V.Ochotnikovs - Meklējumu pasaulē

— Lūdzu! — es atbildu. — Tā ir visparastākā lāpsta.

Visi sanāk man apkārt, uzmanīgi aplūko lāpstu, mērī tās garumu.

— Neticami, bet fakts! — pēc brīža iesaucas Pjotrs Sidoro­vičs.— Lāpstas izmēri gandrīz atbilst pusei no mūsu radiorai­dītāja viļņa. Tā, biedri, patiešām darbojusies kā atvairošs ekrāns. Nu ir viss pilnīgi skaidrs. Vai atceraties, es jau sen izteicos, ka mēs varbūt nevarēsim iztikt bez virzošiem ekrāniem. Tagad mēģinājumā par to esam pārliecinājušies pilnīgi . . . Vēlreiz pa­teicos, biedri Voronov!

— Ne par ko, — es saku.— Ko tu neteiksi, tāds sīkums! Tas taču bija mans tiešais pienākums.

— Bet nu, biedri Voronov, — Pjotrs Sidorovičs griežas pie manis, — pielieciet savu lāpstiņu pie aparata, lūk, šajā vietā. Turiet tā, lai plakanā puse būtu vērsta pret mežu.

Es, proti, pielieku lāpstu pie aparata, bet Pjotrs Sidorovičs piespiež nezkādu podziņu, un … lūdzu! Mežā norīb sprādziens.. Tur, proti, eksplodējis mūsu zibens …

— Redziet nu! — profesors līksmi saka. — Viss ir pareizi! Šajā vietā tieši trūka dzelzs ekrana. Tagad vilnis tiek izstarots vajadzīgā virzienā.

Un ko jūs domājat? Kad atbrauc nākošreiz, viņu mašinai gar sāniem piestiprinātas jaunas ierīces.

Kopš tā laika ar katru viņu ierašanos bumbveidīgā zibens vadīšana tiem sokas arvien labāk un labāk. Un pašu pēdējo reizi — tad jau pavisam lieliski veicās.

Nu jau drīz viņiem visa problēma būs atrisināta.

…Tad es jums jau saku, tiklīdz uz poligonu atbrauc profe­sors Pjotrs Sidorovičs Semjonovs, tūdaļ apvaicājas: «Bet kur tad biedrs Voronovs?»

Ar vārdu sakot, pie zinātnes vīriem esmu lielā cieņā.

. .. Dažreiz ir grūti spriest par cilvēkiem no pirmā acu uz­metiena.

Kā tad, īsti sakot, viss tas iesākās?

Atnāk pie manis darbu vadītājs Vasilijs Vasiļjevičs Tere- chovs. Solids vīrietis. Jau kādus divdesmit gadus strādā kok­materiālu sagatavošanas darbos. Koku sugas, kvalitati un visu. pārējo pārzina lieliski. Atnāk un paziņo:

— Nu, biedri kolchoza vadītāj, mums mežā notiek kaut kādas burvības. Pat kauns sacīt!

— Kas par burvībām? — es vaicāju.

— Nu, tā, nupat nocirsts koks. Pēc visām pazīmēm spriežot., iznāk, ka būtu parasts ozols, bet koksne vidū sarkana . .. Lūdzu, te es atnesu tev skaidu.

Aplūkoju šo skaidu — patiesi, redzu, ka gluži nesaprotama; parādība. Tiešām, sarkankoks …

— Sarkankoks, — es Vasilijam Vasiļjevičam saku, — nevar augt mūsu klimatiskajos apstākļos. Tā dzimtene ir kaut kur Indijā vai Āfrikā. Tu kaut ko jauc.

Šis apvainojas.

— Pareizi gan, — viņš saka, — le nav Āfrika, bet fakts ir acīm redzams. Tu, varētu teikt, turi to rokās!

Gājām abi uz mežu. Redzu, guļ nocirsts ozols. Nav nekā sevišķa, koks kā jau katrs koks. Apkārt aug desmitiem tādu. Lapas, miza, zaru sakārtojums — viss sakrīt. Bet nocirstajam; ozolam koksne sarkanā krāsā. Nolaužu zaru — arī sarkans.

— Tā, Vasilij Vasiļjevič, ir augu pretdabiska tieksme, — es saku darbu vadītājam. — Vajadzēs ziņot uz augkopības zināt­nisko centru. Varbūt,-—es saku, — mūsu atklātajam faktam būs ne vien ārkārtīgi liela zinātniska nozīme, bet tas noderēs arī praktiskiem mērķiem. Iedomājies tikai! Pieņemsim, ka šādu< šķirni izdotos ieaudzēt mūsu mežos. Sarkankoks ir brīnišķīgs materials. No tā izgatavo ļoti dažādus vērtīgus priekšmetus . ..

Pastāvējām vēl brītiņu, tā sakot, mulsdami dažādos mokošos minējumos, un gājām atpakaļ uz kolchozu.

Bet jau tās pašas dienas vakarā šī noslēpumainā parādība- sāka mazliet noskaidroties …

Es nosēdos pie galda un sāku sacerēt vēstuli. Sak, tā un tā, nekavējoties sūtiet zinātniskus spēkus … Šis darbs man sokas lēni. Negribas uzrakstīt šā tā. Nepatīk mācītu ļaužu priekšā iz­rādīties par nejēgu. Nu, skaidrs, ka skaišos.

