Staņislavs Lems - PETAURA medības

Здесь есть возможность читать онлайн «Staņislavs Lems - PETAURA medības» весь текст электронной книги совершенно бесплатно (целиком полную версию без сокращений). В некоторых случаях можно слушать аудио, скачать через торрент в формате fb2 и присутствует краткое содержание. Город: RĪGĀ, Год выпуска: 1966, Издательство: IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE», Жанр: Фантастика и фэнтези, на латышском языке. Описание произведения, (предисловие) а так же отзывы посетителей доступны на портале библиотеки ЛибКат.

PETAURA medības: краткое содержание, описание и аннотация

Предлагаем к чтению аннотацию, описание, краткое содержание или предисловие (зависит от того, что написал сам автор книги «PETAURA medības»). Если вы не нашли необходимую информацию о книге — напишите в комментариях, мы постараемся отыскать её.

PETAURA medības
Staņislavs Lems
IZDEVNIECĪBA «ZINĀTNE» RĪGĀ 1966
Pārbaudījums………………………………………….. 11
Nosacītais reflekss………………………………………… 60
Patruļa …………………………………………………….. 16G
«Albatross»………………………………………………… 202
Terminuss…………………………………………………. 225
Petaura medības . •………………………………………. 291 A(Poļu)
OXOTA HA CЭTABPA No poļu valodas tulkojusi IRĒNA JUHŅEVIČA Izdots saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un Izdevumu padomes 1966. g. 16. Jūnija lēmumu 7—3—4
RAKSTNIEKS, ZINĀTNIEKS, FILOZOFS
Neliela auguma cilvēks vasarīgā kreklā ar vaļēju apkakli stāv pie grāmatplaukta. Aiz lielām brillēm gaišā plastmasas ietvarā dzirkstī gudras, jautras acis. Lūpās iegūlis viegls, mazliet ironisks smaids. Rokās viņam atvērta grāmata, bet aiz muguras uz vien­kārša plaukta stāv desmitiem citu grāmatu. Tās iespiestas ar dažādiem burtiem, dažādās valodās, bet uz visām muguriņām viens un tas pats vārds: Staņislavs Lems.
Tāds vienā no pēdējām fotogrāfijām re­dzams pazīstamais poļu rakstnieks, zinātniski fantastisko romānu un stāstu autors, kura darbi tulkoti daudzu pasaules tautu valodās. Viņa darbu plašā popularitāte ir labi sapro­tama. Staņislavs Lems raksta par to, kas
mūsu laikmetā saviļņo visus domājošos cil­vēkus — par kosmosa dzīļu noslēpumiem, par zinātnes progresa milzīgajām iespējām un šī progresa pretrunīgo lomu mūsdienu sa­biedrībā. Lems ir zinātniski fantastiskā žanra meistars. Aizraudams ar nākotnes tehnikas brīnumu aprakstiem, valdzinādams ar dros­mīgu un neizsmeļamu «zvaigžņu» fantāziju un izvadīdams lasītāju caur neskaitāmiem satraucošiem piedzīvojumiem, viņš nekad neizvirza par pašmērķi ne tehniku, ne fantā­ziju, ne piedzīvojumus. Galvenais rakstnie­kam ir cilvēks, tā triumfējošais prāts.
