V.Ochotnikovs - Meklējumu pasaulē

Pēkšņi es pārsteigts ieraudzīju kaut ko dīvainu. Gluži skaidri saredzēju, ka zvanu torņa smailē iedzirkstas zilganas liesmiņas. Es pat apstājos. Kas tas ir? … Tā pabailīgi vēroju vēl. Šķiet, ka nekā nebūtu … Bet es taču redzēju itin skaidri!

Atceros, ka pēc tam sāku soļot, cik iespējams, aši un jo drīz, aizelsies un mazliet uztraukts, nonācu pie Semjona mājas.

Ļoti grūti aprakstīt, kāda izskatījās mana drauga Semjona istaba.

Lai pa to varētu brīvi staigāt, iepriekš vajadzētu pārgriezt ne mazāk par pussimtu vadu, kas izvilkti krustām šķērsām.. Vienīgais galds bija apkrauts ar tādām lietām, kādu citā māja neredzēsi. Tur bija pašizgatavotas dinamomašinas, elektro­motors, indukcijas spirāle, dažādi rupji elektriskie mēraparati,. bet visvairāk bija burku. Tās mums bija vajadzīgas visdažādāko galvanisko elementu izgatavošanai.

Virs galda dega sīka kabatas lukturīša spuldze, kas elektrisko enerģiju saņēma no baterijas, kura, kaut arī milzīga, taču bija ļoti oriģināli konstruēta. Tolaik pilsētā elektriskās apgaismoša­nas, protams, nebija, un šī spuldzīte, kas trūcīgi apgaismoja- istabas baltās sienas, radīja sajūsmu daudzos pilsētas Iedzīvo­tājos un ārkārtīgi nostiprināja mūsu a.utoritati viņu vidū.

Vārdu sakot, Semjona istaba bija īpatnēja laboratorija, kurā mēs izdarījām savus mēģinājumus elektrotechnikā, kas dau­dziem nebija saprotami.

Protams, kāds inženieris elektriķis būtu pabrīnījies, kā mums izdevās sameistarot visas šis ierīces no tik nepiemērotiem mate­riāliem. Būtu vērts paskatīties kaut vai uz dinamomašinu, kas bija izgatavota no jumta skārda. Vēl vairāk inženieris izbrīnītos,, ja uzzinātu, ka mēs ne tikai būvējam elektriskos aparatus L bet arī eksperimentējam ar tiem, cenšoties atklāt elektrotechnikā vēl jaunus, nezināmus ceļus. Turklāt vēl jāpiebilst, ka pašdarināto aparatu izgatavošanai un mēģinājumiem Semjons izdeva krietnu daļu no savas nelielās izpeļņas.

Mans draugs saņēma mani tāds ka stipri satraukts, kadu es agrāk viņu netiku redzējis.

Semjon! Gricko Gorobecs ir zadzis cinku… — es jau iesaku.

Taču viņš strauji mani pārtrauca:

Klusāk! … Pagaidi mazliet! … Sakas atkal…

Basam kājām, atrotītām piedurknēm viņš stāvēja istabas vidu, izstiepis trīsošo roku līdz lielam pašpagatavotam voltmet- ram, kas bija uzstādīts uz galda malas. Izbrīnā cs skatījos gan uz voltmetra kustīgo bultiņu, gan uz Semjonu, gan uz tā melno ēnu, kas krasi izdalījās uz baltās sienas. Zemajā istabiņā bija deguma smaka.

— Vai redzi? — viņš draudīgā balsī čukstēja. — Strāva lie­lāka par vienu voltu.

Es nez kādēļ atcerējos, ka mūsu baterijās ievietots kapos no­zagtais cinks, un man kļuva mazliet neomulīgi.

— Semjon! — es atkal uzsāku. — Cinks, kas ir mūsu bate­rijās . ..

— Kas par cinku! — Semjons pēkšņi man uzkliedza. — Paš­reiz nav cinks, bet ogle.. . Vai saproti: ogle! Un tā jau iet visu vakaru: gan parādās, gan nozūd. Vai saproti? Bet vēl nesen …

Viņš nogrāba mani aiz rokas un vilka uz galda pusi.

Voltmetrā bultiņa šūpojās drudžainiem rāvieniem. Brīžiem tā rādīja diezgan lielu spriegumu.

Un tad es ieraudzīju kaut ko tādu, ka aiz pārsteiguma sa­rāvos .. . Tieši man pretī atradās mazs lodziņš.

Blakus esošo kapu baznīciņu gaiši apgaismoja mēness, un no loga tā bija labi redzama. Tagad, kad jau pagājis daudz gadu, es arvien vēl to atceros gluži skaidri. Semjons turpretim, būdams mazliet tuvredzīgs, šķiet, vairāk noticēja maniem vār­diem nekā ieraudzīju pats savām acīm. Varbūt tāpēc viņš tik neatlaidīgi, bet gluži nesekmīgi turpināja savus mēģinājumus pat tad, kad kļuva saprotams, ka tos vajadzētu atlikt līdz labā­kiem laikiem.

