V.Ochotnikovs - Meklējumu pasaulē

Šī parādība, vispār runājot, pati par sevi ir ļoti noslēpumaina. Redziet, kas par lietu: līdz pat šim laikam nevienam zinātniekam nav izdevies, teiksim, notvert tādu zibeni un izpētīt, kā pienākas. Tā ir ļoti reta parādība, un pie tam — pamēģiniet vien paši notvert šo zibeni! …

Jau sen daudzi zinātnieki centušies mākslīgā ceļā laborato­rijās izgatavot bumbveidīgo zibeni. Bet atkal jāsaka, kā tu to izgatavosi, ja tā iekšējā uzbūve nav zināma! Lūk, Pjotrs Sido­rovičs man pastāstīja, kādi tikai mēģinājumi nav tikuši izdarīti! Piemēram, kāds ārzemju zinātnieks, tas, ko domājat, ar petro­leju aplaistījis elektriskos vadus, starp kuriem lēkājusi parastā dzirkstele. Tad publicējis zinātnisku paziņojumu, it kā ar palie­lināmo stiklu esot redzējis mazas bumbiņas, uz mata līdzīgas sīciņiem bumbveidīgiem zibeņiem. Bet mūsu Pjotrs Sidorovičs atkārtojis šo mēģinājumu un paziņojis, ka viss tas ir blēņas, vienkārši kaut kāds petrolejas uzliesmojums, nevis zibens. Tas jau arī saprotams. Ar petroleju tur nevar līdzēt, tā ir smalka lieta .. .

. . . Tā nu sēžam tranšejā. Šņākoņa arvien vairāk pieaug. Palūkojos laukā—bumbiņa gluži tuvu!

— Biedri profesor! — es saucu. — Nāk šurp! Jau blakus!

— Noliecieties zemāk! — profesors izrīko. — Iespējams, ka būs sprādziens. Neuztraucieties, biedri! Ievērojiet kārtību!

Pēkšņi mēs atradāmies cits citam virsū. Es, protams, pašā -augšā …

Nu jūs man jautāsiet: kāpēc tad vajadzīgs tāds atklājums, ja tas tik' neglīti uzvedas? Es jums to paskaidrošu itin vienkārši.

Mūsu izgudrotājiem bija izdevies uzbūvēt aparatu, ar ko iegūt bumbveidīgo zibeni. Vēl tikai par dažiem sīkumiem šajā. aparatā Pjotrs Sidorovičs man nav nekā paskaidrojis. Tāpēc man pagaidām grūti pastastīt, kā aparafs uzbūvēts. Un tas jau arī nav tik svarīgi. Bet, kādēļ tads zibens vajadzīgs, — tas ir pa­visam kas cits.

Ar to, ziniet, atrisina ļoti daudzas fizikas problēmas. Kāpēc elektrība saveļas bumbā? Kādēļ tas tā? Vai šo parādību var iz­mantot, piemēram, saimnieciskiem vai militārās aizsardzības- mērķiem? Un ko domājat! Mazajā bumbiņā sakopojas milzīgs elektrības daudzums. Bumbiņa ir viegla, lido pa gaisu. Ja varētu to kādā burkā iesēdināt — un lūdzu! No tās var elektrisko ap­gaismošanu ierīkot vai, teiksim, caur elektromotoru darbināt kūlēju. Ir jau, protams, akumulatori, tikai tie, nolādētie, ļoti; smagi. Es, piemēram, nesen tikko neparstiepos, palīdzot tos nest uz lauku. Un elektrības tajos gauži maz. Nepilnīgi, ar vārdu sakot. ..

… Sēžam savā ierakumā un klausāmies apnicīgajā šņākoņā.

— Kur tā ir? Kurš tuvāk, paskatieties! — profesors palūdza.

— Blakus šņāc! — es saucu. — Pavisam klāt!

— Tas, liekas, biedri, esmu es, — kads ierunājās. — Man kaja saspiesta . .. Ja kāju varētu atbrīvot, tad varbūt es vairs ne­šņāktu.

Es palūkojos laukā — bumbiņa patiešām itin tuvu. Ko tad, domāju, ja nu no tiesas sprāgst? Jūs droši vien nospriedāt, ka šāds zibens nevar noderēt par aizsardzības līdzekli. Tāpēc, lūk, ka tas lido, kurp vēlas, un sprāgst, kad vēlas. Nekā tamlīdzīga? Vajag tikai iemācīties to, kā nākas, vadīt. Šis mēģinājums, par kuru patlaban stāstu, bija, tā sakot, pirmais. Šādā gadījumā vienmēr iespējamas kādas kļūdas. Tas ir dabiski. Šo to nav pa­redzējuši, vēl kaut ko aizmirsuši, tur kāda formula izrādījusies pārāk sarežģīta. Tas nu pirmajā pārbaudē tad arī noskaidrojas- Vispār jāsaka, šādas pārbaudes dažreiz var būt ārkārtīgi bīsta­mas. Nu, bet ko lai dara! Zinātnieki riskē, un arī mēs, poligona darbinieki, dažreiz dabūjam savu tiesu. Es jau jums teicu, ka darbs mums ir ļoti nopietns …

Es atkal palūkojos no paslēptuves. Redzu — tā kā mazliet attālinātos …

— Biedri profesor! — es saucu. — Lido atpakaļ!