Staņislavs Lems pieder pie vidējās pa­audzes rakstniekiem — dzimis 1921. gadā. Lems ir ārsts, taču viņa interešu loks ir ār­kārtīgi plašs. Viņu interesē absolūti viss: filozofija, kibernētika, astronomija, bioloģija, fizika, ķīmija, astronautika. Viņa pirmais zi­nātniski fantastiskais romāns «Astronauti» iznāk 1950. gadā. Tam seko utopiskais ro­māns «Magelāna mākonis», kas pārtulkots un izdots arī latviešu valodā, stāstu krājumi «Sezams», «Iebrukums no Aldebarana», «Ēdene». 1961. gadā klajā nāk veseli trīs ro­māni — problemātikas un stila ziņā visai atšķirīgi darbi — «Solaris», «Atgriešanās no zvaigznēm» un «Vannā atrastā dienasgrā­mata», kā arī stāstu krājums «Robotu grā­mata». 1965. gadā iznāk stāstu krājums «Me­dības» un pasaku cikls «Kiberiada». Bez tam rakstnieks darbojas arī kritikas laukā un raksta visai interesantus filozofiskos darbus.
Gandrīz visi Staņislava Lema ievērojamākie darbi tulkoti krievu valodā, viņa stāsti pie mums parādās žurnālos un laikrakstos.
Vielu saviem daiļdarbiem Staņislavs Lems smeļ fantastiski straujajā zinātnes attīstībā, taču ne visos viņa romānos, stāstos un no­velēs sižets balstās uz stingri zinātniska pa­mata. Visbiežāk sižets ir tīra izdoma, dros­mīgs pieņēmums, kas ļauj rakstniekam pa­rādīt savus varoņus neparastos apstākļos — tālā nākotnē, uz citām planētām vai arī pasaulē, kas izmainījusi savas ierastās pro­porcijas. Šāds paņēmiens zinātniskajā fantas­tikā ir pilnīgi likumsakarīgs. Jebkurš fantasts, cenšoties ielūkoties nākotnē, vienmēr apiet kaut kādas starpstadijas, izmanto dažreiz ne tikai stingri zinātniskus, bet arī pavisam nezinātniskus pieļāvumus, lai aizsteigtos priekšā savu laikabiedru domām un ierau­dzītu nākotni tādu, kādu viņš to vēlas vai arī baidās redzēt.
Lema noveles un stāsti parasti ir varoņ­darba romantikas caurstrāvoti, dzirkstoša hu­mora pilni. Tie vienmēr lasāmi ar kāpinātu interesi un aizrautību. Taču šos darbus nevar saukt par izklaidējošu lasāmvielu: rakst­nieks allaž tā vai citādi ieved lasītāju sa­režģītu zinātnes, filozofijas un morāles prob­lēmu lokā. Viņa grāmatas māca dziļāk domāt, liek lasītājam apsvērt, cik sarežģīta ir dabas un cilvēces attīstības vēsture.
Lema grāmatas lasītāju saista arī no cita viedokļa: viņa varoņi ir cilvēki, kuriem piemit. dažādas aizraušanas, vājības un kļū­das, tie ir ļoti cilvēciski, tāpēc lasītājam tuvi un saprotami. Lema nākotnes cilvēkiem rakstu­rīga saasināta emocionālā uztvere. Tādējādi rakstnieks polemizē ar mūsdienu Rietumu fantastiku, kuras nākotnes cilvēki lielākoties attēloti kā bezsirdīgas, nejūtīgas bioloģiskas mašīnas, kurām prāts nomācis jūtas. Te gan jāpiebilst, ka arī Lema daiļrades ceļš nav bijis taisns un gluds. Rakstnieks kādu laiku atradies Rietumu fantastikas ietekmē, taču pēc tam viņš nikni sacēlies pret to un sācis uzbrukumu, bruņojies ar nākotnes sapņiem un pareizu sabiedrības attīstības likumu iz­pratni. Literatūras kritiķi Lemu bieži vien raksturo kā rakstnieku, kas atrodas starp pe­simisma piesātināto mūsdienu Rietumu fan­tastiku un padomju zinātniski fantastiskās literatūras nākotni apliecinošajām tenden­cēm.
