V.Ochotnikovs - Meklējumu pasaulē

pašā kokā, mazliet augstāk. Vai saprotat? Krāsa, proti, pa cauru­līti nokļūst kokā un sajaucas ar tām sulām, kuras koks dzerot ar sakneni izņem no zemes. Sulas izplūst pa visu koku un aiznes krāsu sev līdzi. Pat zariņi pie pašām lapām — arī tie nokrāsojas! Paiet kāds laiks — koks nokalst, jo krāsa satur indīgas vielas. Bet krāsa piesātinājusi koksni tik stipri, ka to ne ar ko nevar izkodināt. Katrā šūniņā nokļuvusi! Tādā kārtā iegūst īstu sarkankoku.

Protams, pirmajos mēģinājumos, ko izdarīja čiruļins, tas viss bija nepilnīgi. Krāsa nosēdās nevienmērīgi — krāsvielas ķīmiskais sastāvs nebija izvēlēts pareizi. Bet, kad šim priekšlikumam atrada stingru zinātnisku pamatojumu, viss nokārtojās. Tagad pat mums šeit ir krietni meža gabali iedalīti izmēģinājumiem.

Jūs interesē Vaņas Ciruļiria liktenis? Tagad viņš lielā godā. Bet kautrīgs un bikls, kāds bijis, tāds arī palicis.

Ej tad nu izproti, kas par cilvēku, ja spriež tikai pēc izskata!

Tieksmi kļūt par rakstnieku es jutu jau sen.

Draugi no literātu aprindām man neticēja:

— Nu, pamēģiniet vien! Vai domājat, ka tas viegli? Tas vis nav tā kā mašinas izgudrot. Tur visu iespējams matematiski aprēķināt un tūdaļ redzams, kas vajadzīgs. Bet literatūras laukā tik daudz neskaidrību …

— Vai varat iedomāties, — man sacīja kāds pazīstams rakst­nieks, — es savus darbus pārrakstu divdesmit piecas reizes. Saprotiet: divdesmit piecas reizes!

— Blēņas vien! — es augstprātīgi atbildēju. — Man, piemē­ram, ir daudz interesantu atmiņu. Sēdies tikai un raksti.

Kad biju nosēdies pie baltas papīra lapas, man ļoti drīz uz­mācās grūtsirdība.

«Patiesi, grūts darbs,» es nodomāju. «Ar ko tad lai sāk?»

Man nez kāpēc visu laiku tā vien gribējās risināt uz papīra matematiskas formulas. Vai arī vismaz vēlreiz uzrakstīt pār­skatu par savu pēdējo darbu, kas saucas «Jautājumā par pseido- parametrisko rezonansi četrpolu schemās pie nenostabilizēta konturu režima».

Kaut kur apziņas dziļumos grozījās ne visai saprotamais vārds «sižets».

«Par ko īsteni lai rakstu?» prātā šaudījās doma. «Mēdz teikt, ka literatūrā pastāvot mākslinieciski tēli. Kas tie tādi par tēliem? Jāsāk tikai ar kaut ko, tad jau redzēs. Ko tu neteiksi — tēli!»

Pēdīgi es sadūšojos iemērkt spalvu un ķerties pie darba: «Manas atmiņas, dārgie biedri, kas skar…» Ko tālāk rakstīt, es tā arī nezināju. Un tad vēl no manas spalvas, kas nevarīgi karājās gaisā, noslīdēja tintes piliens, un uz raksta radās traips.

«Piķis viņu zina, kas te ir!» es nodomāju. «Vai tad var rak­stīt ar tik draņķīgu spalvu! Rakstnieka darbībai nepieciešamas maksimalās ērtības. Kāpēc, piemēram, ik brīdi spalva jāmērc tintnīcā? Tas taču novērš no daiļrades procesa. Un tad vēl šis traips. . . Nē, vajadzīga pildspalva. Ļoti ideala, speciālā pild­spalva. Brīnums, ka uzreiz par to nepadomāju.»

Vairākas dienas man pagāja, kamēr sameklēju labu pild­spalvu, gar kuru es vēl pēc tam ilgi noņēmos, pārveidodams un papildinādams to līdz iespējamām robežām. Man izdevās panākt, ka pildspalva uzņēma sevī tik daudz tintes, ka tās pie­tiktu, lai uzrakstītu vismaz «Karu un mieru».

Apmierināts ar sasniegto, sēdos atkal pie rakstāmgalda.

«Manas atmiņas, dārgie biedri, kas skar …» es uzrakstīju itin veikli.

Bet tālāk par to atkal nevedās. Sākumā, kad spalva pieskā­rās papīram, man šķita, ka domas ritēs viegli un brīvi. Taču, kamēr es uzrakstīju šo mazo frāzi, domas aizsteidzās rakstītam priekšā, kaut kā sapinās un pārvērtās neiedomājamā juceklī.

«Roka nepagūst tikt līdzi domām. Nav iemaņas,» es spriedu. «Ir gan labi tiem rakstniekiem: viņi tikai zina rakstīt.. .»

