Staņislavs Lems - PETAURA medības

Здесь есть возможность читать онлайн «Staņislavs Lems - PETAURA medības» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1966, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PETAURA medības: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PETAURA medības»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PETAURA medības
Staņislavs Lems
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1966
Pārbaudījums………………………………………….. 11
Nosacītais reflekss………………………………………… 60
Patruļa …………………………………………………….. 16G
«Albatross»………………………………………………… 202
Terminuss…………………………………………………. 225
Petaura medības . •………………………………………. 291 A(Poļu)
OXOTA HA CЭTABPA No poļu valodas tulkojusi IRĒNA JUHŅEVIČA Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un Izdevumu padomes 1966. g. 16. Jūnija lēmumu 7—3—4
RAKSTNIEKS, ZINĀTNIEKS, FILOZOFS
Neliela auguma cilvēks vasarīgā kreklā ar vaļēju apkakli stāv pie grāmatplaukta. Aiz lielām brillēm gaišā plastmasas ietvarā dzirkstī gudras, jautras acis. Lūpās iegūlis viegls, mazliet ironisks smaids. Rokās viņam atvērta grāmata, bet aiz muguras uz vien­kārša plaukta stāv desmitiem citu grāmatu. Tās iespiestas ar dažādiem burtiem, dažādās valodās, bet uz visām muguriņām viens un tas pats vārds: Staņislavs Lems.
Tāds vienā no pēdējām fotogrāfijām re­dzams pazīstamais poļu rakstnieks, zinātniski fantastisko romānu un stāstu autors, kura darbi tulkoti daudzu pasaules tautu valodās. Viņa darbu plašā popularitāte ir labi sapro­tama. Staņislavs Lems raksta par to, kas
mūsu laikmetā saviļņo visus domājošos cil­vēkus — par kosmosa dzīļu noslēpumiem, par zinātnes progresa milzīgajām iespējām un šī progresa pretrunīgo lomu mūsdienu sa­biedrībā. Lems ir zinātniski fantastiskā žanra meistars. Aizraudams ar nākotnes tehnikas brīnumu aprakstiem, valdzinādams ar dros­mīgu un neizsmeļamu «zvaigžņu» fantāziju un izvadīdams lasītāju caur neskaitāmiem satraucošiem piedzīvojumiem, viņš nekad neizvirza par pašmērķi ne tehniku, ne fantā­ziju, ne piedzīvojumus. Galvenais rakstnie­kam ir cilvēks, tā triumfējošais prāts.
Staņislavs Lems pieder pie vidējās pa­audzes rakstniekiem — dzimis 1921. gadā. Lems ir ārsts, taču viņa interešu loks ir ār­kārtīgi plašs. Viņu interesē absolūti viss: filozofija, kibernētika, astronomija, bioloģija, fizika, ķīmija, astronautika. Viņa pirmais zi­nātniski fantastiskais romāns «Astronauti» iznāk 1950. gadā. Tam seko utopiskais ro­māns «Magelāna mākonis», kas pārtulkots un izdots arī latviešu valodā, stāstu krājumi «Sezams», «Iebrukums no Aldebarana», «Ēdene». 1961. gadā klajā nāk veseli trīs ro­māni — problemātikas un stila ziņā visai atšķirīgi darbi — «Solaris», «Atgriešanās no zvaigznēm» un «Vannā atrastā dienasgrā­mata», kā arī stāstu krājums «Robotu grā­mata». 1965. gadā iznāk stāstu krājums «Me­dības» un pasaku cikls «Kiberiada». Bez tam rakstnieks darbojas arī kritikas laukā un raksta visai interesantus filozofiskos darbus.
Gandrīz visi Staņislava Lema ievērojamākie darbi tulkoti krievu valodā, viņa stāsti pie mums parādās žurnālos un laikrakstos.
Vielu saviem daiļdarbiem Staņislavs Lems smeļ fantastiski straujajā zinātnes attīstībā, taču ne visos viņa romānos, stāstos un no­velēs sižets balstās uz stingri zinātniska pa­mata. Visbiežāk sižets ir tīra izdoma, dros­mīgs pieņēmums, kas ļauj rakstniekam pa­rādīt savus varoņus neparastos apstākļos — tālā nākotnē, uz citām planētām vai arī pasaulē, kas izmainījusi savas ierastās pro­porcijas. Šāds paņēmiens zinātniskajā fantas­tikā ir pilnīgi likumsakarīgs. Jebkurš fantasts, cenšoties ielūkoties nākotnē, vienmēr apiet kaut kādas starpstadijas, izmanto dažreiz ne tikai stingri zinātniskus, bet arī pavisam nezinātniskus pieļāvumus, lai aizsteigtos priekšā savu laikabiedru domām un ierau­dzītu nākotni tādu, kādu viņš to vēlas vai arī baidās redzēt.
Lema noveles un stāsti parasti ir varoņ­darba romantikas caurstrāvoti, dzirkstoša hu­mora pilni. Tie vienmēr lasāmi ar kāpinātu interesi un aizrautību. Taču šos darbus nevar saukt par izklaidējošu lasāmvielu: rakst­nieks allaž tā vai citādi ieved lasītāju sa­režģītu zinātnes, filozofijas un morāles prob­lēmu lokā. Viņa grāmatas māca dziļāk domāt, liek lasītājam apsvērt, cik sarežģīta ir dabas un cilvēces attīstības vēsture.