Staņislavu Lemu kā savdabīgu, ar smalku humoru apveltītu fantastu, dziļu filozofu un meistarisku savu varoņu raksturu veidotāju iepazīstam arī krājumā «Petaura medības», kurā apkopoti seši stāsti par zvaigžņu navi­gatoru Pirkšu. Pirmie šā cikla stāsti sarak­stīti pirms septiņiem gadiem (tie ietilpst krā­jumā «Iebrukums no Aldebarana»), bet pē­dējais — «Petaura medības» — pabeigts 1964. gada decembrī. Šo stāstu ciklu var uz­skatīt par unikālu parādību pasaules zināt­niski fantastiskajā literatūrā. Lems šeit pilnīgi izvairījies no kādas zinātniski fantastiskās literatūras nelaimes, no šabloniskiem, shema­tiskiem varoņiem, kuri lasītāju tikai izvada pa kosmosu.
Stāstā «Pārbaudījums» parādīta kāda epi­zode no kosmosa ikdienas — kursanta izmē­ģinājuma lidojums. Ārkārtīgi reāli un taus­tāmi rakstnieks attēlo situāciju lidojuma laikā. Reālistiski ir pilota Pirksa pārdzīvo­jumi un rīcība. Bīstamās situācijās sviedri uz pieres izspiežas ne tikai varonim, bet arī lasītājam. Beidzot, kad, liekas, varēs brīvi atelpot, izrādās, ka tas viss bijis māns, misti­fikācija, augsti organizēta kosmiskā lidojuma imitācija. Raķete nav izkustējusies no vie­tas, pilots un lasītājs pārdzīvojuši veltīgi. Taču pārbaudījumu pilots ir izturējis.
Bet stāstā «Albatross» lasītājs sastapsies ar to pašu pilotu, kas nu jau ir daudzos lido­jumos norūdījies zvaigžņu navigators. Taču šoreiz viņš ceļo kā parasts pasažieris uz lie­liska kosmiskā lainera, kurš saviem klien­tiem nodrošina vislielāko komfortu. Gluži tāpat kā parastajā amerikāņu fantastiskajā literatūrā, Lems šajā darbā notēlo kapitālis­tiskajai pasaulei tipiskas attiecības un situā­cijas. Taču Lems to dara tāpēc, lai atmaskotu kapitālistisko sabiedrību. Dīko pārsmalcināto ceļotāju labklājībai tiek nostādīta pretī kāda cita kosmosa kuģa bojā ejas traģēdija, par kuras aculiecinieku kļūst pilots Pirkss.
Pirksa raksturs ir ne vien daudzšķautņains, bet arī atklāts attīstības un veidošanās pro­cesā, kas zinātniski fantastiskajā literatūrā ir visai reta parādība. Krājuma beidzamajos stāstos «Terminuss» un «Petaura medības» Pirkss parādās kā pilnīgi nobriedis cilvēks, īsts «kosmosa vilks», kurš tāpat kā agrāk rī­kojas strauji un enerģiski, taču prot ari apvaldīt sevi. Vienīgi cilvēks ar ļoti nosvērtu psihi var pārdzīvot šais stāstos tēlotās sa­dursmes ar robotiem, kuras slēpj sevī dziļu cilvēcisku traģēdiju. Pirkss saskata parādību dziļāko jēgu un izdara filozofisku secinā­jumu, ka cilvēkiem, kuri radījuši mašīnas, arī jāuzņemas pilnīga atbildība par tām.
Šā cikla stāstos lasītājs pārliecināsies par Lema spēju attēlot nereālo pasauli ar nepa­rastu tiešamības spēku. Rakstnieks prot pa­darīt taustāmu ikvienu detaļu, ikvienu viņa varoņiem nepieciešamo rekvizītu. Mēness ainavu apraksti, patruļlidojums kosmosā, vecās raķetes attēlojums, divkauja uz Mē­ness — viss kļuvis apbrīnojami ticams. Un paldies par to jāsaka meistarībai, kas darītu godu jebkuram lielam reālistiskās vārda mākslas meistaram.
Visā savā daiļradē Staņislavs Lems ir ne­nogurstošs eksperimentators. Bieži vien viņa noveles ietver kādu hipotēzi vai teorētisku vispārinājumu. Šai ziņā rakstnieks paceļas līdz filozofa un zinātnieka līmenim. Lema stāsti liek domāt ne vien par zinātnes turp­mākajiem ceļiem, bet arī par šodienas un rītdienas cilvēku likteņiem un mērķiem.
Tulkotāja