— Bet kādēļ šņāc? — vaicā Pjotrs Sidorovičs.

— Vai, mana kāja! Laidiet kāju vaļā! — žēlabaini saka sa­spiestais biedrs.

Ieklausos: šņākoņa patiešām pastiprinās. Skatos — nāk atkal šurp.

— Biedri profesor! — es saku. — Virzās šurp . . . Un vai ilgii tas mūs tā muļķos?

— Nezinu, dārgais … Viss tagad ir atkarīgs no gaisa mit­ruma un no tā, kādā pakāpē ar elektrību piesātināts pats zi­bens, — profesors atbild.

Nedomājiet tikai, ka šajā aparatā nebija paredzēta tāda ierīce, lai, proti, varētu zibeni vadīt, kad tas izlīdīs no aparata. Nekā tamlīdzīga! Tam nolūkam bija speciāls radioraidītājs. Tam, proti, ir tāds vilnis, kas satver elektrisko bumbiņu un dzen to attiecīgā virzienā. Nu, apmēram tā, kā vējš dzen ziepju burbuli! Bet tieši tajā brīdī, par kuru es stāstu, šī ierīce vēl nedarbojās pilnīgi droši, to, tā sakot, vajadzēja vēl papildināt. Tāpēc arī viss tā iznāca …

Pašlaik es nevaru pat aptvert, cik ilgi tas viss vilkās. Zibens, saprotiet, gan attālinās, gan tuvojas mums. Gan ari, ko domājat, parādās virs pašas galvas. «Cik tad ilgi,» es domāju, «šī ne­krietnība vilksies? Šeit atrodas mūsu zinātnieki. Es taču nevaru pieļaut, ka viņi riskē ar savām dzīvībām. Kaut kas jādara .. .»

Nolūkoju brīdi, kad zibens atradās samēra patālu, bet re­dzams, tā sakot, ka grib nākt atpakaļ, un .. . izšķīros. «Lai arī,» es domāju, «iešu bojā. Zinātnieku dzīvības tomēr vairāk vērts. Kāpēc gan,» domāju, «es nevarētu uzupurēties zinātnes labā, ja reiz tāda lieta …»

Satveru, ko domājat, blakus esošo sapieru lāpstu, izlecu Jaukā un skriešus vien … tieši uz ugunīgo bumbu.

— Biedri komandanti Ko jūs darāt? — dzirdu, ka aizmugurē sauc. — Atgriezieties!

Pieskrienu zibenim klāt. Kādu trīs soļu attālumā atvēzējos ar lāpstu … Un ko jūs domājat? Atlec . .. sānis!

Atlec, proti, un apstājas. Skatos — atkal virzās uz paslēp­tuves pusi.

Ak, kā es tad pārskaitos!

«Ko tad tu,» es domāju, «vai atkal lien? Kaut arī esi augsti zinātniska parādība, tomēr nobijies no parastas lāpstas!»

Un metos, proti, atkal tam virsū.

Kas tad notika, biedri! Visi klātesošie izbāza galvas, lai labāk redzētu šo skatu. Pjotrs Sidorovičs man vēlāk stāstīja, ka neviens zinātnieks, kas agrāk pētījis bumbveidīgo zibeni, to ne­būtu pat nosapņojis.

Ilgi es tam džinos pakaļ ar lāpstu. Tiklīdz atvēzējos, šis, proti, no manis prom … Es tam pakaļ .. . Atkal ar lāpstu . . . Šis atkal metas prom . . .

Visi sauc:

— Beidziet, biedri Voronov! Metiet mieru! Vai jūs bez prāta!

Es pat neklausos. Biju par daudz aizrāvies.

Un nu, iedomājieties tikai, šādā kārtā es to dzenu uz meža pusi. Redzu, aizpeld, dārgumiņš, pilnās burās. Un kāpj pat augstāk.

Es vēl paris reižu kārtības labad padraudēju tam ar lāpstu,, brītiņu pastāvēju un gluži mierīgi griezos atpakaļ pie savējiem.

Tur nu, protams, pilnīgs triumfs.

— Biedri Voronov! Tas taču ir apbrīnojami! — saka Pjotrs Sidorovičs. — Jūsu solim, nerunājot nemaz par tā varonību, ir milzīga teorētiska nozīme. Jūs pat iedomāties nevarat, ko esat izdarījuši.

— Nu, kas tad tur liels, — es saku, lāpstu vicinādams. — Ko fu neteiksi — zibens .. . Kāpēc tad šis lien mums virsū?

— Nē taču, — profesors turpina, — tas nav vis vienkārši tāpat. Šeit slēpjas dziļa fizikālā parādība… Lielais paldies! Jūs man palīdzējāt saskatīt, kādā ceļā mans aparats jāpapildina.

Visi spiež man roku un dažādā citādā veidā izrāda sajūsmu.

— Atļaujiet paņemt jūsu lāpstiņu, — man saka viens zināt­niskais līdzstrādnieks.— Nepieciešams to, cik iespējams, izmērīt.