Staņislavs Lems - PETAURA medības

Здесь есть возможность читать онлайн «Staņislavs Lems - PETAURA medības» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1966, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PETAURA medības: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PETAURA medības»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PETAURA medības
Staņislavs Lems
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1966
Pārbaudījums………………………………………….. 11
Nosacītais reflekss………………………………………… 60
Patruļa …………………………………………………….. 16G
«Albatross»………………………………………………… 202
Terminuss…………………………………………………. 225
Petaura medības . •………………………………………. 291 A(Poļu)
OXOTA HA CЭTABPA No poļu valodas tulkojusi IRĒNA JUHŅEVIČA Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un Izdevumu padomes 1966. g. 16. Jūnija lēmumu 7—3—4
RAKSTNIEKS, ZINĀTNIEKS, FILOZOFS
Neliela auguma cilvēks vasarīgā kreklā ar vaļēju apkakli stāv pie grāmatplaukta. Aiz lielām brillēm gaišā plastmasas ietvarā dzirkstī gudras, jautras acis. Lūpās iegūlis viegls, mazliet ironisks smaids. Rokās viņam atvērta grāmata, bet aiz muguras uz vien­kārša plaukta stāv desmitiem citu grāmatu. Tās iespiestas ar dažādiem burtiem, dažādās valodās, bet uz visām muguriņām viens un tas pats vārds: Staņislavs Lems.
Tāds vienā no pēdējām fotogrāfijām re­dzams pazīstamais poļu rakstnieks, zinātniski fantastisko romānu un stāstu autors, kura darbi tulkoti daudzu pasaules tautu valodās. Viņa darbu plašā popularitāte ir labi sapro­tama. Staņislavs Lems raksta par to, kas
mūsu laikmetā saviļņo visus domājošos cil­vēkus — par kosmosa dzīļu noslēpumiem, par zinātnes progresa milzīgajām iespējām un šī progresa pretrunīgo lomu mūsdienu sa­biedrībā. Lems ir zinātniski fantastiskā žanra meistars. Aizraudams ar nākotnes tehnikas brīnumu aprakstiem, valdzinādams ar dros­mīgu un neizsmeļamu «zvaigžņu» fantāziju un izvadīdams lasītāju caur neskaitāmiem satraucošiem piedzīvojumiem, viņš nekad neizvirza par pašmērķi ne tehniku, ne fantā­ziju, ne piedzīvojumus. Galvenais rakstnie­kam ir cilvēks, tā triumfējošais prāts.
Staņislavs Lems pieder pie vidējās pa­audzes rakstniekiem — dzimis 1921. gadā. Lems ir ārsts, taču viņa interešu loks ir ār­kārtīgi plašs. Viņu interesē absolūti viss: filozofija, kibernētika, astronomija, bioloģija, fizika, ķīmija, astronautika. Viņa pirmais zi­nātniski fantastiskais romāns «Astronauti» iznāk 1950. gadā. Tam seko utopiskais ro­māns «Magelāna mākonis», kas pārtulkots un izdots arī latviešu valodā, stāstu krājumi «Sezams», «Iebrukums no Aldebarana», «Ēdene». 1961. gadā klajā nāk veseli trīs ro­māni — problemātikas un stila ziņā visai atšķirīgi darbi — «Solaris», «Atgriešanās no zvaigznēm» un «Vannā atrastā dienasgrā­mata», kā arī stāstu krājums «Robotu grā­mata». 1965. gadā iznāk stāstu krājums «Me­dības» un pasaku cikls «Kiberiada». Bez tam rakstnieks darbojas arī kritikas laukā un raksta visai interesantus filozofiskos darbus.
Gandrīz visi Staņislava Lema ievērojamākie darbi tulkoti krievu valodā, viņa stāsti pie mums parādās žurnālos un laikrakstos.
Vielu saviem daiļdarbiem Staņislavs Lems smeļ fantastiski straujajā zinātnes attīstībā, taču ne visos viņa romānos, stāstos un no­velēs sižets balstās uz stingri zinātniska pa­mata. Visbiežāk sižets ir tīra izdoma, dros­mīgs pieņēmums, kas ļauj rakstniekam pa­rādīt savus varoņus neparastos apstākļos — tālā nākotnē, uz citām planētām vai arī pasaulē, kas izmainījusi savas ierastās pro­porcijas. Šāds paņēmiens zinātniskajā fantas­tikā ir pilnīgi likumsakarīgs. Jebkurš fantasts, cenšoties ielūkoties nākotnē, vienmēr apiet kaut kādas starpstadijas, izmanto dažreiz ne tikai stingri zinātniskus, bet arī pavisam nezinātniskus pieļāvumus, lai aizsteigtos priekšā savu laikabiedru domām un ierau­dzītu nākotni tādu, kādu viņš to vēlas vai arī baidās redzēt.
Lema noveles un stāsti parasti ir varoņ­darba romantikas caurstrāvoti, dzirkstoša hu­mora pilni. Tie vienmēr lasāmi ar kāpinātu interesi un aizrautību. Taču šos darbus nevar saukt par izklaidējošu lasāmvielu: rakst­nieks allaž tā vai citādi ieved lasītāju sa­režģītu zinātnes, filozofijas un morāles prob­lēmu lokā. Viņa grāmatas māca dziļāk domāt, liek lasītājam apsvērt, cik sarežģīta ir dabas un cilvēces attīstības vēsture.