Lema grāmatas lasītāju saista arī no cita viedokļa: viņa varoņi ir cilvēki, kuriem piemit. dažādas aizraušanas, vājības un kļū­das, tie ir ļoti cilvēciski, tāpēc lasītājam tuvi un saprotami. Lema nākotnes cilvēkiem rakstu­rīga saasināta emocionālā uztvere. Tādējādi rakstnieks polemizē ar mūsdienu Rietumu fantastiku, kuras nākotnes cilvēki lielākoties attēloti kā bezsirdīgas, nejūtīgas bioloģiskas mašīnas, kurām prāts nomācis jūtas. Te gan jāpiebilst, ka arī Lema daiļrades ceļš nav bijis taisns un gluds. Rakstnieks kādu laiku atradies Rietumu fantastikas ietekmē, taču pēc tam viņš nikni sacēlies pret to un sācis uzbrukumu, bruņojies ar nākotnes sapņiem un pareizu sabiedrības attīstības likumu iz­pratni. Literatūras kritiķi Lemu bieži vien raksturo kā rakstnieku, kas atrodas starp pe­simisma piesātināto mūsdienu Rietumu fan­tastiku un padomju zinātniski fantastiskās literatūras nākotni apliecinošajām tenden­cēm.
Staņislavu Lemu kā savdabīgu, ar smalku humoru apveltītu fantastu, dziļu filozofu un meistarisku savu varoņu raksturu veidotāju iepazīstam arī krājumā «Petaura medības», kurā apkopoti seši stāsti par zvaigžņu navi­gatoru Pirkšu. Pirmie šā cikla stāsti sarak­stīti pirms septiņiem gadiem (tie ietilpst krā­jumā «Iebrukums no Aldebarana»), bet pē­dējais — «Petaura medības» — pabeigts 1964. gada decembrī. Šo stāstu ciklu var uz­skatīt par unikālu parādību pasaules zināt­niski fantastiskajā literatūrā. Lems šeit pilnīgi izvairījies no kādas zinātniski fantastiskās literatūras nelaimes, no šabloniskiem, shema­tiskiem varoņiem, kuri lasītāju tikai izvada pa kosmosu.
Stāstā «Pārbaudījums» parādīta kāda epi­zode no kosmosa ikdienas — kursanta izmē­ģinājuma lidojums. Ārkārtīgi reāli un taus­tāmi rakstnieks attēlo situāciju lidojuma laikā. Reālistiski ir pilota Pirksa pārdzīvo­jumi un rīcība. Bīstamās situācijās sviedri uz pieres izspiežas ne tikai varonim, bet arī lasītājam. Beidzot, kad, liekas, varēs brīvi atelpot, izrādās, ka tas viss bijis māns, misti­fikācija, augsti organizēta kosmiskā lidojuma imitācija. Raķete nav izkustējusies no vie­tas, pilots un lasītājs pārdzīvojuši veltīgi. Taču pārbaudījumu pilots ir izturējis.
Bet stāstā «Albatross» lasītājs sastapsies ar to pašu pilotu, kas nu jau ir daudzos lido­jumos norūdījies zvaigžņu navigators. Taču šoreiz viņš ceļo kā parasts pasažieris uz lie­liska kosmiskā lainera, kurš saviem klien­tiem nodrošina vislielāko komfortu. Gluži tāpat kā parastajā amerikāņu fantastiskajā literatūrā, Lems šajā darbā notēlo kapitālis­tiskajai pasaulei tipiskas attiecības un situā­cijas. Taču Lems to dara tāpēc, lai atmaskotu kapitālistisko sabiedrību. Dīko pārsmalcināto ceļotāju labklājībai tiek nostādīta pretī kāda cita kosmosa kuģa bojā ejas traģēdija, par kuras aculiecinieku kļūst pilots Pirkss.
Pirksa raksturs ir ne vien daudzšķautņains, bet arī atklāts attīstības un veidošanās pro­cesā, kas zinātniski fantastiskajā literatūrā ir visai reta parādība. Krājuma beidzamajos stāstos «Terminuss» un «Petaura medības» Pirkss parādās kā pilnīgi nobriedis cilvēks, īsts «kosmosa vilks», kurš tāpat kā agrāk rī­kojas strauji un enerģiski, taču prot ari apvaldīt sevi. Vienīgi cilvēks ar ļoti nosvērtu psihi var pārdzīvot šais stāstos tēlotās sa­dursmes ar robotiem, kuras slēpj sevī dziļu cilvēcisku traģēdiju. Pirkss saskata parādību dziļāko jēgu un izdara filozofisku secinā­jumu, ka cilvēkiem, kuri radījuši mašīnas, arī jāuzņemas pilnīga atbildība par tām.
Šā cikla stāstos lasītājs pārliecināsies par Lema spēju attēlot nereālo pasauli ar nepa­rastu tiešamības spēku. Rakstnieks prot pa­darīt taustāmu ikvienu detaļu, ikvienu viņa varoņiem nepieciešamo rekvizītu. Mēness ainavu apraksti, patruļlidojums kosmosā, vecās raķetes attēlojums, divkauja uz Mē­ness — viss kļuvis apbrīnojami ticams. Un paldies par to jāsaka meistarībai, kas darītu godu jebkuram lielam reālistiskās vārda mākslas meistaram.
Visā savā daiļradē Staņislavs Lems ir ne­nogurstošs eksperimentators. Bieži vien viņa noveles ietver kādu hipotēzi vai teorētisku vispārinājumu. Šai ziņā rakstnieks paceļas līdz filozofa un zinātnieka līmenim. Lema stāsti liek domāt ne vien par zinātnes turp­mākajiem ceļiem, bet arī par šodienas un rītdienas cilvēku likteņiem un mērķiem.
Tulkotāja