Es gluži skaidri ieraudzīju, ka baznīcas smailes tuvumā iemirgojas zilganas uguntiņas, ko neskaidri biju pamanījis jau agrāk. Bet visapbrīnojamākais bija tas, ka ikvienu iemirgošanos pavadīja straujš sprieguma kāpinājums mūsu voltmetrā.

— Vai redzi, Semjon? — es, uztraukumā aizelsdamies, iz­teicu un ar pirkstu paradīju uz logu.

— Jā, jā… Kas ir? — viņš kļuva nemierīgs un cieši sa­žņaudza manu roku.

— Baznīciņas tornis . . . augšā … pa kreisi . . .

Bet tai brīdī arī es neko vairs neredzēju. Mūsu loga priekšā negaidot izauga tumšs cilvēka stāvs un visu aizsedza. Pie dur­vīm neatlaidīgi klauvēja, un pēc brīža mūsu istabā-laboratorijā iniaca divi liela auguma miliči, ģērbušies pelēkos zaldātu

— Izdarīsim kratīšanu, — viens no viņiem lietišķi teica.

Tikai tagad es atcerējos, ka nepaguvu Semjonam pateikt par

mums draudošajām nepatikšanām.

*

— Ar kādām velna būšanām jūs tur nodarbojaties? — mums bargi noprasīja apriņķa milicijas priekšnieks, neliela auguma cilvēks ar apaļu seju, kad mēs ieradāmies pie viņa.

Mēs sēdējām uz taburetēm plašā istabā, kas smaržoja pēc machorkas un bagātīgi ar degutu saziestiem zābakiem.

Mēs bijām nākuši uz miliciju, pilnīgi apzinādamies sevi bez vainas, jo patiešām nezinājām, no kurienes Gricko Gorobecs bija ņēmis cinku. Priekšnieku pilsētā pazina kā labsirdīgu un

jautru cilvēku. No viņa baidīties mums nebija iemesla.

*

— Vai esat kādi alķīmiķi? — viņš smaidot noprasīja.

— Nē, alķīmiķi neesam, — es atbildēju. —Mēs esam elcktrotechniķi - eksperimentētāji.

— Elektrotechniķi? Bet kādēļ tad jūs lietojat zagtus kapsē­tas piederumus?

— Mēs nezinājām, ka tie ir zagti, un nepavisam jau ne, ka no kapsētas, — es atbildēju. — Mums tikai bija vajadzīgas cinka plāksnītes.

-—Jums vajadzīgas cinka plāksnītes … Kāpēc tad īsti cinka? Bet dzelzs? Vai dzelzs jums nav vajadzīgas? Un kā tad ar jum­tiem,—vai es varu būt drošs?

Semjons bija iegrimis domās. Redzams, ka viņš arvien vēl domāja par pārtraukto mēģinājumu un tā neparastajiem rezul­tātiem.

— Bet nu paskaidrojiet, kāpēc jums vajadzīgs cinks! — priekš­nieks tincināja.

— Jūs, protams, zināt, kā būvēti galvaniskie elementi…— es nedroši iesāku.

— Nē, nezinu, nav nekādas jēgas, — priekšnieks atbildēja, at­zveldamies pret krēsla muguru. —Vai tie, ko lieto zvaniem, vai?

Priekšnieka balss man šķita tik labsirdīga, ka es saņēmos paskaidrot viņam visu, cik vien labi var.

— Paņemiet trauku ar ūdeni, — es pabikli iesāku, — un iebe­riet tur galda sāli, lai ūdens labāk vadītu elektrību .. .

— Nu…

— Un tad tajā pašā trauka vajag ielikt vara plāksnīti un cinka plāksnīti. .. Bet pielūkojiet, lai abas nepieskartos viena otrai!

— Nu, un tad?

— Tad jums uzreiz būs visvienkāršākais galvaniskais ele­ments. Vadītāju galos, kas piestiprināti pie plāksnītēm, radīsies elektrisks spriegums . ..

— Tad ta vienkārši! — priekšnieks pabrīnījās.

— Vai saprotat? — es turpināju. — Cinks taču, šķidrumā oksi- dējoties, tas ir, savienojoties ar .tā skābekli, izdalīs enerģiju. Nu, gluži tāpat, kā, sacīsim, ogle, kas, gaisā oksidējoties, citiem vār­diem — sadegot, izdala enerģiju siltuma veidā. Iur tad lai pa­liek enerģija pēc cinka oksidēšanās, kā jūs domājat? Nu, tātad pārvēršas elektriskajā strāvā. Nemanot šķidrumā sadegdams, cinks izstrādā elektroenerģiju. Vai saprotat?

— Liekas, ka būtu samērā skaidrs, — priekšnieks drūmi no­teica.

— Dažreiz vara plāksnīti, — es turpināju, — var aizstāt ar presētas ogles plāksnīti. Tā, tāpat kā vara plāksnīte, šķidrumā nešķīst un vajadzīga tikai tam nolūkam, lai elektrisko strāvu izvadītu no šķidruma ārā.