Pēkšņi kāds klusītiņām klauvē pie durvīm.

— Ienāciet! — es saku.

Klusums. Pēc brīža klauvē atkal.

— Kas tad tur ir? Ienāciet!

Redzu, durvis lēnām atveras un uz sliekšņa nostājas Vaņa Čiruļins. Apstājas, stāv.

Es jau vienmēr esmu teicis, ka reizēm ļoti grūti spriest par cilvēku, kamēr neesi viņu iepazinis, kā nākas. Kas tad īsti ir šis Vaņa Čiruļins? Gadus divdesmit vecs puisis. Strādā par gald­nieki! mūsu kolchoza darbnīcā. Ja nu uz viņu t,ā paskatītos — ko tad redzam? Neko sevišķu. Mazliet pastrups deguns. Acis zilas. Mati vijas … Bet tad ta kautrīgs — nu, gluži neparasti. Nedrošs. Lēns. Šajā ziņā vienīgais mums tāds.

Tā ari tagad. Skatos, nostājies uz sliekšņa tādā nenoteiktā .poza un nevar īsti saņemties.

— Ko tev vajag, Vaņa? — es viņam vaicāju.

Šis neatbild.

— Nu, cik ilgi tad tu tā stāvēsi?

Šis neatbild.

— Vai steidzamā lietā? Es gan patlaban rakstu nopietnu zi­ņojumu. Vai nepienāksi rīt?

Redzu, viņš pūlas kaut ko pateikt, bet nevar un nevar sadū­šoties. Ko tu ar tādu iesāksi! Nolieku pildspalvu uz galda, lai varētu pieiet viesim tuvāk, bet šī — pildspalva — aizripo pāri visam uzrakstītajam. Iznāca garš tintes traips.

Tad nu gan es pārskaitos.

— Še nu, paskaties, — es Čiruļinam saku, — redz, kas tevis dēļ iznāca!

Un nu tik ņemos šo rāt.

— Kā tev nav kauna! — es viņam saku. — Kas tu esi par cil­vēku? Gluži kā apdauzīts, ne vārda no tevis nevar izspiest. Visur tu mulsti un kautrējies.

Viņš pienāk tā bikli man klāt un apsēžas uz krēsla maliņas. Sēž un burza cepuri pa rokām.

— Piedodiet, — viņš beidzot saka. — Bija ļoti neērti jūs traucēt. Un tagad redzu, ka pavisam iztraucēju …

— «Iztraucēju, iztraucēju»!—es mēdījos viņam pakaļ. — Saki, kas tev šobrīd vajadzīgs!

— Tāds neliels lūgums …

— Kāds?

— Tur, redziet, šodien meža iecirknī… nocirtuši koku, kas bijis … sarkans …

— Jā, ir gan nocirtuši! — es saku. — Bet ko tad tu gribi?

— Netālu ir vēl divi tādi paši … Es nu gribēju lūgt, lai tos necirstu. Tos es esmu atzīmējis ar krustiņu mizā.

— Vai tik tu nebūsi tos iestādījis? — es zobgalīgi vaicāju.

— Nē, stādījis vis neesmu, — Vaņa nopietni atbild.— Viņi izauguši parastā, dabiskā kārtā.

— Kāda tad tev gar tiem daļa?

— Es tos padarīju sarkanus.

Man pat mute aiz brīnumiem palika vaļā.

— Vai tu joko, vai? kā tu varēji no iekšpuses nokrāsot dzīvu, augošu koku? Vai tu sajēdz, ko runā?

Neatbild.

— Vai tas tev kāds noslēpums?

— Kas nu par noslēpumu!'—viņš saka. — Nekādu noslē­pumu mums nedrīkst būt. Tikai tā neērti, vēl jau nav viss pār­baudīts. Varbūt nejauši iznācis. Viss jāpārbauda, kā nākas. Citādi tā neērti …

Skatos uz viņu un domāju: «Ej nu sazini, kas tu tāds esi! Pēc izskata spriežot — pamatīgs tūļa. Bet iznāk, ka izgudrotājs!»

Noņēmos ar viņu ilgu laiku, katrs vārds ka ar knaiblēm jāvelk ārā. Šis tik mulst un kautrējas. «Par agru,» saka, «to visu uzskatīt par izgudrojumu!» Parakņājas kabatā un izvelk: sakaltušus zariņus. Tepat iegriež koksnē ar kabatas nazīti, rāda,

— Krāsa neieguļas vienmērīgi, — viņš runā.

— Ko tad tu, — es viņam saku, — uz paša spēkiem vien pa­ļaujies? Pirmie rezultāti ir, tad jau pietiek. Tagad tikai vajag jo ātrāk iesaistīt zinātniekus, agronomus, botāniķus, ķīmiķus. Tie tev tūlīt palīdzēs. Vari iedomāties, cik milzīga tautsaimnie­ciska nozīme ir koka krāsošanai augošā, dzīvā veidā? Ko? … Par to es tā arī uzrakstīšu .. .