Lema grāmatas lasītāju saista arī no cita viedokļa: viņa varoņi ir cilvēki, kuriem piemit. dažādas aizraušanas, vājības un kļū­das, tie ir ļoti cilvēciski, tāpēc lasītājam tuvi un saprotami. Lema nākotnes cilvēkiem rakstu­rīga saasināta emocionālā uztvere. Tādējādi rakstnieks polemizē ar mūsdienu Rietumu fantastiku, kuras nākotnes cilvēki lielākoties attēloti kā bezsirdīgas, nejūtīgas bioloģiskas mašīnas, kurām prāts nomācis jūtas. Te gan jāpiebilst, ka arī Lema daiļrades ceļš nav bijis taisns un gluds. Rakstnieks kādu laiku atradies Rietumu fantastikas ietekmē, taču pēc tam viņš nikni sacēlies pret to un sācis uzbrukumu, bruņojies ar nākotnes sapņiem un pareizu sabiedrības attīstības likumu iz­pratni. Literatūras kritiķi Lemu bieži vien raksturo kā rakstnieku, kas atrodas starp pe­simisma piesātināto mūsdienu Rietumu fan­tastiku un padomju zinātniski fantastiskās literatūras nākotni apliecinošajām tenden­cēm.
Staņislavu Lemu kā savdabīgu, ar smalku humoru apveltītu fantastu, dziļu filozofu un meistarisku savu varoņu raksturu veidotāju iepazīstam arī krājumā «Petaura medības», kurā apkopoti seši stāsti par zvaigžņu navi­gatoru Pirkšu. Pirmie šā cikla stāsti sarak­stīti pirms septiņiem gadiem (tie ietilpst krā­jumā «Iebrukums no Aldebarana»), bet pē­dējais — «Petaura medības» — pabeigts 1964. gada decembrī. Šo stāstu ciklu var uz­skatīt par unikālu parādību pasaules zināt­niski fantastiskajā literatūrā. Lems šeit pilnīgi izvairījies no kādas zinātniski fantastiskās literatūras nelaimes, no šabloniskiem, shema­tiskiem varoņiem, kuri lasītāju tikai izvada pa kosmosu.
Stāstā «Pārbaudījums» parādīta kāda epi­zode no kosmosa ikdienas — kursanta izmē­ģinājuma lidojums. Ārkārtīgi reāli un taus­tāmi rakstnieks attēlo situāciju lidojuma laikā. Reālistiski ir pilota Pirksa pārdzīvo­jumi un rīcība. Bīstamās situācijās sviedri uz pieres izspiežas ne tikai varonim, bet arī lasītājam. Beidzot, kad, liekas, varēs brīvi atelpot, izrādās, ka tas viss bijis māns, misti­fikācija, augsti organizēta kosmiskā lidojuma imitācija. Raķete nav izkustējusies no vie­tas, pilots un lasītājs pārdzīvojuši veltīgi. Taču pārbaudījumu pilots ir izturējis.
Bet stāstā «Albatross» lasītājs sastapsies ar to pašu pilotu, kas nu jau ir daudzos lido­jumos norūdījies zvaigžņu navigators. Taču šoreiz viņš ceļo kā parasts pasažieris uz lie­liska kosmiskā lainera, kurš saviem klien­tiem nodrošina vislielāko komfortu. Gluži tāpat kā parastajā amerikāņu fantastiskajā literatūrā, Lems šajā darbā notēlo kapitālis­tiskajai pasaulei tipiskas attiecības un situā­cijas. Taču Lems to dara tāpēc, lai atmaskotu kapitālistisko sabiedrību. Dīko pārsmalcināto ceļotāju labklājībai tiek nostādīta pretī kāda cita kosmosa kuģa bojā ejas traģēdija, par kuras aculiecinieku kļūst pilots Pirkss.
Pirksa raksturs ir ne vien daudzšķautņains, bet arī atklāts attīstības un veidošanās pro­cesā, kas zinātniski fantastiskajā literatūrā ir visai reta parādība. Krājuma beidzamajos stāstos «Terminuss» un «Petaura medības» Pirkss parādās kā pilnīgi nobriedis cilvēks, īsts «kosmosa vilks», kurš tāpat kā agrāk rī­kojas strauji un enerģiski, taču prot ari apvaldīt sevi. Vienīgi cilvēks ar ļoti nosvērtu psihi var pārdzīvot šais stāstos tēlotās sa­dursmes ar robotiem, kuras slēpj sevī dziļu cilvēcisku traģēdiju. Pirkss saskata parādību dziļāko jēgu un izdara filozofisku secinā­jumu, ka cilvēkiem, kuri radījuši mašīnas, arī jāuzņemas pilnīga atbildība par tām.
Šā cikla stāstos lasītājs pārliecināsies par Lema spēju attēlot nereālo pasauli ar nepa­rastu tiešamības spēku. Rakstnieks prot pa­darīt taustāmu ikvienu detaļu, ikvienu viņa varoņiem nepieciešamo rekvizītu. Mēness ainavu apraksti, patruļlidojums kosmosā, vecās raķetes attēlojums, divkauja uz Mē­ness — viss kļuvis apbrīnojami ticams. Un paldies par to jāsaka meistarībai, kas darītu godu jebkuram lielam reālistiskās vārda mākslas meistaram.
Visā savā daiļradē Staņislavs Lems ir ne­nogurstošs eksperimentators. Bieži vien viņa noveles ietver kādu hipotēzi vai teorētisku vispārinājumu. Šai ziņā rakstnieks paceļas līdz filozofa un zinātnieka līmenim. Lema stāsti liek domāt ne vien par zinātnes turp­mākajiem ceļiem, bet arī par šodienas un rītdienas cilvēku likteņiem un mērķiem.
Tulkotāja