PETAURA medības — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PETAURA medības», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Pirkss apsēdās un nostādīja pulksteni pēc vietējā laika. Tūlīt kļuva vēls. desmit va­karā. Bet nupat pirms dažām minūtēm uz kuģa bija pusdienlaiks. Mūžīgais karuselis ar negaidītām laika maiņām bija tikpat mo­košs kā sākumā, kad viņš tikko mācījās lidot. Pirkss apēda pusdienas, kas bija kļuvušas par vakariņām, un uzdzēra virsū minerāl­ūdeni, kurš laikam bija siltāks par zupu. Viesmīlis, skumjš un miegains kā īsts lunā- tiķis, saskaitot rēķinu, kļūdījās, taču nevis savā labā, kas jau bija bīstams simptoms. Pirkss ieteica viņam pavadīt atvaļinājumu uz Zemes, klusām izgāja, cenzdamies nepa- modināt bufetnieci, paņēma no portjē atslēgu un uzbrauca savā istabā. Tikai tagad viņš paskatījās uz žetonu, un viņu pārņēma kaut kāda dīvaina sajūta, ieraugot skaitli 1173: šinī numurā viņš jau bija reiz dzīvojis, kad pirmoreiz lidoja uz «to pusi». Atvēris durvis, Pirkss tomēr pārliecinājās, ka tā ir vai nu cita istaba, vai arī gluži savādāk pārkārtota. Nē, laikam viņš maldās — tā bija lielāka; viņš pagrieza visur slēdžus — tumsa viņam bija apnikusi — ieskatījās skapī, izvilka maza rakstāmgalda atvilktni, taču čemodānu nesāka izkravāt, vienīgi nometa pidžāmu uz gultas, bet pastas tūbiņu un zobu suku no­lika uz mazgājamā trauka. Nomazgāja ro­kas — ūdens, kā jau varēja gaidīt, bija vel­nišķīgi auksts, brīnums, kā gan tas nebija sasalis. Pirkss pagrieza siltā ūdens krānu — nopilēja daži pilieni. Piegāja pie telefona, lai piezvanītu administratoram, bet atkal pār­domāja. Protams, tas ir skandalozs fakts. Pilsētu uz Mēness uzcēluši, bet nav panā­kuši, lai viesnīcā vienmēr būtu silts ūdens I Pirkss ieslēdza radio. Raidīja tieši Mēness vakara ziņas. Pirkss gandrīz neklausījās, pār­domādams, vai neaizsūtīt kuģa īpašniekam telegrammu. Protams, par savu naudu. Bet arī tas neko nedos. Romantiskie kosmonau­tikas laiki sen pagājuši, tagad tu esi parasts ormanis, kas atkarīgs no tiem, kuri iekrauj preces ratos. Maksa par vešanu, apdrošinā­šana, maksa par stāvēšanu… Radio kaut ko neskaidri murmināja. Pag, ko tas saka? … Pirkss pastiepa roku pāri gultai pie aparāta un pagrieza pogu: «… acīmredzot Leonīdu plūsmas paliekas,» maigs diktora baritons piepildīja istabu. «Tikai vienu apdzīvojamo sektoru skāris tiešs trāpījums, un tas zaudējis hermētiskumu. Laimīgas apstākļu sagadīša­nās dēļ tur dzīvojošie cilvēki atradušies darbā. Pārējie meteorīti nav nodarījuši no­pietnus bojājumus, izņemot vienu, kas pār- sitis noliktavu pārsegumu. Kā ziņo mūsu korespondents, seši universāli automāti, kas bija domāti darbam Celtniecības teritorijā, pilnīgi iznīcināti. Bojāta arī augstsprieguma līnija un pārtraukti telefona sakari, kurus pēc trim stundām tomēr izdevās atjaunot. Atkārtojam svarīgākos ziņojumus. Šorīt at­klāts Panāfrikas kongress» …