PETAURA medības — читать онлайн бесплатно полную книгу (весь текст) целиком

Ниже представлен текст книги, разбитый по страницам. Система сохранения места последней прочитанной страницы, позволяет с удобством читать онлайн бесплатно книгу «PETAURA medības», без необходимости каждый раз заново искать на чём Вы остановились. Поставьте закладку, и сможете в любой момент перейти на страницу, на которой закончили чтение.

Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

— Cik ilgi tas kalpo? — kāds pajautāja.

— No mūsu viedokļa — mūžīgi, — neka­vējoties atbildēja kalsnais doktors. — Katrā ziņā ilgus gadus. Kas tad īsti varēja notikt ar šo Petauru? Vienkāršā valodā runājot, es domāju, viņš ir dabūjis triecienu pa galvu. Tas izrādījies neparasti spēcīgs trieciens, jo galu galā pat šeit, uz Mēness, grūstoša ēka var iedragāt hromniķeļa galvaskausu. Kas tad noticis? Līdzīgus eksperimentus mēs nekad neesam izdarījuši: tie mums izmaksātu pārāk dārgi, — Makorks negaidot pasmai­dīja, rādīdams vienādus, sīkus zobus, — taču visumā ir zināms, ka skaidri lokalizēts ne­lielu, tas ir, samērā vienkāršu, smadzeņu bo­jājums, citiem vārdiem sākot, parastas skait­ļojamās mašīnas bojājums rada pilnīgu funk­ciju sabrukumu. Turpretī, jo tuvāk mēs esam cilvēka smadzenēs notiekošo procesu imitā­cijai, jo vairāk šādas sarežģītas smadzenes, kā izrādās, spējīgas funkcionēt, pat ja tās daļēji bojātas. Dzīvnieku, piemēram, kaķa smadzenēm ir zināmi centri, kuru uzbudinā­jums izraisa reakciju, kas ārēji atgādina agresīva niknuma izvirdumu; Petaura sma­dzenes iekārtotas savādāk, bet tām ir kāda kopīga piedziņa, aktivitātes motors, kuru var novirzīt pa dažādiem kanāliem. Tad, lūk, šis aktivitātes centrs kaut kādā veidā pieslē­dzies tieši blokam ar noārdīšanas pro­grammu. Es izklāstu jautājumu, protams, maksimāli vienkārši.

— Bet no kurienes radusies šī noārdīšanas programma? — jautāja tā pati balss, kas agrāk.

— Tas taču ir automāts, kas paredzēts kalnrūpniecības darbiem, — doktors Ma­korks paskaidroja. — Tā uzdevums — izsist ejas, štrekus, urbt klinšu iežus, sadrupināt sevišķi cietus minerālus, vispār saārdīt vielas sabiezējumus, protams, ne jau visur un ne visus; bet traumas rezultātā Petaura smadze­nēs radies zināms programmas vispārinā­

jums. Starp citu, mana hipotēze var izrādīties pilnīgi nepareiza. Šī tīri teorētiskā problēma kļūs būtiski interesanta vēlāk kad mēs iz­taisīsim no robota ādas tepiķi. Pagaidām vis­svarīgākais ir noskaidrot, uz ko spējīgs Pe­taurs. Viņš spēj pārvietoties ar 50 kilometru ātrumu stundā, turklāt jebkurā apvidū. Sa­skares virsmas locītavas strādā ar teflonu. Tam ir magnētisks ekrāns, tā bruņas nevar pārsist nedz pistoles, nedz šautenes lode; tamlīdzīgi mēģinājumi nav izdarīti, bet do­māju, ka vienīgi bruņusitējs šāviņš … mums taču nav šādu ieroču, vai ne?

Agaņans noraidoši papurināja galvu. Viņš paņēma sarakstu, kas bija paguvis atgriez­ties pie viņa, un sāka lasīt, pievilkdams uz­vārdiem priekšā mazas atzīmes.