PETAURA medības — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PETAURA medības», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Sveicināti, es esmu Agaņans, Pirmās Lunas un Otrās Lunas apvienotā vadība piln­varojusi mani pagaidām vadīt operācijas, lai padarītu nekaitīgu Petauru.

Klātesošie sakustējās, bet Pirkss joprojām neko nesaprata, nezināja pat, kas tas Petaurs tāds ir.

— Tie, kas klausījušies radio, zina, ka šeit, — Agaņans norādīja ar lineālu uz Ipā- tijas un Alfraganusa krāteru apkaimi, — vakar nokritis meteorītu spiets. Pašreiz mūs neinteresē meteorītu nodarītie zaudējumi, lai gan viens no tiem, laikam vislielākais, pārsitis noliktavu 137 un R7 pārsegumus, pie tam otrajā atradusies Petauru partija, kas atgādāta no Zemes tikai pirms četrām die­nām. Radio ziņoja, ka tie visi iznīcināti, taču tas neatbilst patiesībai.

Pirksam blakus sēdošais kursants klausījās ar tumši piesarkušām ausīm, pat muti bija pavēris, kā baidīdamies palaist garām kaut vienu vārdu. Agaņans turpināja:

— Nogruvusī velve saspieda piecus robo­tus. Sestais palika neskarts. Precīzāk izsako­ties, tika bojāts — mēs tā domājam, jo tas izkļuva laukā no drupām un no tā brīža sāka uzvesties kā, kā … — Agaņans neatrada at­bilstoša vārda un turpināja, nepabeidzis frāzi: — Noliktavas atrodas pie šaursliežu dzelzceļa sānu nozarojuma, piecas jūdzes no pagaidu nosēšanās laukuma. Tūlīt pēc ka­tastrofas sāka glābšanas darbus un vispirms izsauca visus pēc uzvārdiem, lai noskaidrotu, vai kāds nav apbedīts zem drupām. Šī ope­rācija ilga apmēram stundu; pa to laiku kļuva zināms, ka būvdarbu centrālās vadības sektors no satricinājuma zaudējis hermētis­kumu, un operācija ievilkās līdz pusnaktij. Ap vieniem nakti noskaidrojās, ka avāriju augstsprieguma līnijā, kas apgādāja ar strāvu visu Celtniecības teritoriju, kā arī telefona sakaru traucējumus nav izraisījuši meteorīti — kabelis pārgriezts … ar lāzera staru.