Pēkšņi man prātā iešāvās brīnišķīga ideja. Es pat gaisā pa­lēcos aiz prieka. Nu, kā tad! Tas taču tik vienkārši. Visi rakstnieki aiz skaudības plīsīs. Jāuzbūvē īpaša mašina.

Es dzīvi iztēlojos šo mašinu. Ļoti pilnīgs skaņu pierakstīša­nas aparats. Es, lūk, staigāju pa istabu šurp turp un skaļā balsī izklāstu savas atmiņas. Jutīgs mikrofons uztver manu brīvo stās­tījumu, un aparats pieraksta to uz lentes. Istabā klusums. Nekas nenovērš manu uzmanību. Kāds te var būt salīdzinājums ar mašīnrakstītāju vai stenografisti. Mašina vis nekļūdīsies un ne- pārvaicās. Pēdīgi — sveša cilvēka klātbūtne ierobežo domas brīvo lidojumu.

*

Kāds mēnesis pagāja, kamēr projektēju un izgatavoju šo nepārspējamo rakstnieka diktografu. Tiesa, tas iznāca ļoti masivs un aizņēma visu rakstāmgaldu, toties strādāt ar to bija nepa­rasti ērti.

Skaņu pieraksta uz magnētiskas lentes. Viegli piespiežot

pogu, aparats tiek pārslēgts un no reproduktora atskan mana paša balss, kas atkārto sacīto. Ja man nepatīk, piemēram, kāds izteiciens vai izteiktā doma nav pietiekami skaidra, tūdaļ no­spiežu otru pogu. Neizdevies posms tiek izdzēsts.

Tagad vēlreiz var atkārtot teikumu, pārveidojot to labāk. Tur­klāt vēl jāpiebilst, ka, lai autoram radītu atbilstošu garastāvokli, no otra rupora, ja es to vēlos, atskan viegla, uzmundrinoša muziķa.

Skaidrs, ka mašīnrakstītāja, uzmanīgi klausoties reproduktora, nu jau bez manis viegli pārrakstīs fiksēto runu un man rokās nonāks pilnīgi gatavs manuskripts.

Aparata pirmā pārbaude praksē izrādījās neparasti sekmīga.

Es runāju, kā man likās, ārkārtīgi skaisti. Pastaigājoties pa istabu, situ sev pa krūtīm ar dūri, bet savas runas beigās pat nedaudz apraudājos. Man šķita, ka negaidot esmu radījis ģeniālu aparatu.

Toties cik ļoti biju vīlies, kad visu diktēto ieraudzīju pār­rakstītu uz mašinas!

Izskatījis manuskriptu, es šausmīgi pārbijos.

— Jūs te esat kaut ko saputrojusi! — es mašīnrakstītājai no­skumis teicu. — Vispirms, pieturas zīmes nav īstā vietā.

Nu, paskatieties: «Manas atmiņas dārgie. Biedri, kas skar . . .» Iznāk absurds . . .

Mašīnrakstītāja aizgāja apvainojusies un sašutusi. Turpretim man visu dienu nebija miera. Vajadzētu ņemt parasto spalvu, izlabot kļūdas. Bet ne jau tāds bija mans lepnais izgudrotāja gars. Manā iztēlē jau veidojās cita, daudz pilnīgāka mašina. Tajā, protams, nedrīkstēja būt vietas tādai detaļai kā jūtīga un untumaina mašinrakstītāja.

Vakarā pie manis atnāca rakstnieks S., kurš visos disputos par tematu, kā jāraksta, bija pazīstams ar savām dedzīgajām runām, taču pats vēl nekā nebija uzrakstījis.

— Kā nu veicas? Vai rakstāt? — viņš bargi noprasīja.

— Protams. Pateicos jums, — es mierīgi atbildēju. — Iznāk diezgan labi.

Rakstnieks visu vakaru norunāja par jauno prozas teoriju un nokritizēja pieeju sižeta attīstībai, ko bija izdomājis rakstnieks Š. Es turpretim nopūlējos pierādīt, ka mūsdienu literāti neprot zinātniski pieiet pašai rakstīšanas procesa technikai. Mēs ļoti maz sapratām viens otru, bet vispār palikām apmierināti.

— Gribu jums uzdāvāt šo skaņu pierakstīšanas mašinu, — es atvadoties piedāvāju. — Tā jums krietni vien palīdzēs.

Rakstnieks aizdomu pilns palūkojās uz sarežģītajiem apara- tiem, kas bija salikti uz galda, bet manu piedāvājumu pieņēma.

— Labi. Pateicos, pacentīšos jūsu aparatu izmantot, — viņš nedroši teica.

Jauno aparatu būvējot, aizritēja trīs mēneši. īstenībā to vairs nevarēja saukt par aparatu. Tā bija komplicēta ietaise, kas aizņēma pusi istabas.

Milzīgos metaia skapjos bija novietoti masivi skaņu anali- zētāji. Katram burtam bija atbilstošs skaņu filtrs. Tiklīdz mikro­fona priekšā nosauca kādu burtu, aparatūra tūdaļ iedarbināja atbilstošu rakstāmmašīnas taustiņu. Varēja runāt, cik vien ātri tīk, un reizē arī nopriecāties, kā no mašinas slīd laukā uzrakstī­tais teksts.