V.Ochotnikovs - Meklējumu pasaulē

Tad tāds varēja būt cēlonis tam, ka vakar mūsu ogļu elektro- ģenerators pēkšņi negaidot sāka darboties. Kā nu tagad lai at­kārtojam šo mēģinājumu?

Tomēr, neraugoties uz visiem mūsu pūliņiem, neraugoties uz.

visdažādākajiem mēģinājumiem, mūsu ogļu baterija nedarbojās.

*

Aizritēja daudz gadu.

Laiks šķīra mani no bērnības drauga Semjona Krapko. Es par viņu vairs neko nezināju.

Bet tad nesen, iedams pa ielu, es pēkšņi apstājos pie sludinā­juma, kas bija uzlīmēts uz sienas. Man uzbrāzās tālu atmiņu vētra . . . Nevar būt! Vai tiešām tas ir «viņš»?

Afišā uz sarkana spodrpapīra lieliem burtiem bija iespiests:

«Technisko zinātņu doktors profesors S. M. Krapko nolasīs publisku lekciju par tematu «Padomju zinātnes panākumi ķīmis­kās enerģijas tiesā pārveidošanā elektriskajā enerģijā».»

Zālē, kur bija paredzēta lekcija, es ierados viens no pirmajiem,.

Neparasti pacilāts garastāvoklis neatstāja mani ne mirkli. Pat publikas kņada un zāles gaišais apgaismojums man šķita svētku izjūtas pilns, neparasts. Mani gumdīja vēlēšanās griezties pie blakus sēdošajiem un sacīt tiem:

«Tas taču ir mans Semjons, kas tagad jums nolasīs lekciju! Mans bērnības draugs, tas pats Semjons, mašīnista palīgs, kas, mūžīgi notriepies ar rnašineļļu, toreiz skraidīja basām kājām … Padomājiet tikai, par ko viņš tagad kļuvis!»

Ar pūlēm valdījos, lai neizpildītu šo vēlēšanos.

Es sēdēju pirmajā rindā un uzsmaidīju savam bērnības drau­gam— solidam ļoti impozanta izskata profesoram. Varbūt tikai es vienīgais varēju uztvert viņa rāmi plūstošajā valodā vāju ukraiņu akcentu. Profesors mani neredzēja un nezināja, ka esmu šeit.. .

Kaut gan bija vēls vakars, mēs tūdaļ pēc lekcijas gājām uz Semjona institutu, jo viņš tā vēlējās. Profesors nevarēja no­ciesties, neizrādījis man savu laboratoriju.

— Bet vai atceries, Semjon … — es teicu, raudzīdamies sava drauga sejā, ko caur automašinas rūtīm vāji apgaismoja galvas­pilsētas vakara ugunis, — vai atceries gadījumu ar mūsu mēģi­nājumu tavā mājā, kad zvanu tornī parādījās gaisma?

— Kā nu ne? — profesors jautri atsaucās.

— Un kā tacl toreiz bija? Vai tiešām ;tā bija ogles ķīmiskās enerģijas pārvēršanās elektriskajā?

— Diemžēl, ne, — profesors atbildēja.— Izskaidrojums bija pavisam cits. .. Istabā izvilktie vadi kalpoja par antenu, kas uztvēra torņa tuvumā īslaicīgi uzstādītās radiostacijas spēcīgos signālus. Pie tam vienam no mūsu elementiem laikam bija vājš kontakts starp ogli un tērauda stiepli. Tā arī nejauši radās «detektors» — ierīce, ko tagad labi pazīst katrs radioamatieris . .. Tas nozīmē, ka toreiz mēs uztvērām radiostacijas enerģiju un mūsu voltmetrs to uzrādīja. Kad radiostaciju aizveda, parā­dība izzuda. Vai tagad saproti? Bet šis gadījums man ilgi nedeva mieru! Jāsaka, ka tieši šī neatrisināmā mīkla mani ietekmēja izvēlēties virzienu savā zinātniskajā darbā . . .

Apskatot sava drauga lieliski iekārtoto laboratoriju, kur sek­mīgi tiek atrisināta viena no mūsdienu technikas interesantāka­jām problēmām, es neviļus atcerējos pirmos gadus pēc pilsoņu kara izbeigšanās, nomaļo apriņķa pilsētu, zemo mājiņu ar māla klonu — mūsu primilivo laboratoriju — un domāju par to, cik liels spēks ir dedzīgai, nevaldāmai dziņai pēc atklājumiem un iz­gudrojumiem, kura nemitīgi bango mūsu tautā, un par to, cik plašas tiesības tauta tagad iekarojusi, lai šo dziņu piepildītu.

Darbs pie mums ir nopietns. Te nav vis kaut kas, bet zināt­niskas izmēģināšanas poligons, kur pārbauda jaunākos izgudro­jumus un atklājumus. Paši saprotat: te nav vis joki…

Ņemiet kaut vai mani. Kāds tad īstenībā man amats? Poli­gona komandants. Tā sakot, saimniecisks darbinieks. Bet vai domājat, ka es vāji orientējos zinātniskos jautājumos? Pie mums bez tā nekādi nevar iztikt. Tiesa, man nav attiecīgas izglītības,, bet cilvēkus šeit pieņem ar ārkārtīgi stingru izlasi. Domāju, ka arī mani šeit netur pa niekam, bet ņem vērā manu tieksmi inte­resēties par dažādiem zinātnes jautājumiem.