Pirkss piemiedza acis. Viņam visu laiku šķita, ka viņš piedalās kādā izrādē, masku ballē, jo kaut kas tāds īstenībā nevarēja no­tikt. Violetais lāzers. Vai tiešām?! Varbūt to ievedis marsiešu spiegs? Taču inženierkap- teinis neizskatījās pēc cilvēka, kurš no rīta sapulcina viesnīcas iemītniekus, lai izspēlētu ar tiem muļķīgu joku.

— Telefona sakarus atjaunoja vispirms,— Agaņans stāstīja, — bet tikmēr mazā avāri­jas dienesta bezceļa automašīna, aizkļuvusi līdz vietai, kur bija pārgriezts kabelis, zau­dēja radiotelegrāfa sakarus ar Lunasitijas pārvaldi; pulksten trijos no rīta kļuva zināms, ka bezceļa automašīna apšaudīta no lāzera un pēc vairākiem trāpījumiem aizdegusies. Šoferis un tā palīgs gājuši bojā, bet divi komandas locekļi, kuri par laimi jau bija uzvilkuši skafandrus, jo gatavojušies labot līniju, paguvuši izlēkt un paslēpties tuksnesī, tas ir, Mare Tranquilitalis, aptuveni šeit. — Agaņans norādīja ar lineālu uz Klusuma Jūras rajonu, kas atradās kādus četrsimt kilometrus no nelielā Arago krātera.

— Neviens no viņiem, cik man zināms, uzbrucēju nav redzējis. Kādā brīdī viņi saju­tuši ļoti stipru termisko triecienu un bezceļa automašīna aizdegusies. Viņi izlēkuši, pirms uzsprāguši šķidrās gāzes baloni, viņus pa­glābis atmosfēras trūkums, jo sprāgusi tikai tā degvielas daļa, kas varēja savienoties ar skābekli automašīnas iekšpusē. Viens no šiem cilvēkiem gājis bojā — pagaidām ne­noskaidrotos apstākļos, bet otram izdevies atgriezties Celtniecības teritorijā. Viņš no­skrējis skafandrā ap septiņdesmit kilometru un izlietojis visu gaisa krājumu; sākusies anoksija — skābekļa bads; par laimi, viņu uzgājuši, un tagad viņš atrodas slimnīcā. Ziņas par to, kas ar viņu noticis, iegūtas no viņa paša stāsta, un tām vajadzīgs apstipri­nājums.

Pēkšņajā nāves klusumā Pirkss sāka ap­tvert, ko tas viss nozīmē, taču vēl neticēja, negribēja ticēt…

— Jūs, protams, nojaušat, — mierīgā balsī turpināja tumšmatainais cilvēks, kurš kā ogļ- melns siluets iezīmējās uz dzīvsudraba krāsā kvēlojošās Mēness ainavas fona, — ka tas, kas pārgriezis telefona kabeli un augstsprie­guma līniju, kā arī uzbrucis bezceļa auto­mašīnai, ir neskartais Petaurs. Tas ir pagai­dām vēl maz izpētīts modelis, jo sērijveida ražošanā to nodeva tikai pagājušajā mēnesī. Kopā ar mani šeit vajadzēja ierasties inže­nierim Klarneram, vienam no Petaura kon­struktoriem, lai sīki izskaidrotu jums gan šī modeļa iespējas, gan arī līdzekļus, kurus tagad vajadzētu likt lietā, lai padarītu to ne­kaitīgu vai iznīcinātu .. .

Pirksam blakus sēdošais kursants klusi iekaucās. Šis kauciens izteica vislielāko sa­jūsmu, kas pat nemēģināja ietērpties šausmu maskā. Jauneklis nepamanīja navigatora skatienu. Starp citu, neviens tagad neievē­roja un nedzirdēja neko citu kā vienīgi inže- nierkapteiņa balsi.

— Es neesmu intelektroniķis un nevaru pastāstīt par Petauru. Bet klātesošo vidū jā­būt doktoram Makorkam. Vai viņš ir šeit?

Rindā, kas atradās Pirksam priekšā, piecē­lās vājš, liela auguma cilvēks ar brillēm uz acīm.