Pirkss izslēdza radio un apsēdās. Meteo­rīti? Kaut kāda plūsma? Protams, pašreiz ir Leonīdu laiks, bet prognozisti vienmēr pie­sauc nelaimi, uz mata tāpat kā sinoptiķi uz Zemes… Būvdarbi notiek, šķiet, uz zieme­ļiem no pilsētas. Bet atmosfēra paliek atmo­sfēra: tās trūkums liek sevi manīt. Seši auto­māti … lūdzu! Labi vēl, ka cilvēki palikuši dzīvi. Tomēr muļķīgi — izgājis cauri pārse­gumam! Šim projektētājam gan …

Pirkss pēkšņi sajuta, ka ir galīgi pārguris. Laiks pagalam sajucis. Starp Marsu un Zemi viņiem droši vien iegadījās otrdiena, pirm­dienai tūlīt sekoja trešdiena; beigās pietrūka arī vienas nakts. «Tādēļ jāizguļas un pie tam arī priekšdienām,» viņš nodomāja, piecēlās un mehāniski devās uz mazās vannas istabas pusi, bet, atcerējies ledaino ūdeni, nodrebēja, strauji pagriezās un pēc mirkļa jau gulēja gultā. Nav ko salīdzināt ar kosmosa kuģa koju! Roka automātiski pasniedzās pēc siks­nām, lai piesprādzētu segu; neatradis tās, Pirkss viegli pasmaidīja; viņš bija piemirsis, ka viesnīcā pēkšņs smaguma zudums ne­draudēja …

Tā bija viņa pēdējā doma; atvēris acis, viņš pirmajā mirklī nesaprata, kur atrodas. Valdīja Ēģiptes tumsība. «Tindal!» Pirksam gribējās pasaukt palīgu, un negaidīti, pavi­sam neizprotami, kāpēc, viņš atcerējās, kā palīgs, šausmu pārņemts, reiz izskrēja pidžāmbiksēs no kajītes un izmisīgi ieklie­dzās, vērsdamies pie sardzes pilota: «Drau­dziņ! Pasaki, lūdzams, kā mani sauc?!» Na­badziņš bija kļuvis gluži traks, jo, izgudrojis sev kādu kuņģa kaiti, izdzēra veselu pudeli ruma. Taču pa šo aplinku ceļu Pirksa domas tūlīt atgriezās īstenībā. Viņš piecēlās, iededza spuldzi, palīda zem dušas, atcerējās ūdeni un palaida vispirms tievu strūkliņu — ūdens bija silts; Pirkss nopūtās, jo bija sapņojis par karstu vannu, taču pēc minūtes zem ūdens strūklām, kas sitās sejā, sāka pat dungot.