— Protams, pietiekami liela lādiņa sprā­dziens Petauru sagrautu, — Makorks mierīgi turpināja, it kā runātu par visparastākajām lietām. — Taču vispirms šāds lādiņš viņam jāpietuvina, un es baidos, ka tas nebūs viegls uzdevums.

— Kur īsti viņam novietots lāzers? Galvā? — kāds no auditorijas jautāja.

— Viņam nav galvas, tikai izvirzījums, kaut kāds uztūkums starp pleciem. Tas palielinot viņa izturību nobrukumu gadījumos. Petaura garums ir 220 centimetri, tātad viņš šauj mazliet vairāk nekā no divu metru augstuma; lāzera acij ir metāla plaksts; ja Petaura kor­puss atrodas nekustīgā stāvoklī, tad tā ap­šaudes zona ir trīsdesmit grādu plata, lielāku

apšaudes zonu panāk, pagriežot visu kor­pusu. Lāzera jauda sasniedz 45 000 kilovatu; katrs speciālists sapratīs, ka tā ir loti liela jaUda, tādēļ stars viegli izurbjas cauri tē­rauda plāksnei, kuras biezums ir vairāki centimetri…

— No kādas distances?

— Tas ir violetais lāzers, tātad tam ir visai mazs staru kūla izkliedes leņķis … tādēļ arī distanci praktiski ierobežo vienīgi redzes lauks; līdzenumā horizonts šeit atrodas divu kilometru attālumā, un trāpījuma rādiusam jābūt vismaz tikpat lielam.

— Mēs esam saņēmuši speciālus kalnrak- tuvju lāzerus ar sešas reizes lielāku jaudu,— Agaņans piebilda.

— Bet tas taču ir tas pats, ko amerikāņi sauc par o v e r k i 11 — pāriznīcināšana, — Makorks ar smaidu piebilda, — šis lāzera jaudas pārākums divkaujā ar Petauru nedod nekādas priekšrocības …

Kāds pajautāja, vai automātu nevarot iz­nīcināt no kosmosa kuģa. Makorks atzina sevi par nekompetentu. Agaņans, ieskatījies sarakstā, sacīja:

— Šeit ir klāt pirmā ranga navigators Pirkss … Varbūt viņš izskaidros mums šo jautājumu?

Pirkss piecēlās.

— Teorētiski vidējas tonnāžas kuģis kā mans «Kivjē» ar miera stāvokļa masu 16 000 tonnu, protams, varētu iznīcināt šādu Petauru, ja uzlaistu tam virsū reaktīvo strūklu… Izplūdes plazmas temperatūra pārsniedz 6000 grādu 900 metru attālumā, — ar to acīmredzot pietiktu? . ..

Makorks pamāja.

— Bet tā ir tīri spekulatīva spriedelē­šana, — Pirkss atkal ierunājās. — Kuģi taču vajadzētu pavērst tieši pret mērķi, bet tik mazs mērķis kā Petaurs, ne lielāks par cil­vēku, varēs viegli izvairīties, ja nebūs ne­kustīgi nostiprināts, jo šāda kuģa pārneses ātrums, manevrējot pie planētas virsmas, tās pievilkšanas spēka laukā, ir loti mazs, un nevar būt ne runas par augstāko pilotāžu. Tādējādi atliek vienīgi iespēja izmantot ma­zos kuģus, teiksim, Mēness kabotāžas floti. Taču tiem ir vāja izplūde ar samērā zemu temperatūru, tātad, ja izmanto šādu kuģīti kā bumbvedēju, tad droši vien .. . Turklāt precīzai bombardēšanai vajadzīgas speciālas ierīces, tēmēkļi, bet uz Mēness tādu nav. Es neredzu šādu iespēju. Protams, var un pat vajag izmantot šīs mazās mašīnas, bet tikai izlūkošanai, tas ir, lai atrastu automātu.

Pirkss jau gribēja apsēsties, kad pēkšņi viņam ienāca prātā jauna doma.