— Esmu šeit. Es nepiedalījos Petauru pro­jektēšanā, pazīstu tikai mūsu angļu modeli, kas ļoti līdzīgs amerikāņu modelim, bet nav identisks tam. Tomēr atšķirības nav lielas. Varu būt noderīgs …

— Lieliski. Lūdzu, doktor, panāciet šurp … Es tikai īsumā pakavēšos pie pašreizējās situācijas: Petaurs atrodas kaut kur šeit, — Agaņans ar lineāla galu norādīja uz Klusuma Jūras «krastu», — tas ir, 30—80 kilometru no Celtniecības teritorijas. Tāpat kā visi Petauri, tas paredzēts darbiem kalnraktuvēs ļoti smagos apstākļos, augstā temperatūrā, rajonos, kurus sevišķi apdraud nobrukumi, tādēļ modelim ir masīvs korpuss un tas pār­klāts ar biezām bruņām … Bet par to sīkāk pastāstīs doktors Makorks. Kādi līdzekļi ir mūsu rīcībā, lai padarītu Petauru nekaitīgu? Visu Mēness bāzu vadītāji izsnieguši mums nedaudz sprāgstvielu — dinamītu un oksili- kvintu [3] , kā arī tuvdarbības un kalnu lāzerus, pie tam nedz sprāgstvielām, nedz lāzeriem, protams, nav kaujas ieroču rakstura. Gru­pām, kas dosies iznīcināt Petauru, tiks pie­šķirtas tuva un vidēja darbības rādiusa bez­ceļa automašīnas, tai skaitā divas ar vieglām pretmeteorītu bruņām klātas automašīnas. Vienīgi šādas bruņas iztur lāzera stara trie­cienu no viena kilometra attāluma. Tiesa, šie dati attiecas uz Zemi, kur atmosfēra stipri absorbē starojuma enerģiju. Šeit atmosfēras nav, tātad šīs bezceļu automašīnas salīdzinā­jumā ar pārējām būs apdraudētas tikai ne­daudz mazāk. Mēs esam saņēmuši arī daudz skafandru un skābekļa; baidos, ka tas arī ir viss. Ap pusdienlaiku no padomju sektora atlidos «blusa» ar trīs cilvēku komandu; principā tā var uzņemt četrus cilvēkus, lai pārsviestu tos rajona dziļumā, kur atrodas Petaurs. Pagaidām ar to beigšu. Nododu jums papīra lapu, uz kuras, lūdzu, uzrakstiet sala­sāmi uzvārdus un norādiet specialitāti. Tik­mēr doktors Makorks varbūt pateiks dažus vārdus par Petauru. Galvenais, manuprāt, ir norādīt Ahileja papēdi.. .

Makorks stāvēja blakus Agaņanam. Viņš bija vēl vājāks, nekā Pirksam pirms brīža bija licies; atkārušās ausis, galvaskauss maz­liet atgādina trīsstūri, uzacu gandrīz nemaz nav, nenoteiktas krāsas mati — un tomēr Makorks lika sajust pret sevi simpātijas.

Vispirms viņš noņēma brilles metāla ietvarā, it kā tās traucētu, nolika sev priekšā uz galda malas un tikai pēc tam sāka runāt:

— Es melotu, apgalvojot, ka esam pare­dzējuši līdzīgus gadījumus. Taču bez formu­

lām kibernētiķim galvā jābūt kaut mazliet intuīcijas. ,Tieši tādēļ mēs līdz šim neesam izšķīrušies nodot savu modeli sērijveida ra­žošanā. Laboratorijas pētījumi demonstrēja, cik lielu pilnību sasniedzis Mefisto — tā sauc mūsu modeli. Petaurs atšķiras no tā ar la­bāku ierosmes un aiztures līdzsvaru. Tā vis­maz es domāju līdz šim, balstoties uz literā­riem avotiem, — tagad par to vairs neesmu tik drošs. Nosaukums mudina domāt par mitoloģiju, bet tas ir vienkārši saīsinājums no vārdiem Pašprogrammējošais elektrona trīsbloku automāts ar racemisku atmiņu, jo tā smadzeņu konstrukcijā izmantoti gan pa labi, gan pa kreisi rotējoši pseidokristāliskie monomeri. Pašreizējā momentā tam acīm­redzot nav nozīmes. Automāts apgādāts ar violetu lāzeru kalnrūpniecības darbiem, enerģiju gaismas impulsiem dod mikrokatls, kura darbība pamatojas uz aukstās ķēdes reakcijas principa, tādējādi Petaurs, cik at­ceros, var attīstīt impulsā 45 000 kilovatu jaudu.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PETAURA medības»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PETAURA medības» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «PETAURA medības»

Обсуждение, отзывы о книге «PETAURA medības» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x