Tā, piemēram, līdzko pie mums atbrauc profesors Pjotrs Sidorovičs Semjonovs, viņš tūdaļ apvaicājas: «Bet kur ir biedrs Voronovs? Sameklējiet viņu, lūdzami!» Ar jo lielu cieņu profesors sāka izturēties pret mani kopš tā laika, kad es nobiedēju zibeni.

Jā gan, nobiedēju zibeni! Lūdzu, liecinieku bija, cik tik va­jag. . . Nu, ko lai dara, ja jūs vēl arvien smaidāt, tad lūdzu: izstāstīšu jums šo nieka lietu visos sīkumos. Nezinu tikai, cik stipri esat zinātnēs, vai varēsiet mani saprast.

Poligona pārzinis izsauc mani pie sevis un saka:

Apgādājiet uz mēģinājumu sabraukušos zinātniekus ar materialiem un visu pārējo.

— Tiks darīts.! — es atbildu. — Iesim, biedri! Kādas jums būtu prasības? — es vaicāju atbraucējiem.

— Vajadzēs, biedri komandant, izrakt grāvi, lai mēs visi varētu tur paslēpties un no turienes novērot zinātnisku parā­dību, — profesors man saka. — Aparatu izmēģinām pirmo reizi. Tā kā tas nav gluži pabeigts, iespējams, ka var mūs zināmā mērā apdraudēt.

— To var, — es saku. — Grāvis mums ir. Tā jau nav pirmā reize.

Es nu skatos: zinātniskie līdzstrādnieki, kas atbraukuši reizē ar profesoru, pie izraktās tranšejas sāk uzstādīt kādu sa­režģītu aparatu. Tam tik daudz rokturīšu, spīdošu knibucīšu, ka ne saskaitīt! Vadus aizvilkuši līdz paslēptuvei. Izdara dažādas pārbaudes un mērījumus.

— Izstarojumu virziet uz meža pusi, — saka Pjolrs Sidoro­vičs. — Kāpiet, biedri, patvertnē, tūdaļ sāksim . . .

Paslēpjamies grāvī un gaidām.

Pēkšņi, iedomājieties, paglūnu laukā — un ko es redzu? Ugu­nīgu bumbiņu vistas olas lielumā. Izlien no aparata un lēni lēni sāk slīdēt pa gaisu. Gaisā jūtama tāda kā sēra smaka.

— Aha! — Pjotrs Sidorovičs sauc. — Parādījās? Palieliniet, biedri, jaudu! Vairāk, vairāk, nežēlojiet! Jau attālinās . . .

Redzot, ka šī šņācošā bumbiņa patiešām gāzelēdamās aizpeld sānis, mēs visi pamazām daudzmaz nomierinājāmies un sākām līst no grāvja laukā.

— Lieliski! — zinātniskie līdzstrādnieki- klaigā. — Apsveicam jūs, Pjotr Sidorovič!

Bet tad skatos: kas noticis? Visi tā kā apmulst.

— Uzmanīgi, biedri, — profesors saka, — vēl par agru prie­cāties — redziet, rādās, ka lien atpakaļ. Labāk paslēpsimies. Visā­das nejaušības iespējamas. Šis atklājums vēl nav pilnīgi pār­baudīts. Slēpieties! …

Skatos, bet ugunīgā bumbiņa, ko domājat, nāk atpakaļ.

Tieši uz mums! «Ai, ai,» es domāju, «labi nav.» Visi darbinieki steigšus paslēpjas grāvī . . . Bet bumbiņa nāk tikai arvien tuvāk. Dzirdu, ka nu jau šņāc gluži tuvu .. .

— Palieliniet izstarošanas jaudu! — Pjotrs Sidorovičs kliedz.

— Ir jau visa! — kāds atbild. — Vairāk nevar. Kas nu tagad būs?

Un tad -tas notika. Bet, iekams es jums to stāstu, jāpaskaidro paša mēģinājuma būtība, lai jums būtu skaidrs, par cik mana iejaukšanās palīdzēja šo jautājumu pareizi atrisināt.

Iedomājieties tikai, dabā pastāv kāda ļoti dīvaina parādība. To sauc par bumbveidīgo zibeni. Ļoti jocīga lieta! Parastais zibens — tas ir visiem saprotams. Tā ir visīstākā elektriskā dzirkstele, tikai ļoti liela. Tā lēkā no viena mākoņa uz otru, bet dažreiz arī no mākoņa uz zemi. Kā nu kuro reizi. Bet bumb­veidīgais zibens — tas gan izstrādā trikus. Nez kādēļ tas savē­lies bumbā un traucas pa gaisu, kā pagadās. Labi vēl, ja būtu tik vien! Bet gadās, piemēram, ka pa vaļēju logu viņš ielien istabā un sāk tur ārdīties pēc patikas. Vai arī pēkšņi ar lielu troksni pār­sprāgst. Vispār ar to nav joki. Ārdošais spēks tam ir milzīgs.