgu… Bogucķis ir dzirdēt negrib, ka mūsu darbā piedalītos vēl kādi cilvēki. Pēdējā laikā viņš pat pret mani sācis izturēties mazliet nevērīgi. Pastā­vīgi noniecina manas plates nozīmi, apgalvo, ka esot bijis iespē­jams iztikt arī bez tās un konstruēt iecerēto mašinu, pamatojo­ties vienīgi uz matemātiskiem aprēķiniem.

Es nemaz nejūtos apvainots un esmu ar mieru, ka par manu līdzdalību neviens pat nezinātu, ja vien aparats tiešām sāktu strādāt,» Petja saka. «Ja es kā mechaniķis šobrīd nebūtu vaja­dzīgs, tad jau sen būtu viņam licis mieru. Bet saproti, viņiem tur bez manis tik un tā būs grūti iztikt…

Un vajadzētu pieaicināt palīgā vēl dažus speciālistus. Derētu šo pasākumu izvērst plašāk . ..

Saproti jel, viņš visu to gatavo kā pārsteigumu. Tas nu ne­kur neder. Viņš, protams, cenšas sagādāt mūsu Dzimtenei labumu un pie tam ne jau mazo. Bet nevar atstāt viņu vienu, bez laba, biedriska kolektiva. Divi darbinieki, kas strādā kopā ar viņu, arī sāk saprast, ka tik atbildīgu darbu nedrīkst tā veikt. Lūk, piemēram, šonakt…»

Te Petja palika pusvārdā, sāka uzmanīgi klausīties un pēkšņi nobāla.

«Kas tev?» es viņam jautāju.

«Vai tad tu nedzirdi? Gaisa trauksme!»

Bet es biju iegrimis domās par to, ko viņš man stāstīja, un tiešām nepamanīju, ka laukā bija sākušas gaudot sirēnas.

«Nu, un kas tur liels, ka trauksme? Vai tad tu pirmo reizi to dzirdi?» es viņam saku.

Petja pieceļas un sāk staigāt pa istabu.

«Es tomēr iešu,» viņš atbild. «Es nevaru viņu atstāt vienu, bez manis viņam būs grūti. Šodien paredzēts neliels mēģinā­jums .. . Iespējams, ka viss noritēs labi.»

Es viņu nemēģināju aizturēt, un viņš aizgāja.

Toreiz man bija grūti visu to saprast.

Tiešām, stāvoklis ir nopietns! Kaut kā jāietekmē Bogucķis, jāpalīdz viņam.

Drusku padomājis, es cieši nolēmu: tūliņ jādodas uz stabu un tur jāpaskaidro lietas apstākļi.

Kad §s izgāju laukā, bombardēšana pašreiz bija pilnā spēkā. Augstu pie skaidrās debess dūca ienaidnieka lidmašinas. Mēne- šainā, dzestrā nakts drusku nomierināja manus nervus, bet smagā priekšnojauta, kas bija radusies drīz pēc Petjas aizieša­nas, palika.

Žigliem soļiem devos uz tuvumā esošo tanku daļu, kur man varētu iedot automašinu, un jau pēc dažām minūtēm es taja braucu pilsētas virzienā.

Automobiļa motora vienmērīgo troksni, tam darbojoties ar pilnu ātrumu, šad un tad pārtrauca tuvi fugasa bumbu sprā­dzieni. Katru no tiem es neviļus uzmanīgi noklausījos, gaidī­dams, ka sadzirdēšu pavisam ko citu.

Mēs bijām pusceļā uz štābu, kad aizmugurē skaidri atskanēja labi pazīstamais dārdiens.

Es izlēcu no mašinas, cenzdamies uzminēt virzienu, kur jāat­rodas institūtam.

Dārdiens, kas turpinājās tikai dažas sekundes, bija jau ap­klusis, un apkārt bija samērā klusu. Es ieraudzīju vairākas degošas un krītošas lidmašinas, bet mana apziņa to uztvēra kaut kā vāji. Mani darīja ļoti nemierīgu Petjas un pārējo biedru liktenis. Vai ar viņiem nav kaut kas noticis, vai viņi dzīvi?

Jādodas drīzāk atpakaļ! Un mēs aizjoņojām pretējā virzienā, attīstot šausmīgu ātrumu.

Kad tuvojāmies institūta teritorijai, jau skanēja trauksmes atsaukums un no patvertnēm nāca laukā cilvēki.-Man bija jā­skrien cauri parkam Bogucka laboratorijas virzienā kopā ar glābšanas brigādes dalībniekiem.

Ēka bija liesmās. Blakus ēkai bija redzama milzīga, piltuv- veidīga bedre, acīm redzot tajā vietā bija stāvējusi rezonanses mašina. Pēc kāda laika es nospriedu, ka ne Petjas, ne pārējo biedru droši vien vairs nav starp dzīvajiem.

Nākamā dienā man steidzami bija jāaizlido no Ļeņingradas bez Petjas .. .

Stāstītājs apklusa, it kā ieklausīdamies lietus pilienu bungo­šanā pret logiem, un mums kļuva skaidrs, cik smagas viņam ir šīs atmiņas.