— Pareizi, — viņš sacīja, — reaktīvās mu­gursomas. Tās var izmantot. Pareizāk sakot, tās var izmantot cilvēki, kas prot ar tām ap­ieties.

— Vai tās ir tās mazās individuālās raķe­tes, kuras piestiprina uz muguras? — Ma­korks jautāja.

— Jā. Ar tām var izdarīt augstus lēcienus un pat palikt nekustīgi karājoties, gaisā; at­karībā no modeļa un tipa lidojuma ilgums var būt no vienas līdz vairākām minūtēm, bet sasniedzamais augstums — no 50 līdz 400 metriem …

Agaņans piecēlās.

— Tas, jādomā, ir reāli. Kas no klāteso­šajiem ir trenējies ar šiem aparātiem?

Pacēlās divas rokas. Pēc tam vēl viena.

— Tikai trīs?… — Agaņans novilka. — A, un jūs arī? — viņš piemetināja, ierau­dzījis, ka Pirkss, aptvēris, kas par lietu, tikai tagad paceļ roku.

— Tātad pavisam četri. Šķiet, pamaz … Pameklēsim vēl kosmodroma personāla vidū. Skaidrs, ka runa ir par brīvprātīgu piedalī­šanos. Tieši ar to man vajadzēja sākt. Kurš no jums vēlas piedalīties operācijā?

Kļuva trokšņaini, jo visi klātesošie cēlās augšā no vietām.

— Vadības vārdā pateicos, — Agaņans sacīja. — Tas ir labi.. . Tātad mums ir.. . septiņpadsmit brīvprātīgo. Mūs atbalstīs trīs Mēness flotes apakšvienības, bez tam mūsu rīcībā ir desmit šoferu un radistu bezceļa automašīnu apkalpošanai. Lūdzu visus palikt tepat, bet jūs, — viņš uzrunāja Makorku un Pirkšu, — lūdzu, nāciet man līdzi pie priekš­niecības …

Ap pulksten četriem pēcpusdienā Pirkss sēdēja lielas kāpurķēžu automašīnas tornītī un dažbrīd palēcās no straujiem grūdieniem; mugurā viņam bija skafandrs, uz ceļiem gu­lēja ķivere, ko varēja uzvilkt pēc pirmā trauksmes signāla, bet kaklā karājās bries­mīgi smagais lāzers, kura rokturis nežēlīgi dauzīja Pirksa krūtis; kreisajā rokā viņš turēja mikrofonu, bet ar labo grozīja periskopu, vērodams garā ķēdē izstiepu­šos bezceļa automašīnu nodaļu, kas gluži kā jahtas šūpojās viļņotajos Miera Jūras līdzenumos. Šī tuksnesīgā «jūra» kvēloja saules gaismā no viena melnā apvāršņa līdz otram. Pirkss pieņēma un noraidīja zi­ņojumus, sarunājās ar Pirmo Lunu, ar citu mašīnu komandieriem, ar pilotiem no izlūk- kuģiem, kuru mazās izplūdes liesmiņas uz­zibsnīja starp melnās debess zvaigznēm, un tomēr dažbrīd nevarēja tikt vaļā no sajūtas, ka tas ir kaut kāds juceklīgs un muļķīgs sapnis.

Читать дальше
Тёмная тема
Сбросить

Интервал:

Закладка:

Сделать

Похожие книги на «PETAURA medības»

Представляем Вашему вниманию похожие книги на «PETAURA medības» списком для выбора. Мы отобрали схожую по названию и смыслу литературу в надежде предоставить читателям больше вариантов отыскать новые, интересные, ещё непрочитанные произведения.


Отзывы о книге «PETAURA medības»

Обсуждение, отзывы о книге «PETAURA medības» и просто собственные мнения читателей. Оставьте ваши комментарии, напишите, что Вы думаете о произведении, его смысле или главных героях. Укажите что конкретно понравилось, а что нет, и почему Вы так считаете.

x