Pirkss vilka mugurā tīru kreklu, kad dina­miskais skaļrunis — Pirksam nebija ne jaus­mas, ka šis priekšmets atrodas viesnīcas istabā — ierunājās basā:

«Uzmanību! Uzmanību! Pārraidām svarīgu ziņojumu. Visus vīriešus, kas spējīgi nest ieročus, lūdz nekavējoties ierasties kosmo- ostas pārvaldē, 318. istabā pie inženierkap- teiņa Agaņana. Atkārtoju. Uzmanību! Uz­manību …»

Pirkšu tas tik loti pārsteidza, ka veselu minūti viņš stāvēja nekustīgi vienā kreklā un zeķēs. Kas tad nu? Pirmā aprija joki? Kas spējīgi nest ieročus? Varbūt viņš vēl gul? Vicinādams rokas, lai ātrāk uzvilktu kreklu, Pirkss apdauzījās pret galda malu, pie tam tā, ka viņam karsts pārskrēja pa kauliem. Nē, tas nebija sapnis. Kas tad? Iebrukums? Marsieši iekaro Mēnesi? Kādas blēņas! Katrā ziņā jāiet…

Kamēr viņš vilka bikses, kāds čukstēja viņam ausī, ka tieši tā arī vajadzējis no­tikt … ja reiz viņš atrodas šeit. Tāds jau ir viņa liktenis — vienmēr iekulties dēkās …

Kad Pirkss gāja ārā no istabas, pulkstenis rādīja astoņi. Viņš gribēja pajautāt pirmajam pretimnācējam, kas īsti noticis, bet gaitenī neviena nebija, uz eskalatora arī, it kā nu­pat būtu notikusi vispārēja mobilizācija, it kā visi kaut kur, velns zina, kur, jau karotu priekšējās līnijās … Pirkss skrēja augšā pa eskalatoru, kurš jau tā ātri slīdēja. Steidzās, it kā tiešām baidītos palaist garām iespēju veikt varoņdarbu . .. Augšā viņš pamanīja spilgti apgaismotu stikla kiosku ar avīzēm, pieskrēja pie lodziņa, lai beidzot pajautātu, bet kiosks bija tukšs. Avīzes pārdeva auto­māts. Pirkss nopirka cigarešu paciņu un avīzi, ko izskatīja, nepalēninot soļus, taču neatrada tajā neko, izņemot meteorītkatastro- fas aprakstu. Varbūt pie visa vainīga šī ka­tastrofa? Bet kāds tai sakars ar ieročiem? … Nē, protams. Pa garo gaiteni viņš aizgāja līdz pārvaldei un beidzot ieraudzīja cilvēkus. Tieši tai brīdī kāds iegāja 318. istabā, cits tuvojās tai no gaiteņa pretējā gala.

«Nu es vairs neko neuzzināšu, neko nepa- gūšu,» Pirkss nodomāja, sakārtoja formas svārkus un gāja iekšā. Tā bija neliela istaba ar trim logiem, aiz kuriem kvēloja mākslīga Mēness ainava nepatīkamā nokaitēta dzīv­sudraba krāsā. Trapecveidīgas istabas šaurā­kajā daļā stāvēja divi rakstāmgaldi, bet visu pārējo telpu rakstāmgaldu priekšā aizņēma krēsli, kas acīmredzot bija sanesti steigā: tie gandrīz visi bija dažādi. Istabā atradās četr­padsmit piecpadsmit cilvēku, galvenokārt vidēja vecuma vīrieši, un daži jaunekļi ar kosmiskās navigācijas kursantu uzšuvēm. Savrup sēdēja kāds padzīvojis kapteinis, citi krēsli pagaidām stāvēja tukši. Pirkss nosēdās blakus kursantam, kurš tūlīt izstāstīja viņam, ka vakar viņi seši atlidojuši praksē Mēness otrā pusē; bet viņu rīcībā bijis tikai mazs aparāts, tā saucamā «blusa», kurš uzņēmis tikai trīs, pārējiem vajadzējis gaidīt savu kārtu, un te pēkšņi kaut kas tāds. Varbūt navigators kaut ko zina? … Bet navigators pats neko nezināja. Pēc sejas izteiksmēm varēja spriest, ka neparastais izsaukums arī pārējos pārsteidzis pilnīgi nesagatavotus, — droši vien visi no viesnīcas. Atcerējies, ka viņam jāstādās priekšā, kursants izpildīja dažus vingrojumus, pie tam tikko neapgāz­dams krēslu. Pirkss saķēra krēslu aiz atzvelt­nes, bet tūlīt arī atvērās durvis un ienāca neliela auguma tumšmatains cilvēks ar iesir­miem deniņiem; viņam bija līdz zilganumam noskūti vaigi, kuplas uzacis un mazas caur­urbjošas acis. Viņš klusēdams izgāja starp krēsliem, apstājās pie rakstāmgalda, at­tina vaļā pie griestiem piekārto rulli ar 1:1000 000 mēroga karti un, paberzējis ar plaukstas malu gaļīgo degunu, sacīja bez jebkāda ievada:

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PETAURA medības»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PETAURA medības» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «PETAURA medības»

Обсуждение, отзывы о книге «PETAURA medības» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x